Pirmie vīni top mantotās pudelēs
Sandra ģimene ar lauksaimniecību nodarbojusies jau vairākās paaudzēs, taču viņš ir pirmais, kurš audzē ogas un augļus, lai ražu pārvērstu vīnā. Pirms tam viņa ģimenē vīnu gatavoja tikai nelielos daudzumos pašu vajadzībām. "Kad sākām te dzīvot, bija gan ogas, gan āboli, no kuriem spiedām sulas, pasterizējām. Kaut kas sāka rūgt. No tantes un vectēva mantojumā bija palikušas lielās stikla pudeles. Vilku tās ārā, mazgāju, sāku kaut ko pamazām raudzēt," tā Sandris atminas 2009. gadu, kad bija pirmsākumi vīna darīšanai.
Sandris ar sievu Daci sāka domāt, ko varētu darīt tuvākajā apkārtnē, lai nebūtu jāmēro ceļš uz pilsētu nokļūšanai darbā. Sākotnēji pavīdēja doma par lauku spa, taču, sākot strādāt pie šīs idejas realizācijas, jaunie uzņēmēji ātri vien saprata, ka tas ir ļoti laikietilpīgi. "Paralēli tam visu laiku rūga vīns. Sūtījām domas kosmosā, ka kaut ko gribam darīt, un tad atnāca," teic Sandris.
Liela daļa pirmo raudzējumu, kā pats Sandris saka, bija nedzerami: "Taisot pirmos, vērtēšanas siets ir krietni citādāks nekā tagad. Toreiz biju gatavs akceptēt tādus, ko tagad saucu par brāķi un pudelēs nepildīšu. Ir pašam jāaug un jāgūst pieredze. Toreiz gan mums pašiem likās, ka ir labi un jāiet tik uz priekšu. Arī citiem tā likās, un – labi, ka tā, citādi, ja pirmo lolojumu izbrāķē vai nokritizē, entuziasms noplok."
Ejot laikam, auga gan iemaņas, gan darinātā vīna kvalitāte. "Ja man pašos pirmsākumos, pirms 15 gadiem, kāds sacītu, ka te būs vīna darītava, es noteikti teiktu, ka kaut kas nav labi ar to cilvēku, nedaudz jocīgs," viņš smej, atzīstot, ka sākumā tiešām nebija domas šo aizraušanos pārvērst biznesā, līdz 2014. gadā Sandris nodibināja uzņēmumu "Tērvetes vīni".
"Es esmu piemērs tam, ko ar milzīgu interesi un patiku var izdarīt," saka vīndaris.
"Neatklātā Zemgale"
Šis un citi cilvēkstāsti redzami raidījumā "Neatklātā Zemgale", kur četrās sērijās kopā ar vietējiem iedzīvotājiem tiek meklēta Zemgales identitāte, atklāti vēl nedzirdēti stāsti un rastas atbildes uz jautājumiem – kāda ir Zemgale un kādi tās ļaudis.
Lasi un skaties arī:
- "Neatklātās Vidzemes" stāstus
- "Neatklātās Kurzemes" stāstus
No Austrijas atved ideju par savu vīnogu dārzu
Iesākumā šie vīni tapa tikai no vietējām, klasiskajām ogām – upenēm, ērkšķogām, avenēm, cidonijām, arī savvaļā augošām meža avenēm. "Jo vairāk vīna darīšana mūs ievilka, jo vairāk mani sāka interesēt vīnogu audzēšana Latvijā un iespējas no tām gatavot vīnu," par ogām, no kurām tiek gatavoti labākie pasaules vīni, teic Sandris. Lai paplašinātu zināšanu horizontu, 2018. gadā Sandris devās uz Austriju, kur pavadīja mēnesi, izzinot vīna darīšanu.
