Saimniece Iveta lēš, ka viņu nelielā saimniecība ar trim gotiņām, zirgu, vistām, pīlēm, vienmēr kādu ruksi, mazo zemes pleķi, vīra iešanu jūrā ir bijis dzīvesveids, kas visus šos gadus ļāvis abiem izdzīvot, izskolot un pabarot bērnus, nekur neaizmukt un nu jau kurā paaudzē spītīgi noturēties Pitragā.
Jau vairākus gadus spītīgi meklējām šādu, savā ziņā tipisku lauku ģimeni, kas joprojām tur lopus, iztiek no pašu izaudzētā un arīdzan zemi apstrādā ar vienu nevis simtiem zirgspēku. Šie meklējumi šķita gandrīz kā neiespējamā misija, tomēr mūsu labie draugi - Mazirbes Igors ar savu mammīti - ieteica tieši šādu saimi. Un kur? Pitragā, kur piejūras zemīte jau tā nelutina tās kopējus ar treknām augsnēm un dāsnām ražām.
Dienas iesākums, kad tiekamies ar Pitraga saimi, izvēršas nelāgi: saimniece rosās pa sētu mazrunīga un drusku tā kā bēdīga, tā kā sadrūvējusies, pats saimnieks no mums izvairās, un padzirdam, ka vispār negribot ne ar vienu tikties. Vai tiešām mums nāksies braukt prom un mūsu tik sen gaidītā tikšanās nenotiks?
Soli pa solim, vārdu pa vārdam saimniece mazliet ierunājas un ar dziļu nopūtu atklāj, ka šīs dienas rīts nācis ar pavisam sliktām ziņām – vienai no trim gotiņām sākušās dzemdības, bet abi atskrējušie teliņi izrādījušies nedzīvi. Jau pirms neilga laika otra gotiņa zaudējusi teliņu, tagad vēl divi – tik mazai saimniecībai tas, protams, ir milzīgs trieciens. Piedevām tieši šodien esot saimnieka dzimšanas diena, bet kāds tur vairs svētku noskaņojums ar šādām pagalam sliktām ziņām…
Kamēr lēnām ierunājamies ar saimnieci, pagalmā ieripina autoveikals un no līdz šim klusās mājas sāk birt bērneļi – krietns pulciņš un visdažādākā vecuma. Tie esot mazbērni, kas no milzīgā karstuma patvērušies mājas vēsumā, bet nevar taču laist garām ceļmalas šopingu. Pēc iepirkšanās, kad katrs mazbērns tiek pie kādiem kārumiem, sākas vakara darba cēliens. "Kur Alekss i'? Aleksiņ, atnāks man salasit oliņas?" skaistajā kurzemnieku valodas strupumā Iveta sauc vecāko mazdēlu, kurš lietišķi un zinoši dienas guvumu saliek kastiņā un aiznes uz māju.
Vaicājam, kur ta' tik klausīgi mazbērni gadījušies. "Visi mazbērni te ir uzauguši," ne bez lepnuma stāsta Iveta, "skaidrs, ka reizēm jau pasēž tais telefonos un, kad es saucu talkā, nenoliek jau vienmēr uzreiz malā. Bet tad es saku, ka man vajag palīgā tagad, nevis pēc trim stundām. Viņi zina, ka jāiet un jādara. Un neviens jau neliek viņiem iet vieniem pašiem strādāt, mēs jau ejam un darām visi kopā. Kā ta' būs – es sēdēs istabā un dzīs bērnu strādāt? Viņš negribēs iet pie tā jāņogkrūma! Ja es ies kopā ar viņu, viņš arī nāks un darīs."
Pēc brīža sētsvidū tiek saukta meita un tas pats Alekss, jo nu ir laiks doties uz ganiem pakaļ govīm, kas milzīgo dunduru baru un mūsu kameru iztrūcinātas ātrāk grib tikt mājās un brīžiem ir pat grūti novaldāmas. No dunduriem tiešām nav glābiņa nekur, un arī Iveta atzīst, ka tik daudz kodēju neesot manīts vēl nekad. Pa ceļam piestājam padzirdīt govis – piepildīt dzeramos traukus esot atkal jau citu mazbērnu uzdevums. Beidzot tiekam kūtiņas glābjošajā patvērumā, jo lai gan šeit ir teju neizturami karsts, tomēr vairs nav dunduru.
