Pacifists nokļuva armijas virtuvē
Godalgotais latviešu šefpavārs Dreibants bērnībā sapņojis kļūt par šoferi vai kosmonautu, taču pusaudžu gados sācis aizrauties ar putnu un sikspārņu vērošanu. Savulaik apsvēris domu arī par operatora profesiju un kādu laiku asistējis operatoram un režisoram Mārim Maskalānam Vides filmu studijā.
"Nekad dzīvē neesmu darījis kaut ko vienu, vienmēr man ir paralēli bijuši hobiji, citi kādi mazāki darbi. Viss aizsācies ar dabas vērošanu, ar ornitoloģiju. No tā jau pēc tam arī lielāka ceļošana, un pēc tam mēs Vides filmu studijā ar manu draugu Māri Maskalānu filmējām dokumentālās filmas par putniem," stāstīja Dreibants.
Viņš atklāja, ka, filmējot dokumentālo filmu "Jumta likums" par Preses nama zīriņu koloniju, viņš reiz uz vairāk nekā pusotru stundu pametis darbu restorānā, lai tikai paspētu nofilmēt negaisu.
Savukārt pavārmākslā Dreibanta ceļš sākās laikā, kad viņu iesauca armijā.
"Tas bija tāds juku laiks, kad varēju paziņot, ka automātu rokās neņemšu, jo esmu pacifists, un man atbildēja: nu, tad ej virtuvē strādāt. Tā es nokļuvu virtuvē," stāstīja Dreibants.
Pirms sava restorāna izveides Dreibants strādāja par šefpavāru "Pulkvedī", vēlāk "Vincentā". Lielu savu karjeras daļu – teju desmit gadus – viņš aizvadīja restorānā "Kaļķu vārti". Vēlāk Dreibants kopā ar Mārtiņu Sirmo nodibināja restorānu "3 pavāri", bet pirms vairākiem gadiem atvēra arī savu restorānu "Pavāru māja" Līgatnē, kas pirms gada ieguva pasaulē zināmākā restorānu ceļveža "Michelin" zaļo zvaigzni.
Par ilgtspēju un senām šķirnēm
"Michelin" zaļo zvaigzni piešķir tiem restorāniem, kuri spējuši apvienot izcilu garšu pieredzi ar videi draudzīgas saimniekošanas pamatprincipiem, vienlaikus iedvesmojot gan gardēžus, gan pašu restorānu nozari sekot piemēram ilgtspējas virzienā.
"Ilgtspēja – tas nav tikai nopirkt vietējo produktu un uztaisīt komposta kasti. Tas ir daudz vairāk. Tā ir kopēja, globāla domāšana.
Viens no mūsu pamata virzieniem ir, sadarbojoties ar "Slow Food Straupe" biedrību, atdzīvināt Latvijā izzūdošās šķirnes, piemēram, Latvijas ābolu kāli, kurš savulaik neizturēja konkurenci ar komercšķirnēm," stāstīja Dreibants.
"Nākamais produkts ir Latvijas skābie ķirši, kurus 90. gados, atgūstot īpašumus, ļoti daudzi izzāģēja un vietā sastādīja Latvijai neraksturīgās šķirnes – visādus saldos ķiršus. Vienā brīdī mēs saprotam, ka Latvijas skābais ķirsis pazūd no mūsu ikdienas galda, jo mēs vairāk izvēlamies to saldo," skaidroja Dreibants.
Veco Latvijas šķirņu atgūšana un likšana galdā ir tikai viens no "Pavāru mājas" ilgtspējīgas domāšanas virzieniem. Tas ir vesels domāšanas veids, kādā strādāt un uzņemt viesus.
Apbalvojums piesaistījis ārzemniekus
Dreibants atzina, ka "Michelin" zvaigzne, protams, ir papildu reklāma, un tās dēļ ir jaušama lielāka cilvēku interese par restorānu.
"Runājoties ar mūsu viesiem, viena daļa viesu saka, ka vispār par mums nebija dzirdējuši, bet, pateicoties "Michelin", viņi ir atraduši ceļu pie mums.
Ir daļa viesu, kuri saka, ka mēs jau sen gribējām pie jums atbraukt, un tagad ir tas iemesls. Kā mēs vērojam, ir arī vairāk ārvalstu viesu, un tas jau ir tas labākais, ko "Michelin" dod – tas piesaista arvien vairāk un vairāk ārvalstu viesu," norādīja Dreibants.
Pavārs stāstīja, ka arī pats, ceļojot uz citām valstīm, regulāri izmanto "Michelin" ceļvežus, lai ceļojumā iekļautu vismaz vienu vai divus restorānus, kuri ieguvuši šo vērtējumu.
"Redz, tas "Michelin" vērtējums ne tikai man, bet ļoti, ļoti daudziem ir tāds magnēts, kāpēc tu brauc uz to pilsētu vai pat valsti," pauda Dreibants.
Jāpasakās skolotājiem
Saņemot šo nozīmīgo "Michelin" apbalvojumu, Dreibants pauda, ka šī zvaigzne pienākas arī viņa dzīvē svarīgajiem cilvēkiem. Divi no tiem ir viņa skolotāji un Latvijas restorānu nozares pamatlicēji – Mārtiņš Rītiņš un Uldis Šulte.
"Mārtiņš Rītiņš viennozīmīgi ir, manuprāt, lielākās daļas manas paaudzes pavāru skolotājs. Kad vēl strādāju kādā bistro, skatījos Mārtiņa raidījumus, pierakstīju garšaugu nosaukumus vai kādus produktus, tad gāju uz tirgu un vaicāju, vai jums tāds produkts ir, vai var pasūtīt, apskatīt," stāstīja Dreibants.
Ne velti, kolīdz parādījusies iespēja strādāt "Vincentā", Dreibants to uzreiz arī izmantojis, lai gan tolaik sanācis pāriet pat uz trīs reizes mazāku atalgojumu.
"Es biju tā kā svētnīcā iegājis, kad tu ieej noliktavā un redzi, ka tur ir kastēm visādi garšaugi, līdz kuriem tu ikdienā nemaz netiki. Tunzivs un visādi sausie garšvielu maisījumi," atmiņās dalījās Dreibants.
Tā bijusi neaizmirstama pieredze, skola un mācības, kuras Dreibantu pavadījušas visu turpmāko dzīvi.
"Arī Uldis Šulte strādāja "Vincentā", un es ļoti daudz ko no viņa iemācījos par viesmīlību. Arī Raimonds Tomsons, kurš ir labākais vīnzinis, ir Ulda skolnieks – Ulda un Mārtiņa skolnieks. Uldis arī izmainīja ēdienkartes rakstīšanas stilu. Viņa hobijs bija valodniecība, un, ja pirms tam mēs rakstījām ēdienkartēs [angliski] "sea bass" un visādus šādus vārdus, tad Uldis teica – nē, nē, tas ir jūras asaris, mums ir savs nacionālais nosaukums," stāstīja Dreibants.
Viņš norādīja, – šobrīd daudzos restorānos Latvijā tiek lietoti vārdi, par kuriem daudzi šefpavāri nemaz nezina, ka tieši Uldis Šulte tos ir uzstājīgi savulaik ieviesis un aicinājis lietot.
