Bērni mācās no piemēra
Valdis saimnieko Kuldīgas novada Kurmāles pagastā, kur jau septītajā paaudzē dzīvo Kalnu dzimta.
"Mana misija ir, lai saglabātos šīs dzimtas turpināmība, rūpēties par šo zemi. Ikdienā es strādāju "Latvijas Valsts mežos" nekustamo īpašumu sfērā, neesmu saistīts ar mežsaimniecību, man ir jurista izglītība, bet pēc 2005. gada vētras, kad notika tas, kas notika mežos, bija jāsāk domāt, ko darīt ar šiem mežiem, kas mums ir 29 hektāri," stāstīja Valdis.
Viņš uzskata, ka bērni mācās no piemēra.
Valda jaunākais dēls esot pilnīgs kopētājs – ja tētis no rīta vingro, lai nesāp mugura, arī viņš sāk vingrot, nekas nav jāsaka priekšā.
"Protams, ir kaut kāds arī dumpinieciskums, bērnu krīzes, pusaudžu krīzes, bet es domāju, redzot ilgā termiņā un noturīgumā, ka katru gadu, katru vasaru, katru ziemu notiek tas, kas te notiek, kas te ir jādara, ka tas ir forši kaut kādā ziņā un atšķirīgi, es domāju, ka viņi to novērtēs. Kādam jau šī vieta iekritīs sirdī tāpat kā man un paliks, kāds paliks šeit to uzturēt tālāk un pārnest uz astoto paaudzi," Valdis pauda.
Viņš atzina, ka šobrīd nevar atļauties dzīvot laukos, tāpēc joprojām strādā Rīgā, bet atrasties pilsētā 24/7 viņam nepatīk, tāpēc ir jābrauc uz laukiem.
"Studiju un vēl pāris gadi bija tādi, ka 90% laika tika pavadīti pa Rīgu un šeit mazāk. Tad bija riktīgā pilsētas dzīve, bet ar laiku sapratu, ka vajag kaut kādu harmoniskumu sevī atrast, ka bišķiņ es esmu arī tas meža un zemes cilvēks, ka tīri tāds mūru cilvēks es neesmu," atklāja Valdis.
Jurists mežā
Lai gan Valdim nav mežsaimnieka izglītības, daudzus darbus var paveikt bez tās, viņš vērtēja.
"Es gribu parādīt, ka var rūpēties par savu mežu, arī neesot mežinieks. Sirdī – jā, bet bez izglītības, bez diploma tu vari attīstīties un prasmes apgūt," viņš secināja.
Kokus nocirst, pēc tam sagatavot augsni, sameklēt un iestādīt stādus, apkopt iestādīto un nopļaut zāli pirmos pāris gadus, katru rudeni nosmērēt galotnītes, lai meža zvēri stādus neapēd, – tam visam ir apakšā zinātne, taču nav jābūt zinātniekam, lai to darītu.
Nepieciešamo minimumu, kā pats saka, Valdis apguva darot – iestādot savu pirmo mežu. Tiesa, tajā ir redzami meža zvēru postījumi, un ir koki, kas tamdēļ kalst, taču viss ir līdzsvarā, un lielākā daļa koku aug stalti.
"Dārznieki saka, ka viņiem vajag ielaist pirkstus zemē un kā tādam telefonam uzlādēties. Varbūt tad es tā to izprotu. Es tāds baigais zemes rušinātājs un dārzkopis neesmu, bet te ir darbi ar zemi. Zemes vairāk uz pasaules nepaliek, tās vērtība tikai pieaugs, un cilvēki to arvien vairāk novērtēs. Pasaules notikumi parāda, ka meža vērtība pieaug," vērtēja Valdis.
Mežs Latvijā ir, bija un būs. Kaut ko izdarot nepareizi, izzāģējot vai iestādot nemākulīgi, tu tikai iecirtīsi robu savā makā, bet neko pa īstam sabojāt nevar, uzskata mežsaimnieks.
