"No rīta pamostos, piesēžos pie šujmašīnas un šuju. Vīrs man prasa: "Tev patīk šūt vai tev tiešām ir tik daudz darba, ka sešos no rīta ir jāšuj?" Man patīk šūt!" stāstīja Solvita.
Viņa savas privātmājas bēniņos pērnā gada rudenī izveidoja nelielu šūšanas darbnīcu. Tā ir viņas paradīze, kur Solvita ar prieku tagad pavada lielāko daļu sava laika.
Šūšana ir daudzu Solvitas dzimtas sieviešu iecienītākā nodarbošanās. Viņas vecmāmiņa savulaik Krievijā strādājusi pie kāda slavena modelētāja, un šuvēja bija arī Solvitas mamma.
"Viņai bija tādas A4 burtnīcas, kurās viņa bija sazīmējusi piegrieztnes un aprakstus. Mana mamma pati man šuva skolas drēbes. Mana māsīca vasarā brauca pie mums dzīvoties, un tad mēs abas sapucējāmies lielās kleitās un gājām staigāties. Tās ir diezgan spilgtas manas bērnības atmiņas," stāstīja Solvita.
Arī viņas krustmāte ir šuvēja, un par šuvēju ir izmācījušās arī Solvitas māsa un māsīca. Solvita pati sāka šūt jau bērnībā, lai apģērbtu savas lelles. Šujmašīna tolaik viņai uzticēta netika, taču ar adatu un diegu lellēm sanāca tīri labi krekliņi.
"Tagad manam mazbērnam patīk šujmašīna, viņš nāk un prasa. Es jau arī negribu viņam dot, jo man ir bail, ka kaut ko nesalauž, bet es domāju, lai jau izpaužas, – taisnās vīles jau var, un viņam patīk," stāstīja Solvita.
Solvita ir kurzemniece un nāk no Rojas. Līdz 8. klasei viņa mācījās Rojas vidusskolā, tālāk mācīties devās uz Skrundu. Tur iepazinās ar vīru Gunti, kuram devās līdzi uz Auci. Lai gan Solvitas dzimtā ir tik daudz šuvēju, mācīties viņa izvēlējās par pavāri.
"Vienkārši bija tā, ka es gribēju tālāk no mājām, jo pusaudžu gados – ka tik tālāk no vecākiem. Kaut kādā veidā vajadzēja izpausties, tāpēc es izvēlējos Skrundu. Varbūt tas bija liktenis, jo tur es satiku savu dzīvesdraugu. Viņš mācījās celtniecībā. Viņš trešajā kursā, es pirmajā. Tā mēs sapazināmies, un tad es braucu pie viņa vairāk ciemos. Uz mājām braucu ļoti reti," atminējās Solvita.
Pirmie iespaidi par Auci viņai nav bijuši tie labākie, jo viņas sirdī tomēr ir Roja ar jūras piekrasti un tās plašumiem, taču ar laiku viņa arī šo vietu iemīļoja.
"Šūšanas rūpnīcā es nonācu tāpēc, ka vajadzēja iet strādāt. Meitai jau bija divi gadi, viņa gāja bērnudārzā. Tajā laikā bija tā, ka trīs mēnešus vajadzēja nostrādāt, un tev maksāja tādu kā stipendiju, jo nevari uzreiz tik ātri visu sašūt, bet, ja tu gada laikā aizej prom, tad tā nauda jāatmaksā atpakaļ. Es domāju – labi, gadu nostrādāšu. Viena meitene gāja dekrētā, un man vajadzēja viņas vietā tikai pusotru gadu tur pastrādāt," stāstīja Solvita.
Tā vietā Solvita šūšanas fabrikā palika uz 20 gadiem, jo darbs viņai patiesi iepatikās. Īpaši sākumā, kad viņa strādāja fabrikas paraugu departamentā un viņas pienākums bija uz fabriku atsūtītos modeļus izstrādāt tā, lai tos varētu ražot. Tur Solvita, kā pati saka, varēja izpausties, izdomājot piegrieztnes un veidus, kā tās fabrikā šūt pēc iespējas raitāk.
