To, ko neredz, nofotografē
Lauris ir vājredzīgs kopš bērnības. Par redzes saglabāšanu viņš ilgstoši cīnījies sanatorijās, taču par spīti pūlēm redze ar gadiem arvien pasliktinās. To, ko viņš neredz, viņš iemūžina fotogrāfijās.
"Manā gadījumā, tā kā es esmu vājredzīgs, es vēl kaut ko redzu. Stāsts ir interesants ar to, ka es eju pa mežu, pa ielu vai pa pilsētu kādā ekskursijā, un ļoti daudz ko dabā ar acīm man ir grūti redzēt, bet gribas kaut kādus mirkļus paturēt, gribas kādam parādīt, ielikt "Facebook", lai draugi arī redz," stāstīja Lauris.
Raidieraksts "Uz redzi!"
Šis Latvijas Radio raidieraksts veidots ar mērķi veicināt izpratni par vājredzīgo un neredzīgo cilvēku ikdienu, lai dažādas sabiedrības kopienas varētu veiksmīgāk mijiedarboties un lauzt stereotipus, kas traucē un biedē ikdienas saskarsmē.
Sarunas piecu ierakstu ciklā vada pāris Ieva Kampāne un Reinis Darkēvics. Ieva ir redzīga, Reinis ir neredzīgs. Vairāk par raidierakstu un tā vadītājiem lasi šeit.
Pēc tam, atnākot mājās, savas uzņemtās bildes viņš rūpīgi apskata uz lielā datora ekrāna.
"Tad es, ekrānā lēni skatoties fiksēto kadru, pamanu to, ko es nepamanīju dabā. Teiksim, [pils] tornītim kādu veidojumu, vai upē, izrādās, vēl arī kuģītis ir peldējis, ko es neesmu dabā pamanījis. Tas ir tāds interesants piedzīvojums, un sanāk reizēm noķert arī neparastus skatus," stāstīja Lauris.
Pagājušā gada rudenī Laurim, piemēram, izdevies iemūžināt ļoti skaistus un neparastus saullēktus.
"Es arī pēc sajūtām cenšos iztēloties, kā tas [izskatās]. Kaut ko mēs arī jūtam – gaismu, krāsu. Man, piemēram, gaismas nāk spilgti, bet tad, kad nofotografē, tad ir pavisam cita aina. Tas ir interesanti, tev paliek par piemiņu, un tu vari arī citiem parādīt. Pēc tam pašam arī liekas – kā es to varēju? Bet, redzi, tehnoloģijas palīdz," stāstīja Lauris.
Fotografēšana ir aktivitāte, ko viņš labprāt veic kopā ar saviem draugiem, kuriem nav redzes problēmu. Ir cilvēki, kas viņu tad pavelk aiz rokas un rāda: "Re, Lauri, šeit ir tāda skaista puķe, nofotografē to!"
"Protams, ir arī cilvēki, kuri nekad nesapratīs un neiedziļināsies, ka arī mēs varam fotografēt. Viņš teiks automātiski – miglainas bildes būs. Jā, kādreiz tā gadās, tu nofotografē, pēc tam datorā pēti un secini, ka, jā, šī bilde laikam īsti nebūs sanākusi. Bet mēģināt ir vērts, jo rezultāti pēc tam var būt ļoti interesanti," pauda Lauris.
Spēlē mūziku bez notīm
Vēl bez fotografēšanas Lauris nodarbojas ar mūziku. Katru pirmdienu viņš dodas uz Strazdumuižas klubu, kurā notiek mēģinājumi ansamblim "Strazdumuižas pūtēji", kurā viņš spēlē bungas un citus sitaminstrumentus.
"Nav slikti, ir interesanti, mums ir tādi neparasti skaņdarbi savirknēti arī, dažādi tango, kādreiz kāds klasiskāks gabals, kāds vācu valsītis. Tur ir interesanti, jo mēs sanākam, katrs esam atšķirīgi, bet visi vairāk vai mazāk katrs esam mūziku mācījušies. Protams, ja es gribētu tagad spēlēt kopā ar redzīgajiem kādā ansamblī, tad jau sāktos cita spēle. Mēs, vājredzīgie un neredzīgie, savā starpā audiāli mācāmies notis," stāstīja Lauris.
Notis tiek apgūtas pēc dzirdes. Ir speciāla programma, kurā tiek salikti instrumenti, un tā rada nelielu demoversiju, kuru klausoties atkārtot. Pēc tam mēģinājumos tiek pieslīpēti tā saucamie štrihi.
"Protams, ja es gribētu spēlēt ar pilnīgi redzīgiem mūziķiem, viņi ņemtu notis papīra formātā, un tad jau tur viss mainās, tur jau [man] būtu grūtības. Nē, protams, kaut kādu kopīgu valodu jau var atrast, bet es esmu pieradis strādāt pēc dzirdes," skaidroja Lauris.
