Viņam ir plaša dvēsele, kas prasa visus uzcienāt ar vislabāko – gan no skatuves, gan pie klāta galda. Jaunībā saikni ar publiku nodrošināja dalība pašdarbības kolektīvos, brieduma gadi nāca ar kopīgas nacionālās identitātes apzināšanos un aktīvu darbību paša organizētajā romu biedrībā "Mēnessgaisma", tagad jau 14 gadus dzīvojot Lielbritānijā, Ēriks ir kā vieds krusttēvs, kas uz visu nolūkojas no malas, tomēr notikumos ir iekšā ar visu sirdi – "kamēr dzīvs – jādara!".
Šobrīd Ēriks vada sabiedrības integrācijas biedrību "Alternativas" Sabilē, kas sadarbībā ar Latvijas romu aktīvistiem un romu organizācijām īsteno dažādus kultūras un sociālos projektus. Ēriks dzīvi uztver kā lielu, krāšņu izrādi, viņam patīk tai piespēlēt gan ar tērpiem, gan ar vārdiem un māksliniecisku uzvedību. Šobrīd var likties, ka viņš ir vien omulīgs pensionārs, kas Lielbritānijā skolo mazdēlu, bet prāts dzirksteļo un idejas neliek mieru.
"Par saviem romiņiem zinu visu"
"Galvā nāk iekšā, bet visam vajag naudu! Man jau sava Sabile mīļa, katru vietiņu zinu, katru cilvēku pazīstu. Varu piezvanīt un – viens, divi – visu noorganizēt. Man visi saka: "Ērik, brauc atpakaļ, mums tevis pietrūkst!" Bet kā tad es ar Latvijas pensiju izdzīvošu? Kas tad man ir svētākais? Bērni, mazbērni – lai visi ir paēduši, sapucēti, veseli, lai mācās. Esmu par to atbildīgs, bet tam naudiņu vajag. Tagad redz, Bostonā (Lielbritānijā) esam palikuši divi vien, Armandiņš mācās. Kad skolu pēc trīs gadiem pabeigs, tad lemsim, ko darīt," Ēriks bez žēlošanās atklāj savu motivāciju dzīvot ārpus dzimtenes.
Ar mazdēla palīdzību viņš ir apguvis visas attālinātās komunikācijas prasmes un vientuļš nejūtas. Sēž pie monitora ar iespaidīgām austiņām, pa kurām ap galvu skraida spilgti zilas gaismiņas, aizmugurē saldumsalda Jēzus dzimšanas aina, pār skapja malu kājas pārkarinājis rotaļu zirgs, bet pretī esam mēs – tie, kas Latvijā.
"Visu par saviem romiņiem zinu, mums čigānu pasts ātri strādā. Zinu gan par visām biedrībām un programmām, gan arī – kā kuram ģimenē iet. Ir jau mums visādi – kurš darītājs, kurš īdētājs. Tu viņam pasākumu noorganizē, bet viņš saka: "A, ko es tur iešu? Vienu bulciņu apēst?" Uzrāvienu mums vajag, degsmi, bet čigāns to visu naudā skaita, bez tās nekas nekust. Valsts atbalstu vajag, nevar jau tikai kapeikas dot vai tikai vienā Rīgas kabatā likt. Sabile taču ir čigānu galvaspilsēta! Es katru gadu cenšos kaut no attāluma noorganizēt kādu pasākumu – koncertu, pensionāru tikšanos, tagad ienāca prātā, ka vajag skolas salidojumu. Gribētu Abavas ielokā uztaisīt placi, kur čigānu teātri spēlēt, rīkot plašus saietus. Tur varētu ierasties ar zirgu pajūgiem, dziedāt, dejot, pie ugunskuriem sēdēt, stāstus stāstīt... Katls uz ugunskura vārītos, kur plāceņi ar jēra gaļu, visus cienātu – vai tad nebūtu smuki?"
Dēls Kaspars tēva idejas uzreiz iepako kā – "varētu attīstīt sociālo uzņēmējdarbību saistībā ar skatuves kultūru", atgādina to nozīmi tūrisma attīstībā, kas ar "čigānu stīgu" Sabilei piedod īpašu šarmu.
