Radošums viņas ģimenē jau vairākās paaudzēs nav sveša lieta – Lilijas vecmāmiņa savulaik taisīja un tirgoja eglīšu rotājumus, kad tie vēl nebija nopērkami veikalos, bet viņas mamma 87 gadu vecumā joprojām veido adventes vainagus.
Lilija pēc vidusskolas devās mācīties uz kādreizējo pārtikas tehnikumu un strādāja konditorejas fabrikā "Uzvara". Viņas darbs bija vārīt zefīrus, bet profesijas pilnais nosaukums bija – zefīra vārītājs ar iemaņām apkalpot karameļu ietinamās mašīnas.
Šajā darbā Lilija nostrādāja 10 gadus. Vēlāk viņa ar ģimeni pārcēlās uz Skrīveriem, kur strādāja veikalā, bet pirms pieciem gadiem viņas dzīvi mainīja vēzis.
"Ar ziepēm es sāku darboties tāpēc, ka es vairs nevaru strādāt fizisku darbu. Es esmu strādājusi veikalā, kur ir ļoti smags darbs. Pārdevējām – cepuri nost! Tā kā es to vairs nevaru darīt, es daru darbu, kas man patīk, ko es varu veikt ar prieku un kur nekas smags man nav jānēsā," stāstīja Lilija.
Smagā slimība pilnībā mainīja arī Lilijas attieksmi pret savu dzīvi un nodarbošanos.
"Saprotiet – ir laikam jābūt kaut kam tādam, lai cilvēku noliktu pie vietas, lai viņš saprastu, kā dēļ ir vērts dzīvot.
Daudz mēs strīdamies, bet tie strīdi ir pilnīgi garām. Pirmkārt, ir jāmīl sevi un savi tuvie, bet ikdienas steigā mēs jau to nesaprotam. Man slimība bija punkts, kas nolika mani pie vietas, kad es sapratu, ka mīļāki par visu pasaulē man ir mani bērni, ka viņu dēļ man ir jācīnās un jāiziet visām grūtībām cauri," stāstīja Lilija.
Nu jau piecus gadus Lilija gatavo suvenīru ziepes. Par suvenīriem tās sauc tāpēc, ka šīs ziepes galvenokārt neizmanto, lai mazgātu rokas, bet gan glabā kā piemiņas lietu.
"Manas suvenīru ziepes, kā es tās saucu, ir domātas skaistumam, lai cilvēkus iepriecinātu svētkos," skaidroja Lilija.
Protams, ar ziepēm droši var arī mazgāties, bet jebkurā gadījumā tā ir dāvana, kas neatstās vienaldzīgus. Grezns puķu pušķis, sēnes, kafijas tasīte, ķilavu maizīte, pulkstenis vai kūkas gabaliņš, ko pirmajā mirklī nemaz neatšķirt no īstas kūkas, – Lilija no ziepēm prot īstenot jebkuru ideju.
Masu, no kuras ziepes gatavo, viņa iegādājas, taču visas nepieciešamās silikona formas gatavo pati. Pēc tam ziepes tiek apgleznotas ar īpašām krāsām, kas rada reālistisku izskatu. Katrs Lilijas gatavotais ziepju gabaliņš ir rūpīgs un pacietību prasošs roku darbs.
To, kā darināt reālistiska izskata ziepes, Lilija divus gadus apguvusi, attālināti mācoties ziepju gatavošanas skolā. Mācību ietvaros kā vienu no noslēguma darbiem viņa no ziepēm pagatavojusi pat rasola trauciņu.
"Latvijā nav tādas skolas, bet arī attālināti tas bija forši. Visam esmu izgājusi cauri pati un visu zinu, un par savu darbu varu garantiju dot. Es uzskatu – ja tu gribi savā darbiņā, lai viss iet uz priekšu, vajag iet kaut kādos kursos un mācīties," pauda Lilija.
Tāpat Lilija gatavo un tirgo sveces, kā arī pasniedz meistarklases – gan ziepju, gan sveču darināšanā. Uz meistarklasēm pie viņas dodas gan bērni, gan pieaugušie, bet viņas darinātās ziepes ceļo pie pircējiem visā pasaulē.
Lilija apņēmusies iesākto turpināt, tāpēc katru dienu sapņo par jaunām idejām, lai no ziepēm radītu vēl ko nebijušu, ar ko pārsteigt un iepriecināt pircējus.
"Pats galvenais, manuprāt, ir nestrādāt kādam onkulim vai tantei, bet strādāt sev. Tas ir tik forši, ka tu strādā darbu, kas tev patīk, un nevari arī gurķoties, jo zini, ka tev tas darbs patīk un, ja to darīsi, būs arī rezultāts. Tas ir feini, ka tu ej uz darbu un esi priecīgs, nevis, ka tu ej uz darbu ar bēdīgu seju un mājās nāc ar vēl bēdīgāku," pauda Lilija.