Viņš savulaik mācījies arī flautas spēli mūzikas skolā, bet to nav izdevies pabeigt, jo spiediens acīs vairs neļāva spēlēt pūšaminstrumentus. Tagad viņš ir priecīgs muzicēt kopā ar ansambli. Bieži vien tajā uzņemas arī solista lomu.
"Bieži vien nošu papīrā, starp citu, nemaz nevar uzrakstīt to, ko mēs paši spēlējam. Mūsu kolektīvs bija iedevis profesionāļiem kādus no mūsu skaņdarbiem, un tie nav varējuši īsti nospēlēt, jo mēs uz izjūtu vairāk spēlējam," stāstīja Lauris.
Aizrauj arī galda spēles
Tāpat Lauris ar saviem paziņām brīvajā laikā ir iecienījis spēli "UNO", ko spēlē ar speciālām kārtīm, kurām Braila rakstā stūros uzrakstīts, kas tā ir par kārti. Tāpat kopā ar draugiem viņš mēdz uzspēlēt dambreti vai "Cirku", kas speciāli pielāgots vājredzīgajiem.
"Man liekas, ka tas pat ir interesantāk, jo, kā es esmu secinājis, salīdzinot papīra "Cirku" ar to, kas ir neredzīgajiem domāts, man pat liekas, ka neredzīgo "Cirks" ir spilgtāks tomēr. Tas ir smuki lakots, krāsaini elementi ir. Man tas patīk. Man patīk, ka es lietām varu pieskarties un paņemt rokā, ka nav tikai tas divdimensionālais zīmējums. Kad vari paņemt rokā, pieskarties, sajust, tad izjūti to spēli pa īstam," stāstīja Lauris.
Katrā ziņā galda spēles var spēlēt arī neredzīgie un vājredzīgie, ja vien pārējie cilvēki apkārt ir gatavi nedaudz pielāgoties.
"Es gan pats nespēlēju, bet man ir pazīstami neredzīgie, kas spēlē audiospēles, kur ir jāklausās. Tu uz austiņām klausies skaņu, tev ir kāds cilvēciņš, kas iet, vai kukainis, kas lido, un tu dzirdi viņa skaņu, objektus visādus. Vienu spēli, atceros, man demonstrēja, kurā bija jābēg no lapsenēm. To tā grūti izstāstīt, bet tas ir interesanti," pauda Lauris.
Ja varētu, gribētu redzēt zvaigznes
Vēl savam hobiju sarakstam Lauris var pievienot dejošanu un dziedāšanu korī, ko kādreiz darījis, kā arī peldēšanu, koncertu apmeklēšanu un ceļošanu, ko dara joprojām. Protams, ir nodarbes, kuras vājredzības dēļ viņš veikt nevar.
"Auto braukšana galīgi atkrīt. Kādreiz esmu mašīnai piesēdies pie stūres, bet tas ir tikai tā, pamēģināt, kā tas ir, bet nopietni braukt – nē. Es arī ar velosipēdu nebraucu tāpēc, ka man bail citiem uzskriet virsū. Pa ielu ejot, man diemžēl velobraucējs pretī parādās pēdējā brīdī, jo es viņu vienkārši laicīgi nepamanu. Uz ielas, kad ej viens pats, tas reizēm ir nepatīkami," stāstīja Lauris.
Līdz ar to viņš ir pateicīgs, ka vismaz Rīgā ir samērā pieejams sabiedriskais transports. Cita problēma ir – tajā ne vienmēr tiek atskaņots, kas tas ir par transporta līdzekli un uz kurieni tas dodas.
"Tā ir problēma. It kā uztaisīts ir, bet ne vienmēr tas skan. Bet, ja tu brauc pa iemītu taku, iebrauktu ceļu, zināmu maršrutu, tad tu pierodi un centies orientēties pēc laikiem. Vismaz tramvaji daudzmaz sakarīgi iet, bet ar autobusiem un trolejbusiem ir švakāk," atzina Lauris.
Atbildot uz jautājumu, ko viņš gribētu saskatīt ļoti skaidri un visos sīkumos, ja būtu tāda iespēja, Lauris atbildēja, ka šajā sarakstā noteikti būtu zvaigznes.
"Viena no lietām, ko es tiešām gribētu redzēt, ko es nekad neesmu redzējis, kā tas izskatās dabā, bez visādiem ekrāniem un ierīcēm, ir zvaigznes debesīs.
Es to gribētu redzēt. Es gribētu zināt, kā tas izskatās, kāda ir tā sajūta, ka tu katru punktiņu vari ieraudzīt. Es to gribētu zināt. Zvaigznes, manuprāt, ir kaut kas tāds netverams, jo ar roku pieskarties tam nevari, tas ir tālu, tālu prom. Tad, kad tev iedod apziņu, ka tas ir daudzu gaismas gadu attālumā, tad tas kļūst aizvien interesantāk, tēlaināk un patīkamāk. Zvaigznes velk uz dzeju, uz mūziku, uz netveramām lietām, uz izjūtu. Tās es tiešām gribētu redzēt ar savām acīm, ja tas būtu iespējams," atklāja Lauris.
