Latgales podnieku saknes
"Rokdarbnieks nav tante, kas pie televizora sēž un ada zeķi. Es varu adīt to zeķi, ja man vajag, bet es arī varu izšūt zeltā, man ir metinātāja apliecība, es braucu ar traktoru, podus taisu, betonēju grīdu un daru visu, ko vajag, – tas ir rokdarbnieks. Akcents uz rokām ir darbībā," tā sevi raksturoja Dita.
Dita kā podniece jau desmit gadus veido māla traukus un rotaslietas. Podnieki bijuši arī Ditas radi Latgalē.
"Visi Zagorski principā Latvijā ir radi, vismaz lielākā tiesa. Saknes ir no Latgales. Netālu no Preiļiem ir tāda vieta Silajāņi, kur kādreiz dzīvoja podnieki. Tas bija podnieku ciems, un tur arī dzīvoja mans vectēvs ar visiem saviem radiem. Tagad es uzzinu, ka mani radi ir bijuši arheologi, podnieki," stāstīja Dita.
Lai gan šos radus viņa nekad nav satikusi, tieši podniecība Ditu aizrauj visvairāk. Viņa pati izaugusi Saldus nomalē, tāpēc joko, ka īsti nevar pateikt, ir pilsētniece vai lauciniece.
"Tur nebija ne māju, ne bērnu. Man nebija arī bērnudārza, man bija veca auklīte. Kā es smejos, viņa bija tik veca, ka redzējusi Ļeņinu, jo bija dzimusi 1908. gadā. Viena pati ar auklīti tā arī esmu augusi, un pirmos bērnus ieraudzīju tad, kad sāku iet skolā, jo tad mēs pārcēlāmies uz kolhozu dzīvot," stāstīja Dita.
Iedvesmu smeļas dabā
Visu savu brīvo laiku jau kopš agras bērnības Dita aizvadījusi dabā. Tolaik sniegotajās un garajās ziemās viņa devās slēpot jau no paša rīta, bet mājās pārradās tikai vēlu vakarā.
"Ņemot vērā, ka man nebija nekādu draugu, es draudzējos ar kokiem un putniem. Tagad cilvēki man prasa, kā tu zini, kas tā ir par pagali, kas tas ir par koku? Es visu laiku biju domājusi, nu kā, visi cilvēki taču to zina! Izrādās, cilvēki nezina tās lietas, kuras man liekas normālas," stāstīja Dita.
Lai uzturētu ģimeni, abi Ditas vecāki ilgas stundas strādāja, un tas viņai ļāva pašai iepazīt pasauli, dabu un mākslu.
"Māksla… Man liekas, ka visa daba ir māksla – visi koki, visas puķes. Man liekas, ka tas ir visskaistākais, kas ir," pauda Dita.
Par podnieci kļuva nejaušības pēc
Sākotnēji Dita vēlējās iet tēva pēdās un kļūt par galdnieci, taču nonāca Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola). Tolaik rokdarbi vēl īsti viņu nav uzrunājuši, tāpēc Dita devās studēt uz ārzemēm un Somijā apguva žurnālistiku un fotografēšanu. Tikai pirms desmit gadiem nejaušu sakritību dēļ viņa Saldū satika podniekus.
"Mēs ar savu jaunāko meitu Zentu apmeklējām dažādus pasākumus, un viens no tiem bija keramikas dienas muzejā. Tur bija dažādas izstādes un katrs varēja uzvirpot savu trauciņu. Vēlāk es atnāku pēc tā gatavā trauciņa uz podnīcu un saku – varbūt es varu kaut ko jums palīdzēt, izdarīt? Viņi man atbild: nu ej stūrī izmīci mālus, tur ir tāda milzīga pika. Pēc tam es teicu, varbūt, ka es vēl kaut ko varu uztaisīt?" stāstīja Dita.