"Tas jau man nav darbs. Tādā tempā, kādā es strādāju savā mežā ar krūmgriezi, es ne velna nenopelnītu. Tie vīri, kas to dara ikdienā profesionāli, noteikti par mani iesmej, un ļoti pareizi arī dara, es tur esmu pilnīgs tūtiņš, bet tā iespēja, kas man ir šeit savā mežā, – es varu darīt tik, cik man tīk," Valdis skaidroja.
Turpina senču iesākto
"Es nevarētu pabarot ģimeni un sevi ar 29 hektāriem, es varētu varbūt piecos gados ļoti intensīvi izplānot darbus un tad padzīvot, bet visai dzīvei nepietiek, tas īpašums ir par mazu. Tāpēc šis īpašums ir vairāk kā šīs dzimtas elements, viens no kodoliem. Te ir mājas, to zina tantes un onkuļi, kas var atbraukt un pastaigāt pa bērnības vietām. Mēs, brālēni, brālēnu bērni arī braucam un tiekamies. Zeme dod tai mājai to, ka tas nav tikai nopļauts mauriņš un mājvieta, ka te ir lauksaimniecības zemes, kur mēs varam iekāpt kombainā vai traktorā pie zemniekiem, un mēs varam atnākt uz mežu kaut ko darīt. Bērniem vislabāk patīk sēnes lasīt savā mežā, uz citu viņi baigi neraujas" stāstīja Valdis.
Viņš atzina, ka sev piederošās mežu platības varētu atstāt arī, lai tās augtu dabiski, kā nu sanāk, nekas pārkāpts netiktu, taču, viņaprāt, visam jābūt ar mērķi un jēgu.
"Senči izaudzēja to, ko es tagad novācu kā ražu, es tagad atstāju to saviem pēctečiem. Zinātne ir gājusi tik tālu uz priekšu, ka man bija tas gods vectēva vai vecvectēva veikumu novākt, bet es, visdrīzāk, to atstāšu jau saviem bērniem," Valdis vērtēja.
Blakus dzimtas īpašumam atrodas arī neliela kapsēta, kurā apbedīti gan Valda vecvecāki, gan vecāki un tēva brāļi un māsa. Kapiņus šobrīd apkopj Valdis ar saviem bērniem.
"Man arī te būs vieta. Droši vien kaut kur tajā galā, kur ir 18., 17. gadsimta apbedījumi. Kur nu vēl labāk atdusēties, ja ne pie senajām raganām un citiem gudrajiem, nepakļāvīgajiem kuršu senčiem?" Valdis smējās.
Dzimtas sajūta
"Man ikdienā ir sēdošs darbs, diezgan nervozs, protams, tas viss prasa enerģiju – dot cilvēkiem uzdevumus, deleģēt, pārbaudīt, plānot. Šis ir mans SPA, mežā bebra sagrauztos, nogāztos kokus uz pleciem iznest ārā. Varētu jau nospļauties un atstāt sapūt, varētu mēģināt sarunāt traktoru, bet tad tur atkal papildus vēl kaut kas jāzāģē. Es pavingroju pats, man patīk tādas smagākas lietas," atzina Valdis.
Zinot mainīgo pasauli un energoresursu cenas, paša sagādātā, sazāģētā un saskaldītā malka, šķiet, ka krāsnī kuras vēl labāk nekā citus gadus.
Viņaprāt, šis ir gandarījuma pilns laiks tiem, kam ir zeme un kas tajā ir strādājuši.
"Var sākt ar banālo frāzi par savu kaktiņu, savu zemes pleķīti, bet to it kā var arī citur nopirkt, Pierīgā, piemēram. Dzimtas sajūta, man liekas, tas ir tas patriotisms, tā lojalitāte. Te visam, katram dēlītim, katram stūrītim, ir kaut kāds stāsts. Ja tas nonāktu citu rokās, tas stāsts būtu beidzies," secināja Valdis.
