Veiksme nenāk viena
Raidierakstā "Veiksme neveiksmē" apkopotas sarunas ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem par viņu ne tik vienkāršo ceļu pretī panākumiem un iedrošina klausītāju, ka ar darbu, neatlaidību un apņēmību ir iespējams sasniegt daudz. Kas tad ir veiksme un cik lielu lomu tā spēlē katra dzīvē?
"Es domāju, ka man ir ļoti daudz dzīvē paveicies. Īpaši man ir paveicies ar labiem cilvēkiem apkārt," atzina Kristaps. Vienlaikus viņš atklāja, ka šī veiksme nav bijusi nejauša, bet gan drīzāk mērķtiecīgs darbs.
"Es esmu mērķtiecīgi mēģinājis iepazīties ar maksimāli dažādiem cilvēkiem. Es kaut kad lasīju vienu pētījumu diezgan agrā jaunībā, ka radošas idejas un vispār idejas un inovācijas rodas cilvēkiem, kas pazīst daudz dažādus cilvēkus. Ja tev ir monolīts draugu loks, kurā visi ir vienādi, ar kuriem tev patīk iedzert aliņu un paskatīties futbolu vai parunāt par politiku, un jums visiem uzskati sakrīt, tad tādā cilvēku lokā ļoti reti rodas radošas un svaigas idejas.
Vajag ar dažādiem cilvēkiem mācēt pavadīt laiku, lai varētu dabūt ļoti pretrunīgus viedokļus, likt tos kopā, saprast, ka ne visi domā vienādi – būt tādam informācijas brokerim –, lai dzīvē būtu veiksmīgs," vērtēja Kristaps.
Tāpat viņš atzina, ka nemīl rutīnu, un cilvēki ar dažādām interesēm un dažādiem uzskatiem ne tikai palīdz ideju radīšanā un panākumu veidošanā, bet arī padara dzīvi interesantāku un patīkamāku.
Pirmie soļi reklāmā
Par savu nākotnes profesiju reklāmas lietpratējs nebija drošs uzreiz, tāpēc studiju gados izvēlējās apgūt ekonomiku.
"Es mācījos finanses zviedros, Rīgas Ekonomikas augstskolā, bet man nepatika ideja, ka es varētu iemācīties tieši to pašu, ko visi pārējie 120 studenti, kas sēdēja auditorijā kopā ar mani. Man šķita, ka, ja es iemācīšos tieši to pašu no tām pašām grāmatām, es būšu tieši tāds pats kā viņi, un tad man vajadzēs konkurēt ar vēl 120 cilvēkiem, kas ir kopijas no manis. Tāpēc es mācījos relatīvi slikti, jo es nelasīju tās lietas, kuras bija jālasa, bet lasīju tieši tās lietas, kuras nelika lasīt, vai mācījos tos priekšmetus, kurus varbūt citi uzskatīja par ne pārāk tehniskiem," stāstīja Kristaps.
Tā viņš apguva spējas argumentēt savu viedokli un brīžiem izsprukt cauri sveikā visai daudz arī neiedziļinoties apgūstamajā saturā, jo galu galā atzīmes bija jānopelna arī tajos priekšmetos, kas viņam nešķita interesanti.
"Diezgan liela nozīme bija grupu darbam, prezentācijām. Es mācījos pakot lietas, dabūt labākus vērtējumus, un tādā veidā man izveidojās nosliece uz to, ka dažreiz iepakojumam ir ļoti liela nozīme. Bieži vien bija tā, ka kāds, kas varbūt tehniski bija zinošāks kādā no priekšmetiem, bet sliktāk mācēja izteikt savu domu vai iepakot savu prezentāciju, dažreiz dabūja sliktāku atzīmi, nekā kāds, kas mācēja labāk iepakot savu domu vai stāstu.
Un tas principā arī ir tas, ko es profesionāli daru – es meklēju iespējas atrast labākos veidus, kā iepakot to, kas produktiem ir, vai uzņēmumiem ir, vai cilvēkiem ir, lai kaut kā viņiem ļautu gūt vairāk panākumu. Nemelojot, bet labāk izstāstot to, ko viņi īstenībā jau dara," skaidroja Kristaps.
Viņš atzina, ka produkta kvalitāte reklāmas speciālistam ir svarīga, bet mūsdienās katrā nozarē ir vairāk, nekā viens labs produkts, līdz ar to nav daudz produktu, par kuriem iespējams teikt – tie ir unikāli. Viņa darbs ir izdomāt, kā uzvarēt iepakojumu cīņā, ja produktu cīņā īsti uzvarēt nevar.
Jācīnās par katru dienu
"Es šobrīd esmu ne tikai stratēģis, bet arī vadītājs. Un ar vadītājiem ir tā, ka vadītāji nebūtu vajadzīgi, ja viss notiktu pēc plāna. Respektīvi jēga no tā, ka es esmu vadītājs, ir tikai tad, ja ir kādas problēmas, ja lietas neiet pēc plāna, ja ir sarežģīti, ja ir grūti," atklāja Kristaps.
Viņš atzina, ka sākotnēji strādāt par aģentūras vadītāju nav bijis viegli, trūcis arī iepriekšējas pieredzes.
