Vienalga kā, bet mežā iet vajag
Vija Kreile jau vairāk nekā 30 gadus dzīvo Ļaudonā, bet nāk no Valmieras. Šo gadu laikā Ļaudona viņai ir ļoti iepatikusies, jo tur ir viss, ko vajag, – upes, kalni un mežs. Vija ir vides eksperte, kura nekad nemainītu to, ko dara katru dienu. Pat pret lielu bagātību ne.
"Es neprotu izmantot naudu, es neprotu ar miljonu rīkoties – nu nē, tā nevar, vajag iet mežā. Vajag iet, vienalga, kā iet. Nezinu, tā ir kaut kāda atslēgšanās. Tas gan nervus nomierina, gan varbūt ir tāda kā atkarība. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā ir, bet to vajag," viņa secināja.
Vijas ikdienā no rīta pagatavotā kafijas krūze bieži paliek neizdzerta, jo agri no rīta nav laika gaidīt, kad tā atdzisīs, – mežs gaida. Viņa par to nebēdā. Karsto ūdeni, lai pagatavotu tēju vai kafiju enerģijai, ņem līdzi termosā.
"Vasarā ir ļoti labi, ka var, vienkārši ejot pa mežu, ēst dažādas ogas, bet mums kā vides ekspertiem ir tāda īpatnība, ka ne jau vienmēr mēs ejam tieši pa tiem ogu mežiem, mēs ejam pa aizsargājamiem biotopiem un neskartām vietām, kur to ogu un sēņu nemaz tik daudz nav. Tāpat man vienmēr ir līdzi nazītis. Ja nu kādas sēnes tur gadās, tad tās arī salasu," stāstīja Vija.
Arī dārza darbiem darboties vides ekspertei laika diži nav, reiz pat gadījies, ka iekoptais stāv atmatā pusgadu, jo mežam un dārzam viena cilvēka ikdienā ir visai grūti līdzās pastāvēt. Vienlaikus viņa tomēr cenšas pa vakariem ielikt rokas melnzemē.
"Tas ir obligāti, ka rokas ir zemē, jo var iekšā [istabā] būt viss galīgi nekārtībā, var būt nepadarīti darbi iekšā, bet ārā vajag pilnīgi atslēgties. Tas palīdz. Tā ir latviešiem tāda zemes sajūta. Man liekas, ka tā ir. Man arī mamma vienmēr ir pa dārzu strādājusi. Mēs varbūt gribējām, lai viņa nāk pie mums iekšā, bet viņa bija tur, dārzā. Man tas ir arī no mammas," Vija secināja.
Viss plūst un mainās
Iepriekš Vija strādāja Teiču dabas rezervātā, kur arī viena pati staigāja pa mežiem un purviem. Tad sapratusi, ka viņai taču ir mežsaimnieka izglītība, ka varētu strādāt mežā. Šobrīd, strādājot par vides eksperti, viņa vairāk apguvusi tieši to, kā mežā strādā un iegūst ekonomisko labumu, kā mežu audzē, kopj un atjauno.
"Protams, neviens, es domāju, nezina kārtīgi to līdzsvaru, kā vajadzētu būt, lai tur tajā mežā saglabātos visas, visas sugas, kādas tur ir bijušas, un lai tajā pašā laikā iegūtu maksimālo ekonomisko labumu. Es domāju, ka visu laiku ir tāda balansēšana.
Liekas, ka varbūt par daudz tos mežus nozāģē, bet tad atkal liekas – nē, par daudz sargā. Tas ir tāpēc, ka viss mainās. Tā jau nebūs, ka stāv mežs, un tas visu laiku būs tāds pats," skaidroja vides eksperte.
Saglabā aizsargājamo un reto
Vija izceļ skaisto mums apkārt, pat ja mēs to neredzam un nenovērtējam. Tā reiz aizmirstas teritorijas, viņas pamanītas, tagad atdzimst un priecē mūs ar savām dabas vērtībām.
"Karte cilvēkam pasaka to, ka ir reljefa atšķirības, kuras jau arī liecina par kaut kādu daudzveidību. Ja ir līdzens, tur, protams, var būt pavisam citi apstākļi. Ja karte ir pilnīgi taisna, tur var būt purvi, līdzeni, purvaini meži, palienu pļavas, kaut kas tāds zems," skaidroja vides eksperte.
Ja kartē redzams izteiktāks reljefs, visticamāk, tas nozīmēs, ka būs atšķirības starp to, kāda vide sastopama dienvidu, kāda ziemeļu pusē. Tā atklājas dabas daudzveidība – gan augiem, gan dzīvniekiem. Kartes sniedz nojausmu par to, kas tur varētu būt, bet ir arī pārsteigumi.
"Re, te ir viens īpaši aizsargājams augs, starp papardēm no sākuma neliekas uzkrītošs, bet, ja paskatāmies uzmanīgāk, rekur, tādas melnas pākstis. Tas ir tāds kā puķu zirnis, melnējošā dedestiņa. Zied ar violetīgiem ziediem. Tad, kad nozied, tad izveidojas pākstis. Sākumā tās ir zaļas, bet, kad nogatavojas un zirnīši sāk izbirt, paliek melnas. Lai šādu sugu saglabātu, kas tiešām Latvijā ir samērā reti sastopama, vajag nodrošināt tai pietiekoši piemērotus dzīves apstākļus. Nepietiek ar to, ka uzcelsim te kaut kādu sētiņu. Pirmkārt, mēs nevaram iznīcināt vietu, vieta ir jāsaglabā," skaidroja Vija.