Saimniece riktējas uz slaukšanu, beidzot parādās arī saimnieks, sanesot gotiņām miltus un svaigu sienu. No trakās svelmes ir grūti pat padomāt, kur nu vēl fiziski smagi strādāt, bet Iveta un Modris iet kā labi ieeļļots mehānisms – jādara, kas jādara. Spainī sāk čurkstēt piena strūklas, pie kārotā siltā un putainā piena tiek gan telēns, gan pacietīgi gaidošais kaķis. Karstums ir neciešams, sviedri vairs nesūcas, bet tek ar straumīti, taču slaukšana ir vēl tikai pašā sākumā.
Un tad kūts durvīs kā glābējs parādās saimnieks ar ventilatoru, lai jel kā atvieglotu sievai smago vakara darba cēlienu.
Tiktāl viss rit kā pēc plāna, bet mums jau dikti kārojas redzēt tos zemes darbus, taču vīra kungs joprojām ir sakreņķējies un mazrunīgs. Pēc padoma pusdienu pauzē vaicājām saimnieku meitai, kas strādā par veikalnieci Mazirbes bodē, un tagad pievakarē, kad govis izslauktas, vakara skrējiens noslēdzies, mazbērni jautri čalodami sit bumbu turpat sētas pagalmā, mēs ar apsveikuma dziesmu un mazu cienastiņu suminām saimnieku šupuļsvētkos. Saimnieks nedaudz samulst, bet izskatās iepriecināts, un pirms dodas pie sabraukušajiem ciemiņiem, mēs sadzirdam tik ilgi gaidīto uzaicinājumu: "Nu tad rīt esiet klāt uz desmitiem, brauksim atart kartupeļus."
No rīta esam klāt kā štiki, bet atgriezies arī karstums un dunduru bari. Saimnieks nosvērtām, rāmām kustībām sajūdz zirgu un dodas uz kartupeļu lauku. Cik sen es nebiju dzirdējusi īso, bet ietilpīgo uzsaucienu: "Nu, vagu!" Saimniece, stāvot lauka malā, iesmej, ka vecais un gudrais, bet stiķiem un niķiem pilnais zirgs kameru priekšā uzvedoties kā jēriņš un vagu ņem precīzi, kā nomērīts.
"Tā ir pagātne, mēs jau to labi saprotam," ar smagu sirdi saka Iveta, vērojot vīra darbu laukā, "nāk jauna tehnika un neviens jau vairs negrib strādāt šādi, ar zirgu. Tā kā mēs strādājam tikai savai iztikšanai, tad mēs te varam ampelēties ar to vienu zirdziņu." Soli pa solim, vagu pa vagai, vienreiz tīrums nostaigāts ar ecēšām, nomaina tās pret arklu, un atkal no jauna – solis pa solim, vaga pa vagai... Pēc pāris stundām darbs ir padarīts. Saimnieks, staļļa paēnā izjūdzot zirgu, pārlaiž acis tikko satrādātajai zemītei un nopūšas: "Mitrumu vajag, lietu vajag. Viss ir par sausu."
Vaicāta, kāpēc viņi turas pie tik smagas saimniekošanas, Iveta atbild ļoti pārliecinoši un šerpi: "Es labāk slaucu savas govis, nekā eju uz pagastu pabalstu prasīt. Visi mūsu daudzie bērni un mazbērni ir izauguši un izskoloti ar pašu izaudzēto un pašu rokām sastrādāto. Un arī savus bērnus tā mācu – ir jāstrādā. Saku, aizej kaut kaimiņiem zāli nopļauj, lai samaksā kādu kapeiciņu, jo strādāt nav kauns, padarīt savu darbu nav kauns. Strādā un tev viss būs."
Bērni tiek atbalstīti, kā vien var – mazbērni trenējas volejbolā, brauc uz sacensībām, dejo un brauc uz Dziesmu svētkiem, vienam mazbērnam padodas skatuves runa, tas tiek atbalstīts dažādos konkursos – viņi zinot, ka ome viņus atbalstīs, kā vien varēs, tāpēc viņi pie katras izdevības arī esot klāt un arī palīdz omei. Uz jautājumu, kā viņa izjūt valsts atbalstu un interesi par sevi Iveta izplūst gardos smieklos: "Kāda interese? Vai tad jūs jūtat, ka par jums interesējas? Nē. Kur tad par mums, kas te tālā nomalē dzīvo, kāds interesēsies – tik pirms vēlēšanām kāds parādās. Un arī ar to Eiropas Savienību – konkrēti mums nekas nav mainījies jau 30 gadus. Es daru to pašu, ko darīju pirms tam."
Pitragā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