"Es teiktu, ka visgrūtāk bija tad, kad es pirmo reizi sāku kaut ko vadīt, kad kļuvu par "McCANN Riga" vadītāju 2016. gadā. Es iepriekš nebiju vadījis neko lielāku par Stokholmas skolas studentu asociāciju, līdz ar to tā bija, protams, liela sākotnēja trauma. Pirmais pusgads un gads bija tāds, kurā man šķita, ka pastāv reāls risks, ka mums var neizdoties. Pirmā pusgada dati neko labu neliecināja.
Ekspektācijas bija ļoti augstas, ka es tūlīt sasniegšu jaunus rekordus, visu izcīnīšu, bet faktiski mums 2016. gada pirmais pusgads bija ar ļoti, ļoti lielu mīnusu," atklāja Kristaps.
Tad jaunajam vadītājam bija divi scenāriji – uzskatīt, ka šo darbu viņš nespēj izdarīt, vai arī ticēt, ka tūlīt, tūlīt viss izdosies. Viņš atklāja, ka šis laiks nav bijis viegls – pirmajā pusgadā viņš gulēja labi ja dažas stundas dienā, bieži vien birojā, un no rīta asistente blakus veikalā viņam pirka jaunas, tīras drēbes, ko pārmainīt.
"Tad es, ticot sev, to otro pusgadu izvilku. Mēs tikām plusā un tikām jaunā līmenī. Bet katrs nākamais gads arī nav bijis viegls. Mēs esam tikko sākuši performēt, pirmo reizi dabūjuši gada aģentūras titulu, otro reizi dabūjuši gada aģentūras titulu, un tad sākās kovids. Šķita, ka kovids ir risks sagraut komandas kultūru, strādāšana no mājām var cilvēkus nemotivēt, klientu bažas kovida laikā var mums sabojāt biznesa rezultātus. Bija liels stress, mums bija vadības zvani "Zoom" katru dienu no pulksten 17:00 līdz dažreiz 23:00 vakarā, kuros mēs gājām cauri katrai niansei ar visu vadības komandu par to, ko mēs nākamajā dienā varam izdarīt, lai mēs kaut kā ar tām mazajām iespējām, kas mums ir, izceltu maksimumu," stāstīja Kristaps.
Arī Covid-19 krīzi viņam kopā ar komandu izdevās pārvarēt un sasniegt labus rezultātus biznesā, bet tad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā.
"Un atkal tā bija pilnīgi jauna situācija, atkal tev nav rīcības plāna, nav manuāļa, pēc kā darboties. Mēs atkal atkārtojām to pašu pieeju – cīnījāmies par katru dienu.
Nedomājām mēnesi vai nedēļu uz priekšu, bet atkal katru dienu pavadījām vairākas stundas vadības komandā, plānojot nākamo dienu. Tā pieeja īstenībā vismaz mums un man krīzēs ir izrādījusies vislabākā, jo, ja ir krīze, tas nav stāsts par to, ka tev ir jāizcīna ceturkšņa vai gada plāns, tev ir jāizcīna nākamā diena. Tā kā tas, ko es varu novēlēt cilvēkiem, kuriem ir tādi lieli izaicinājumi – vienkārši ir katru dienu jādomā, kā izcīnīt to rītdienu labāku," uzsvēra Kristaps.
Runāšana sudrabs, strādāšana – zelts
Cīnīties par katru nākamo dienu nozīmē lielu slodzi, un Kristaps atzina, ka viennozīmīgi lielāko daļu savas ikdienas viņš pavada strādājot. Arī atvaļinājuma, kopš kļuvis par vadītāju, viņam nav bijis, bet Kristaps par to nesūdzas.
Citas "Veiksme neveiksmē" sarunas
"Manuprāt, panākumiem ir vairāki pamati. Viens no panākumiem ir darīt tās lietas, ko citi negrib darīt un ko citi ir slinki darīt. Es domāju, ka tikai tas ir veids, kā ātri tikt uz priekšu un ātri kaut ko izdarīt. Līdz ar to, droši vien, ja es nebūtu gatavs daudz strādāt, tad es arī nebūtu neko daudz izdarījis. Es ar lielu interesi skatīšos, kā ies tiem, kas šobrīd cer daudz izdarīt, maz strādājot. Es domāju, ka to tikai laiks rādīs, vai tas ir iespējams," atzina Kristaps.
Tāpat viņš atklāja, ka ir ne tikai zīmolu reklāmas stratēģis, bet arī stratēģis savā paša dzīvē, un jau kopš 2011. gada pieturas pie tikai sev zināma plāna.
"2011. gadā es sapratu, ka man īsti nepatīk, kā mana dzīve izskatās. (..) Saliku 20 gadu plānu, un tas plāns man iedeva motivāciju līdz tam 2031. gadam katru dienu celties un plānam tuvoties. Plānu es nevaru diemžēl atklāt, jo tā ir daļa no plāna – nevienam to neteikt. Ir pētījumi un dzīves pieredze, kas liecina, – ja tu kādam izstāsti visu, ko tu izdarīsi, tu jau dabū to ķīmiju galvā un dopamīnu, ka ir tā sajūta, ka tu to jau esi izdarījis, un motivācija krīt. Līdz ar to, manuprāt, tos īstos plānus teikt nevienam nedrīkst, ir jānotur gratifikācija līdz brīdim, kamēr plāns ir sasniegts," stāstīja Kristaps.
Viņš atzina, ka radīt plānu pašam savai dzīvei ir daudz grūtāk, nekā kādam zīmolam vai cilvēkam no malas, taču kad tas paveikts, galvenais pie tā turēties, vienlaikus sevi pārāk neizaicinot katru dienu sasniegt neiespējamo.
