Galēnos pa šiem garajiem "Provinces" gadiem ir būts ne reizi vien, bet ar kaunu jāatzīst, ka filozofa un domātāja Roberta Mūka muzejs bija palicis neiepazīto objektu listē. Nodoms iepazīt savdabīgo vilcienu gleznu autori Gitu Palmu ļāva šo nolaidību novērst, jo Gita nu jau kādu laiciņu šo muzeju vada. Līdzīgi kā pats Roberts Mūks lielu daļu sava mūža nodzīvoja trimdā un Latvijā tomēr atgriezās, tā arī Gita ir atgriezusies – Latgalē.
Pirmā iepazīšanās ar nākotnes darba un sapņu piepildījumu vietu gan sākās mazliet neierasti, atceras Gita: "Man to muzeju pirmoreiz parādīja pirms pieciem gadiem Ziemassvētku naktī, tumsā, sakot – tajā Līvānu mājā ir muzejs. Ko tu tur muldi, es atteicu, bet tad papētīju – jā, tiešām tajā mājā ir personības muzejs. Un nu jau varu teikt – kāpēc cilvēki domā, ka absurdi Mūka muzejam būt līvānenē? Pats Mūks nekad nav sekojis nekādiem noteikumiem, kāpēc lai viņa piemiņas muzejs nevarētu būt tik ļoti absurdā ēkā?"
Tiesa, nemaz tik nejauša telpu izvēle gan nav bijusi, jo savulaik šeit atradies vietējās skolas internāts un, viesojoties Galēnos, Roberts Mūks šeit tiešām ir palicis pa nakti.
Iespējams, tāpēc joprojām viņa gars esot šeit klātesošs – gan pačaukstinoties, gan pa otro stāvu pastaigājot.
Atbildot uz ierasto apmeklētāju jautājumu, Ginta pie sevis nosmaida: "Jā, mums ir diezgan daudz Mūka oriģinālo lietu – viņa apģērbs, kaklasaišu kolekcija, dažādi personiski nieciņi un foto, kā arī pīpju kolekcija, jo viņš bija kaismīgs pīpmanis, kurš to darīja visās atļautās un neatļautās vietās." Un, protams, grāmatas – gan daļa no Mūka plašās bibiliotēkas, gan viņa paša izdotās grāmatas. Gita stāsta, ka reizēm labprāt laiku pa laikam pāršķirsta grāmatas, ar kurām savulaik ir strādājis Mūks, atsevišķas vietas pasvītrojot, ierakstot piezīmes un komentārus.
Tas, ka viņu abu ceļi beidzot ir krustojušies, laikam jau tomēr ir tikai likumsakarīgi, jo Mūks sevi dēvēja par reliģiju pētnieku, kurš iedziļinājās un salīdzināja Austrumu un Rietumu reliģijas, meklējot atbildes uz jautājumiem, kas ir Dievs, kur ir tā esamība. Un tie ir vaicājumi, kas urda arī Gitu un savulaik ir likuši pat izstudēt ne tikai mākslas, bet arī teoloģijas lietas.
"Sīļukalns mani ir okupējis, Preiļu novads mani ir okupējis, un arī Latgale mani ir pilnībā okupējusi," atzīst Gita, galvaspilsētā pavadīto laiku ieliekot darbvietas un studiju vietas kastītē. Protams, Rīga piedāvā cita mēroga iespējas, nelielam provinces muzejam ir pavisam atšķirīgas izdzīvošanas iespējas un sapņi:
"Pamaniet mūs! To mēs gribam teikt it visiem. Muzejs ir bezmaksas, ienāciet, atbrauciet, nav jau visiem kā mums jādzīvo Mūkā."
Lēni un pamazām vietējie pieraduši pie muzeja aktivitātēm pagastā, jo, kur tik nepaskaties, ir manāms kaut kas no Mūka. Galēnu parkā atvērta Putnu taka ar Mūka citātiem, ir arī Filozofijas taka, dodoties uz Latgalei tik svarīgajiem kapusvētkiem Galēnu kapsētā, pirmais nācējus sagaida Mūka kapu piemineklis – sakopts, neaizmirsts. "Skaidrs, ka ne jau visi tagad lasīs Mūku," muzeja vadītāja ir ļoti reālistiska, "nav visiem kā mums – jādzīvo Mūkā. Tomēr, staigājot pa parku, palasīt viņa domas, zināt par viņu un lepoties ar savu novadnieku – tas galīgi nav maz."
Tā nu reiz ir sagadījies, ka abas Mūka muzeja darbinieces ir mākslinieces, tad nu ir reizes, kad brīvākos brīžos audeklus velk ārā pat abas. Savulaik bērnībā vilcieni ir ienākuši Gitas dzīvē, un tie ir noenkurojušies arī viņas mākslā. Uz palikšanu. Caur vilcieniem var stāstīt stāstus, dokumentēt laiku, uzrunāt līdzcilvēkus – piemēram, iemūžinot Latvijas tā brīža vecāko dīzeļlokomotīvi, kuras vaktēšana un sagaidīšana maršrutos esot bijusi veselas vilcienu ķērāju kopas sapnis, vai arī neuzmācīgi, bez lētas didaktikas atgādinot jauniem cilvēkiem par drošību uz dzelzceļa.
Gita atzīst, ka vilcienu gleznās lieti noder savulaik sakrālās glezniecības studijās iegūtās zināšanas, jo arī vilcienu portretējumos ir viegli ievērot ikonu gleznošanā raksturīgo krāsu un līniju skaidrību. Tāda skaidrība un bijība pret to, ko tu dari, būtu jāievēro itin visā, uzskata Gita, arī katra cilvēka attiecībās ar Dievu, jo, ja tu esi iekšā, piemēram, katolicismā, tad esi tajā līdz galam, nevis – kā tas mūsdienu cilvēkiem ir ļoti raksturīgi – lasīt kā ķirsīšus no kūkas, paņemot sev bišķīt no budisma, bišķīt no katoļiem.
Mūsu pierunāta, iesākumā mazliet negribīgi Gita izvelk molbertu, krāsas un arī kādu senāk aizsāktu vilciena gleznu. Bet tad jau krāsu virpulis ierauj sevī, un vēlāk māksliniece ir pat tīri apmierināta, ka pieķērusies pie sen padarāma darba.
"Muzejs un vilcieni ir divas pasaules, kas ir paralēlas, ļoti tuvu viena otri, reizēm pat saskaroties, un noteikti viena otru ietekmē. Muzejs dzīvo savu dzīvi, vilcieni dzīvo savējo," vaicāta par prioritātēm, atbild Gita,
"un es kļūstu par tādu starpnieku starp muzeju un vilcieniem. Un Mūku, protams."
Galēnu pusē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Normunds Čirkste, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