Tā pēkšņi un negaidot sākās Ditas ceļš podniecībā. Ar laiku podnieki, kas strādāja darbnīcā, devās kur nu kurais, un tajā saimniekot palika Dita.
"Puiši izklīda, un te paliku es. Latvietim jau ir tas teiciens: zārks nevar palikt tukšs," jokoja Dita.
Pandēmija atveda atpakaļ uz Saldu
Darbnīcā "Saules lietas" Dita ar palīgu Ingu Kraukli nemitīgi eksperimentē, bet vienlaikus pieturas arī pie tradīcijām. Virpas darbnīcā nav, jo Ditai traukus labāk patīk gatavot pašas rokām.
"Man liekas, ka māls ir dzīvs. Es ar viņu arī runāju – runāju ar traukiem, kad tos taisu. Ja taisu trauku kādam konkrētam cilvēkam, stāstu, kur trauks tagad dzīvos, stāstu arī par to cilvēku," atklāja Dita.
Ingus ilgus gadus dzīvoja Londonā, kur strādāja par pavāru kādā veģetārā restorānā. Pavārmākslu pret podniecību viņš nomainīja pavisam nejauši, pastaigas laikā ar mammu ienākot Ditas darbnīcā.
"Sākās kovids un pandēmija. Ierados šeit ar domu – kamēr tas trakais laiks ir tik neparedzams, labāk padzīvošu šeit pie vecākiem, kas jau ir pensijā. Viņi mani iepazīstināja ar Ditu, teica, ka viņa ir interesanta māksliniece," stāstīja Ingus.
Līdz šim viņam nebija pilnīgi nekādas pieredzes ar keramiku, bet viss process viņu ļoti uzrunājis – it sevišķi māla sagatavošana un cepļa kurināšana ar īstu malku, kas nebūt nav viegls un vienkāršs darbs.
Tāpat Ingum ļoti patīk doties uz gadatirgiem, tikties ar citiem amatniekiem un pircējiem. Viņam tā ir jauna un interesanta pasaule, ko izzināt. Turklāt Ingus pārzina gan angļu, gan vācu, gan zviedru, gan franču valodu, tāpēc var palīdzēt Ditai uzņemt tūristus arī no ārzemēm.
Mācās darot un eksperimentējot
Vienā no podnieku darbnīcas telpām Dita un Ingus izveidojuši nelielu veikaliņu, kā arī nodarbību telpu. Abi aicina ciemos tūristus un vada dažādas interesantas nodarbības, kas neaprobežojas ar māla trauku izgatavošanu vien.
"Kad nāk Ziemassvētki, mēs taisām puzurus. Kad puiši grib iet uz pirti, viņi ņem un uzfilcē sev pirts cepures. Arī rotas mēs taisām, mēs darām visu ko," stāstīja Dita.
Arī Ditas pašas darinājumu klāsts ir plašs. Viņa rada gan dažādu formu un izmēru svēpētos traukus, gan rotas un dekoratīvos priekšmetus.
"Mēs mācāmies no tā, ko paši darām. Neviens eksperiments nevar būt izdevies vai neizdevies, viņš vienkārši ir. Ja kaut kas nav iznācis tā, kā mēs esam plānojuši, tad jau tas arī ir ieguvums.
Tas nav ar mīnusa zīmi, tāpat tas ir ar plusa zīmi, jo mēs tagad zinām, ka nākamreiz šādi nedarīsim. Tās visas ir ikdienas mācības. Tas vienkārši ir jāpiedzīvo," stāstīja Dita.
Tikmēr mammas mīlestību un aizrautību pret rokdarbiem pārņēmušas arī abas Ditas meitas – Zenta un Elza Anna. Abas beigušas Lietišķās mākslas vidusskolu Liepājā un arī, tāpat kā mamma, ir amatnieces. Elza Anna ir kalēja, bet Zenta – galdniece. Par to Ditai, protams, ir liels prieks, kā arī papildus motivācija ar savu darbu turpināt rādīt piemēru.