Atgriežoties no meža, sākas vides ekspertes darbs pie datora. Viņas darbistabas grāmatu plaukts ir piepildīts ar dažādām mapēm, grāmatām, pierakstu kladēm un kartēm. Viņa pieraksta to, kas veido mežu.
"Es pierakstu, kādas ir sūnas, kādi ķērpji, tad pierakstu lakstaugus, kādi ir biežāk sastopamie, cik daudz to ir. No tā es varu secināt, ja to pēc kāda laika vēl atkārtos, kā tā vide ir mainījusies. Ir vietas, kuras paliek gaišākas, ir vietas, kuras – gluži otrādi – aizaug," stāstīja Vija.
Sāvienas pilskalns
Turklāt dažādas dabas vērtības un daudzveidību iespējams saskatīt arī apsaimniekotā mežā, ne tikai tādās vietās, kurās cilvēks savu kāju vēl nav spēris. Piemēram, 2004. gadā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai un bija iespēja noteikt jaunas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, Vija par tādu vietu ieteica noteikt turpat blakus Ļaudonai esošo Sāvienas pilskalnu.
"Pirms 30 gadiem cilvēki zināja, ka te ir pilskalns, no skolas nāca pārgājienā, bet tā bija ļoti maz apmeklēta vieta. No skolas nāca reizi gadā apskatīties pilskalnu, varbūt uzkāpa, paskatījās un redzēja tikai pa šo šauro stidziņu lejā ezeriņu. Apkārt uz citām pusēm īsti neko neredzēja, jo bija diezgan stipri aizaudzis ar eglēm, bija diezgan ēnains. Vēlāk tika izcirstas egles, bija speciāli apsaimniekošanas pasākumi. To darīja tāpēc, lai nodrošinātu dzīvesvietu tieši zemsedzes augu sugām, kuras Latvijā ir reti sastopamas, kurām ir vajadzīgi īpaši apstākļi – apgaismojums un saules pusē liels siltums. Tā ir tā daudzveidība, ar ko mēs lepojamies," skaidroja vides eksperte.
Pensijā aiziet nav izdevies
Vija mežā ne tikai strādā, bet arī atpūšas, nodarbojoties ar orientēšanās sportu.
"Skrienu tad, kad man pietrūkst to kustību. Ja es varu iet pa mežu visu dienu, staigāt un strādāt, tad varbūt man nav īsti laika un spēka, bet tad, kad tas beidzas, vajag turpināt kustēties. Uz orientēšanos es aizbraucu tajās dienās, kad visu dienu esmu pie datora nosēdējusi, nevis kad esmu visu dienu jau bridusi," norādīja Vija.
Īpaši bieži orientēties viņa dodas rudenī, jo viņas ķermenis, kā pati saka, visu vasaru ejot pa mežu, ir pieradis pie kustībām – tās vajag vēl un vēl.
"10 līdz 15 tūkstošus soļu nostaigāju ik dienu. Telefonā ir tas soļu skaitītājs, tur tas arī parādās. Man ir pensijas vecums, bet es vēl neesmu aizgājusi pensijā, nav izdevies. Jā, mugura pirms dažiem gadiem bija pastreikojusi, bet tad izdevās ar vingrošanu tikt atkal uz strīpas. Tāda staigāšana dabā palīdz veselībai," vērtēja Vija.
Latviešu izturība
Lai gan Latvijā vides ekspertu, kas ir sugu un biotopu eksperti, pavisam ir apmēram 150, Dabas aizsardzības pārvalde tos sertificē dažādās jomās. Tieši mežos no tiem strādā diezgan maz.
"Vides ekspertiem darbs ir pietiekoši sarežģīts, jo ir jāatrod vietas un veidi, kā var realizēt saimniecisko darbību, un jāizvērtē, kāda būs tās ietekme. Tas ir grūtākais. Nauda? Nauda, es domāju, mums ir apmēram tāda, kāda valstī ir vidējā alga. Mums nav tā, ka maksātu, nezinu, par daudz vai par maz. Protams, katram ir savas prasības par to, cik vajag, bet es domāju, ka nauda šajā darbā nav tas izšķirošais. Izšķirošais ir tas, ka daudziem nepatīk pavadīt dienu vienatnē un mežā," vērtēja Vija.
Vides eksperte atzina, ka daudzi jaunie studenti ieceri par darbu mežā atmet arī tīri cilvēcisku baiļu un komforta trūkuma dēļ. Mežā var sastapt gan lāci, gan čūskas, gan ērces, tāpat karstajā laikā var uzklupt odu un dunduru mākonis. Mežā nedrīkst doties sandalēs un plānā apģērbā. Ir arī labi jāpazīst kartes, lai vienatnē nenomaldītos.
"Man patīk pa mežu vienai pašai staigāt. Viena pati ejot, es daudz vairāk redzu, daudz vairāk dzirdu. Ja es eju ar kādu kopā, tas novērš uzmanību," atzina Vija.
Arī savā dzimšanas dienā viņa ik gadu ciemiņus aicina doties pastaigā uz mežu – torte mugursomā un uz priekšu. Viesi tad ir daudz priecīgāki, nekā sēžot pie galda un mielojoties ar cepešiem, Vija sprieda.
"Latvieši ir izturīgi, vienmēr ir bijuši izturīgi. Tas, ka strādā ar zemi, tas dod to izturību. Es nezinu, kā ir pilsētas cilvēkiem, bet lauku cilvēki ir pieraduši pie fiziskās slodzes un saprot, ka ar darbu un kustēšanos var kaut ko panākt, nevis ar sēdēšanu un čīkstēšanu," viņa secināja.
