Dzimusi un augusi Jelgavā, Anžela vecākus zaudēja agri. Kopš sešu gadu vecuma viņu audzināja vecāmāte, kas paraksta vietā vilka krustiņu – bija analfabēte. Taču padomju laiki piespieda mazbērnu vest uz skolu, kur Anžela mācījās krievu plūsmā. Skolā viņai patika un mācības padevās. Stundas sākās agri, astoņos no rīta. Kad bija ziemas tumšais laiks, ārā auksti un nemīlīgi, vecmāmiņa teica – "guli, kam tev tumsā kaut kur jāskrien?", bet Anžela neklausīja un spītīgi brida uz skolu.
Tā turpinājās līdz septiņpadsmit gadu vecumam, kad viņu atrada tēvs un sacīja: "Pietiek mācīties, jāpelna nauda!"
Naudu skolai pelnīja Maskavā
Pēc devītās klases Anžela devās līdzi tēvam uz Maskavu tirgoties. Bāzē tika pirktas mantas, ko "no rokas" pārdeva tālāk un nopelnīja "pilnas kabatas ar naudu". Anžela bija pārliecināta, ka naudu krāj, lai turpinātu mācības, taču notika citādi – tikko izņēmusi pasi, viņa satika savu mūža mīlu Haraldu. Abi nolēma negaidīt, apprecējās vēl nepilngadīgi un ir kopā jau trīsdesmit gadus.
"Tēvs bija pret, bet ko tu mīlestībai padarīsi!" atzīst Anžela, kam ģimene vienmēr ir bijusi svarīgākais. Taču "vieglās naudas" pelnīšanu viņa tagad nožēlo, jo izglītība tika pamesta novārtā.
"Paņēmu vīru pie rokas un uz Maskavu prom", lai atgrieztos tikai 2004. gadā ar diviem bērniem un bagātīgu dzīves pieredzi.
Valodas ģimenē nekad nav bijusi problēma – visi brīvi runā romu, latviešu, krievu valodās, kam tagad jaunākie pievieno vēl angļu mēli.
"Nebijām bagāti," Anžela rezumē situāciju pēc atgriešanās, taču tā nav žēlošanās. Ģimenes galvenā bagātība ir trīs meitas un divi dēli – divi no bērniem skolu ir pabeiguši, divi vēl cītīgi mācās, bet jaunākā meitiņa uzsākusi mācības pirmsskolā. Kaut dzīve ir arī sāpīgu pārdzīvojumu pilna (vīrs un vecākais dēls šobrīd kļuvuši par invalīdiem), ģimene ir kopā, Latviju pamest negrasās un cenšas izprast "Dieva neizdibināmos ceļus".
Romu platformas rezultāts
Piecu bērnu mamma Anžela aktīvi iesaistījusies romu kopienas aktivitātēs. "Apmācībās piedalos no paša sākuma. Vakarskolu gan nepabeidzu, tāpēc par skolotāja palīgu nekļuvu."
Anžela stāsta vienkārši un savus nopelnus neizceļ. Bet to ir daudz! Visos pašvaldības un Kultūras ministrijas rīkotajos pasākumos viņa ir piedalījusies pēc savas iniciatīvas, darījusi to no sirds un nežēlojot laiku.
Jelgavas sabiedrības integrācijas pārvaldes bijusī vadītāja Ilga Antuža viņu uzaicinājusi piedalīties romu bērnu nometņu darbā – iepazīstināt bērnus ar skolotāju, palīdzēt rast kontaktu.
Bijuši ap divdesmit bērniem, visi tik skaļi, ka skolotāja nobijusies. "Redz, ka eju prom, un lūdz, lai palieku!" atceras Anžela.
Tieši skolotāja panākusi, ka romu asistenta klātbūtne ir vajadzīga visu mēnesi, ko Anžela ar prieku pieņēmusi. Tāpat viņa uz visu mūžu ir pateicīga Ilgai Antužai, kas viņu uzmundrinājusi un iedrošinājusi. "Biju bez darba un jutos tur vajadzīga. Tas bija pirms septiņiem gadiem, kad ar vīru kļuvām par aktīviem kristiešiem – Dievs mūs atrada un norādīja ceļu", stāsta Anžela, kas vienlaikus iekļuvusi arī integrācijas projektu dažādās izpausmēs.
Trīs gadus viņa strādājusi romu bērnu nometnēs, piedalījusies bērnu teātra "Pasaka" darbībā, kur romu bērniņi spēlējuši kopā ar citu mazākumtautību draugiem.
"Kad iestudējām "Vectēva cimdiņu", pietrūka aktieru, un es piekritu būt par vectēvu! Parādījām izrādi Kultūras ministrijas īstenotā Latvijas romu platformas projekta dalībniekiem un viesiem. Atsaucība bija tik liela, ka tikām pie atbalsta, un teātris darbojās līdz pat pandēmijai," Anžela lepojas un atzīst, ka šajā aktīvistu vidē ir bijusi pazīstama un novērtēta, tāpēc piedāvājums pārņemt mediatora amatu nav bijis pārsteigums.
Darbs no sirds
Jelgavā šobrīd ir 12–13 romu ģimenes, kam vajadzīga palīdzība. Pārsvarā tie ir sociālie jautājumi – problēmas ar mājvietu, komunālie parādi, nespēja orientēties likumos un iespējās saņemt palīdzību. Anžela arī pati dzīvo nelielā divistabu dzīvoklītī, kur viņi ir seši cilvēki, kas gaida rindu uz pašvaldības dzīvokļa piešķiršanu, tāpēc mājokļa problēmas izprot labi.
Visvairāk viņa savus tautiešus grib motivēt pašdarbībai kopā ar ģimeni – lai dzied un dejo, atceras un izpauž nacionālo kolorītu.
"Lai viss būtu labi", Anžela uzskata, "visiem ir jāatrisina mājokļa un parādu problēma, jāspēj iestāties darbā un nopelnīt iztiku, kas nav tik vienkārši – romus joprojām mēdz diskriminēt tikai tautības dēļ, un jācenšas pēc labākas izglītības. Visi bērni apmeklē skolu, bet jāmotivē galvenokārt vecāki. Nav viegli, bet jūtu gandarījumu par savu darbu un saku par to paldies Dievam".
Anžela uzsver sadarbību ar Somijas kristīgajiem romiem, kuru misijas viņa pavada kā brīvprātīgā jau teju desmit gadus, organizējot saziedoto pārtiku un apģērbu piegādi romu ģimenēs. Anžela pārzina katras ģimenes reālās vajadzības, rīko Ziemassvētku pasākumus ar dāvanām 30 Jelgavas bērniem, atbalsta nometnes, ved pūriņus topošajām māmiņām, palīdz morāli un materiāli.
Paralēli mediatores darbam Anžela sabiedriskajā centrā vada rotaļlietu bibliotēku un ir uzrakstījusi pieteikumu latviešu valodas padziļinātai apmācībai – tie ir pašvaldības apmaksāti kursi, kurus līdz ar viņu apmeklē arī citi romi. Tāpat Anžela ar domubiedriem dibinājusi biedrību ,,Čačune Roma", kam prioritāte ir romu integrācija, darbs ar jauniešiem un visa veida atbalsts romu kultūras attīstībai – sapnis ir izveidot ansambli.
Šis materiāls ir izstrādāts projekta "Latvijas romu platforma VI" ietvaros (līgums Nr.101008452-NRP6-LV) ar Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība 2014–2020" finansiālo atbalstu. Par pasākuma saturu atbild Kultūras ministrija, un tajā nav atspoguļots Eiropas Komisijas viedoklis.
