Rihards savu dzīvesstāstu atklāja rakstiski – lasi vai skaties video!
Riharda Snikus stāsts
"Mani izaudzināja vecvecāki, jo mani īstie vecāki pameta, kad uzzināja, ka man ir cerebrālā trieka. Es par to it kā visu laiku zinu un es īpaši par to nepārdzīvoju, jo tāds, acīmredzot, bija liktenis. Es pat īsti nekad vecākus pat negribētu redzēt, jo viņi mani pameta, neticēja man. Bet es viņiem pateiktu lielu paldies, ka atstāja mani vecvecākiem un deva tādu likteni. Es maz ko atceros, bet vecvecāki ar mani ļoti daudz strādāja un mani uztvēra kā parastu normālu cilvēku. Bez vecvecākiem es nebūtu tas, kas es pašlaik esmu, jo to, ko viņi manī ir ieguldījuši, tas ir neaptverami daudz, un ar vienkāršu paldies par to nemūžam nevarēs pateikties, kā arī tajā skaitā manu māsu Elīnu.
Zinu to, ka man bija ļoti liela motivācija, lai sevi attīstītu, kļūtu veselāks, un tas arī izdevās. Es arī zinu to, ka es agrā bērnībā normāli varēju parunāt, bet neviens nezina, kas notika vienā brīdī ar runas prasmēm. Es drīzāk uzskatu, ka tā ir manas mammas kļūda, nevis ārstu, jo viņa nepaklausīja ārstus un ļoti daudz gāja izklaidēties, zinot to, ka mani tūlīt laidīs pasaulē. Es domāju, ka katram cilvēkam ir savs noteikts liktenis un kaut ko vainot pie tā, kas ir kaut kad noticis –, neuzskatu to par pareizu.
Mācīties sāku Baldones pamatskolā, tad pabeidzu turpat vidusskolu un Jūrmalā pabeidzu augstāko izglītību programmēšanā. No sākuma bija tā dīvaini, bet visi ar laiku pierod, un, kā viens teica, tad skolas bērni pielāgojās man, nevis otrādi. Mani uztvēra tāpat kā citus skolēnus.
Es visu laiku cenšos būt neatkarīgs. Man ļoti nepatīk tas, ka es esmu no kāda atkarīgs. Ar zirgu jāšanu sāku nodarboties tā nejauši. Vecvecāki gribēja, lai es vēl vairāk uzlaboju savu veselību, un turpat [netālu] no mājām atrodas zirgu staļļi. No sākuma, kādus 2 gadus laikam, bija reitterapija, līdz pats sāku ko vairāk darīt zirga mugurā, kļuvu patstāvīgāks, un trenere manī ieraudzīja, ka varu ko vairāk, un tā tas viss kaut kā aizgāja.
Savā ziņā, ja man pa šiem gadiem būtu tā motivācija, kas man bija bērnībā, tad domāju, ka būtu daudz kas vairāk sasniegts.
Esmu ļoti apmierināts, bet iekšēji zinu, ka varu vēl vairāk.
Varbūt tāpēc, ka sevī iekšēji kaut kāds klikšķis bija, ka tik ļoti daudz kas ir sasniegts, ka sāka motivācija pazust, bet nesen uz labākiem laukiem devās vectēvs, un ļoti daudz ko iekšēji sāku pārvērtēt, un it kā otra elpa ir.
Spēks rodas no tā, ka katra diena ir citādāka un ka man ir tik daudz aizraušanās, un es pats neciešu rutīnu. Vakaros es vienmēr cenšos atslēgties no visa, visādām domām. Vienkārši fonā ieslēdzu mūziku un pats nomierinos, un atslēdzos no visa.
Tagad, paskatoties gadus atpakaļ, es tik ļoti daudz ko esmu palaidis garām, ko nožēloju. To, ka nemēģināju viens pats istabā runāt, lasīt skaļi, mēģināt attīstīt valodu, un tas ļoti daudz kur man tagad iegriež.
Mājās es visu pats daru, gatavoju ēst, palīdzu dažādos mājas darbos. Man treniņi notiek Mārupē. Baldonē divas reizes nedēļā fizioterapija, trenažieru zāle, kā arī man patīk katru dienu ar velosipēdu braukāt. To man vectēvs iemācīja, kad biju maziņš, un tajā dienā praktiski arī radās man daudz vairāk iespēju kur nokļūt pašam. Pa lielam parasta, normāla cilvēka ikdiena.
Tās izjūtas olimpiādē ļoti grūti aprakstīt, jo visi profesionālie sportisti uz to tiecas, bet tikai labākie nokļūst, un sevi, protams, centies pierādīt no labākās puses, uz ko pats esi gatavojies četru gadu ciklā. Jo es vienmēr tiecos pēc tā augstākā, un tomēr gribas to zeltu dabūt. Lielos vilcienos jau viss ir atstrādāts, un paliek tie daži sīkumi, uz kuriem ļoti daudz jāstrādā, lai tas rezultāts būtu tuvu izcilam.
Draugi par mani noteikti teiktu to, ka esmu spītīgs, to, ka noteikti varētu daudz vairāk laika sevī ieguldīt, un to, ka esmu labestīgs cilvēks, kurš vairāk citiem dod, nekā pretī ņem.
Man ir žēl, ka tā pati valdība varētu vairāk padomāt par to, kā īsti jūtas parasts, vienkāršs cilvēks, kurš cenšas izdzīvot. Vienmēr, protams, gribētos labāk, bet esmu pateicīgs par to, kas man tagad ir, un dzīvoju.
Cilvēki ļoti nenovērtē to, kas viņiem ir, kaut vai tā pati skriešana, runāšana, ko visi uzskata par normālu. Un praktiski, ko gan es vairāk varu gribēt, ja man ir tik ļoti daudz kas, salīdzinot kaut vai ar tiem pašiem citiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
Lai cilvēki paskatās uz to, kas viņiem ir dots, un novērtē sev apkārt esošos cilvēkus, kā arī novēlu izbaudīt savus sapņus un tiekties pēc tiem."
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
