Apkārt Riharda vecmāmiņas Ritas Jurevičas mājai reiz bijuši kartupeļu lauki, kur ravēšanas darbos bērnībā arī Rihards palīdzējis. Tagad Rita jau trešo reizi skatījusies mazdēla startu paraolimpiskajās spēlēs.
Un tas viss sācies, lai tikai palīdzētu Rihardam atbrīvoties no muskuļu sāpēm.
"Viņš bija runīgāks un izdarīgāks. Viņam tās problēmas sākās ar muguru tagad, ka ir savērpusies. Tad tie nervi spiež uz kājām. Tas nav nevienam izstāstāms. Es sēžu pie galda, viņš atnāk ēst un nevar pieiet pie galda. Vienkārši nevar. Stāv ar rokām pieķēries pie plīts un sastindzis gaida, kad atlaidīs sāpes," stāstīja Rita.
Vēlāk Vaivaros notika pirmā nodarbība ar zirgiem. Prieks, sāpju nav, un drīz jau nosprausti mērķi.
"Tad tur, kad pirmo reizi uzsēdināja uz zirga, viņam smaids sejā bijis. Vecaistēvs vienmēr to atceras, viņš saka – tā kā paplaucis, un viņš iespiedzies un krēpēs tā ar abām rokām ieķēries – tik laimīgs," atcerējās Rita.
"Kad vecaistēvs viņam iemācīja braukt ar riteni, tad Rihardam bija kājas. Neviens viņam neteica, viņš pats tur brauca un gāja pie zirgiem. Tā bija viņa paša vēlēšanās un paša gribēšana," stāstīja Rita.
Kāds bērnībā pieminējis, ka kontakts ar zirgu veidojas labs un progress – nepārspējams, tā jau var uz olimpiādi tikt. Sākumā kā joks, bet, treniņus turpinot, pirmās sacensības pienāca ātri.
"Neviens viņu nestūma, neviens neteica. Neviens ģimenē nav ieinteresēts par zirgiem. Mums ir interese tikai, lai viņš varētu sākt atbrīvot muskuļus, jo ar zirgu viņam tie atbrīvojas. Un ka viņš varbūt sāks staigāt labāk. Tā bija tā doma. Kamēr vienā dienā [trenere] Olga bija teikusi vectēvam, ka varētu braukt ar Rihardu uz Vāciju vai Franciju uz kaut kādām sacensībām," atcerējās Rita.
"Tas viss ir tā salicies kā domino. Tā saimniece, tas zirgs, Rihards, un tagad viņam ir kolosāla trenere Agnese," viņa piebilda.
Skatoties mazdēla startu, šoreiz pat satraukums neesot bijis tik liels. Ar Rihardu pirms starta runāts, visi jutušies labi, zirgs arī gatavs, un tagad jau medaļa.
"Viņi bija tā abi satrenējušies, ka viņiem tiešām viss pilnīgi vienādi bija. Rihardam tā galva bija, es skatījos, un pat dažos brīžos aizmirsu, ka man jāraud. Man smiekli nāca, viņš burtiski tajā mūzikas ritmā tik skaisti to galvu klanīja. Nu bija jauki, bija jauki," atzina Rita.
Atminoties Riharda bērnību – spītība un mērķi, atklāja Rita. Tagad – mērķi piepildās.