Viņš strukturēti atgādina, ka galvenais vēstījums ir jānodod pašu romu auditorijai – esiet aktīvi, līdzdarbojieties!
Kaspars uzsver, ka Latvijā ir septiņas romu biedrības – Rīgā, Ventspilī, Krāslavā, Viļakā, Jēkabpilī, Jelgavā un Ērika vadītā "Alternativas" kā Sabiles rupors, taču ir jautājumi, ko labāk risināt, apvienojoties visiem kopā. Lai stratēģija savas kultūras saglabāšanai un sasāpējušu jautājumu risināšanai būtu vienota, lai labāk plānotu un piesaistītu finanses, lai nav šķelšanās pašu starpā.
Atgriezties ar visu taboru
"Kad atgriezīšos, man būs 73 gadi. Tad es gribētu braukāt pa Latviju un atlasīt romu talantus. Nu, līdzīgi kā "X faktorā". Tad mēs tādu ansambli uztaisītu, tādu teātri nospēlētu pie Ventas rumbas, tā Kurzemes vārdu izskanētu! Tagad mūsu Sabilē palicis maz. Kas uz ārzemēm dodas, tas uzreiz ar visu taboru ir prom. Tagad tie tabori jāsasauc atpakaļ, mājās. Tur noteikti atrastos talanti. Vai tad nebūtu skaisti – "Kurzemes čigānu teātris?" sapņo Ēriks un atzīstas, ka projektu rakstīšana un mazās naudiņas dzenāšana ir grūts darbs – "pie katra atteikuma dūša sašļūk".
Taču viņa iepriekš vadītās biedrības "Mēnessgaisma" padarītais pierāda, ka izdarīt var. Vispirms viņi sāka ar kolektīvās atmiņas revidēšanu un izveidoja piemiņas vietu Mārtiņam Bērziņam – latvietim, kas glāba čigānus no vācu fašistu veiktā genocīda. Tad pulcējās uz pasākumiem un palīdzēja trūcīgajiem, tad – kad Ēriks jau bija devies pasaulē pelnīt naudu ģimenei, viņš uzsāka neparastu darbu – pierakstīt savas atmiņas. Viegli negāja, jo rakstu darbi nebija ierasta lieta, taču atmiņa dzīva un spilgta, bet piedzīvotais – nebijusi liecība par Latvijas mūsdienu čigāna dzīves gājumu.
"Es tik pārsteigts biju, kad mani uz pagājušo Vispasaules romu dienu izsauca uz Kauguriem. Tā godināja, tā par paveikto slavēja – cepuri nost! Kas par pasākumu bija? Grāmatas "Mēnesgaismas stāsti" prezentācija. Bet, Elvita [šī raksta autore – red.], tu taču pati to rakstīji! Kā tu nezināji, ka grāmata izdota? Nekas, mēs vēlreiz to atvērsim – Sabiles Vīna svētkos pie īsta ugunskura!" Ēriks kā vienmēr ir atbruņojoši līksms un patiess, kā tas atklājas arī mūsu kopīgi veidotajā grāmatā – tajā ir visas dzīves krāsas, labais un sliktais, līksmais un skumīgais. Tur cauri dzīvei iet mazs čigānzēns, lustēs sapinies jauneklis, padomju laika spekulants, ģimenes tēvs un apgādnieks, mūslaiku sabiedriskais darbinieks, kam dvēsele ir abās Mēness pusēs – ar savu gaišo un tumšo daļu.
"Pasaulē tagad ir tik daudz sāpju. Skatos es datorā, kas Ukrainā notiek, nemanu, kā sāku raudāt. Pienāk Armandiņš, apķer mani, noslauka asaru un saka: "Papu, nebaidies, viss būs labi!" Pie tā arī tagad turos," punktu sarunai pieliek Ēriks – sirsnīgs cilvēks, kuru Sabile gaida atpakaļ "ar visu taboru".
Šis materiāls ir izstrādāts projekta "Latvijas romu platforma VI" ietvaros (līgums Nr.101008452-NRP6-LV) ar Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība 2014–2020" finansiālo atbalstu. Par pasākuma saturu atbild Kultūras ministrija, un tajā nav atspoguļots Eiropas Komisijas viedoklis.