Ar laiku šūšanas uzņēmums tika samazināts. Šobrīd tur joprojām strādā ap 60 šuvēju, taču Solvita nolēma, ka pēc 20 gadu darba vēlas radīt kaut ko savu, vēlas šūt ar prieku. To pastiprināja arī Covid-19 pandēmija. Pēc tās Solvita uzsāka mācības Nodarbinātības valsts aģentūras kursos, kur apguva gan mazā biznesa organizēšanu, gan digitālo mārketingu.
"Tas man bija grūts posms, bet tas man tagad savā biznesā noder, jo pašai jāvada grāmatvedība, jāizraksta rēķini. Lēnu garu es to visu mēģinu pilnveidot. Braucu arī uz meistarklasēm, sietspiedes kursiem, fotografēšanas kursiem," stāstīja Solvita.
Uzsākot mazo uzņēmējdarbību, vajag apgūt daudz jaunu prasmju, bet Solvita ir atklājusi, ka viņai tas sagādā prieku. Tuvākajā laikā viņa cer iemācīties angļu valodu – gan ceļošanai, gan lai brīvi komunicētu ar audumu piegādātājiem.
Finansiālu atbalstu komercdarbības uzsākšanai Solvita ieguva, rakstot projektu Nodarbinātības valsts aģentūrā. Arī tas nav bijis viegls posms, jo tas bija Solvitas pirmais projekts.
"Es domāju, ka sanāca diezgan veiksmīgi. Viņiem patika mana ideja – vairāk šūt biezos audumus. Piemēram, ir noplīsis dārza nojumei jumtiņš, tādu es varu sašūt, vai dārza mēbelēm tos pufus, kas ir saplīsuši. Es varu piedāvāt kaut ko jaudīgāku šūt. Man patīk domāt un kaut ko šūt, nevis šūt vienu un to pašu vienveidīgi," stāstīja Solvita.
Lai nevajadzētu maksāt lielu īres naudu par telpām, Solvita šūšanas darbnīcu ierīkoja savas privātmājas bēniņos. Bēniņu remontēšanā piedalījās gan viņas vīrs, gan tuvākie draugi. Viņa ir ļoti pateicīga par vīra atbalstu, kas visu izdarījis tieši tā, kā viņa vēlējusies, un piedāvājis arī savas idejas.
Savā darbnīcā Solvita ne tikai strādā ar bieziem audumiem un šuj vigvamus, bet rada arī pavisam smalkus apģērba gabalus bērniem, piemēram, kleitas ar zaķīšiem un volāniņiem. Viņa šuj visu, ko cilvēki pasūta, – apģērbu, pirts dvielīšus, somas, mīkstos pufus, pāršuj rāvējslēdzējus jakām, svārkiem un biksēm.
"Neviens apģērbs man nav vienāds, jo es, strādājot fabrikā 20 gadus, šuvu vienu un to pašu visu mēnesi vai trīs nedēļas, un man tas apnika. Es vēlos radīt katru reizi kaut ko citu. No vienas puses, biznesam tas kaitē. Ja es šūtu vienveidīgi, es varētu pelnīt vairāk, bet man pašlaik vēl patīk strādāt radoši, izdomāt kaut ko jaunu," stāstīja Solvita.
Nākotnē Solvita cer, ka varēs algot arī kādu darbinieku, jo šobrīd vienai pašai darīt savā uzņēmumā pilnīgi visu ir grūti un laikietilpīgi. Šuvējas darbs viņai sagādā prieku, bet vēl ir arī sevi jāreklamē, jāstrādā ar sociālajiem tīkliem, pasūtījumiem – ar šiem darbiem viņa labprāt nākotnē ar kādu dalītos.
"Principā jau man viss sagādā prieku. Es baudu to procesu. Tas man ir gan kā hobijs, gan darbs. Tagad es zinu, kā ir, kad citi saka – mans darbs ir mans hobijs. Tagad es arī par sevi to varu teikt, ka man patīk tas, ko es daru," pauda Solvita.
"Stiprie stāsti"