Šī pieredze ļoti mainīja viņa priekšstatu par to, kā jātaisa vīns: "Galvenā atziņa, ko tur guvu, ir, ka labs vīns sākas dārzā. Piemēram, Latvijā vēl joprojām ir uzskats, ka labos ābolus liekam kastē ēšanai, bet sliktos beram kaudzē un no tiem spiedīsim sulu, tētis varbūt raudzēs vīnu. Tā ir pirmā lielā kļūda, jo no nekvalitatīviem produktiem nevar gaidīt labu sulu vai vīnu." Īsāk sakot – vajag taisīt dzērienu no tiem āboliem, kuri ir tik kārdinoši, ka tajos gribas sulīgi iekosties.
Austrieši izmanto tikai kvalitatīvas, gatavas, nebojātas, tīras ogas vai augļus, jo sākumā svarīgi iegūt labu sulu, no kuras pēcāk raudzēt vīnu. "Tāpat man bija pārsteigums, ka viņi ilgi strādā, lai dabūtu tīru, kvalitatīvu sulu, pirms to sāk raudzēt, jo pie mums ir tā – ka tik ātrāk dabūt sulu un pēc tam raudzēšanas process darīs brīnumu, bet tā nav," viņš min.
"Tur viņi strādā tikai ar vīnogām, un skaidrs, ka es arī tiku ievilkts tajā vīnogu pasaulē," par Austrijas pieredzi teic vīnkopis, pastāstot, ka pirmie vīnogu stādi viņa dārzā parādījās 2019. gadā. Sākumā iestādīja 14 dažādu šķirņu vīnogas, lai saprastu, kuras šajā vietā aug vislabāk. Tikai pēc trīs gadu darba, 2022. gada rudenī, varēja ievākt pirmo ražu.
Piemērota vieta vīnkopībai
Zemgale, ko dēvē par Latvijas dienvidiem, ir pateicīga vieta, kur veidot vīnogu dārzus. "Tam noder gan auglīgā augsne, veidojoties lieliem, bagātīgiem ķekariem, gan šejienes temperatūra, ko es uzskatu par lielāko priekšrocību," teic Sandris, atklājot, ka līdz ar to te raža nogatavojas ātrāk. Viņš arī pastāsta, ka Dobeles un Bauskas novadi tiek uzskatīti par vieniem no saulainākajiem reģioniem Latvijā un, jo vairāk vīnogas tiek saules apspīdētas, jo saldākas ogas var ievākt.
"Zemgalē veidojas ļoti labi ogu ķekari, labi zarojas un lapo vīnogu stādi – tā, ka mēs pat ar tiem darbiem netiekam galā. Latvijā ir vīnkopji, kas tik ļoti aizrāvušies ar vīnogu audzēšanu, ka pirms dažiem gadiem pārdeva savus īpašumus Vidzemē un nopirka Bauskas pusē," viņš pastāsta.
Laikietilpīgs roku darbs
Ražas vākšana parasti visiem patīk. Tad talkā nāk visa ģimene – arī mamma un tante. Grūtākais vīnogu audzēšanā ir lielais roku darba apjoms – pavasarī jāgriež, jāpiesien, jānostiprina vīnogulāji. Griešana ar šķērēm vien aizņem vismaz nedēļu. Vasarā arī jāgriež, jāizkaplē nezāles, jānorauj lapas, lai saule varētu vairāk apspīdēt ogas un tajās uzkrātos cukuri. "Tāda čikināšanās. Nav kā labībai, kad var daudzus hektārus ar traktoru tikai braukt, te tomēr ir ar rociņām viss jādara," teic saimnieks, kurš pārsvarā griešanas darbus veic divatā ar sievu, bet reizēm palīdzīgu roku pieliek arī astoņpadsmitgadīgā meita.
Šajā ģimenē aug pieci bērni, kuri visi, kā nu māk un spēj, iesaistās ģimenes biznesā. "Vispirms es gribētu, lai viņi ir laimīgi, izvēloties to, ko nākotnē darīt, un darot to, ko būs izvēlējušies. Bet es būšu ļoti laimīgs, ja kaut viens no viņiem izvēlēsies turpināt to, ko es esmu iesācis šobrīd," atzīst tētis.
Piecu minūšu laikā dārza vairs nav
Pērnā gada augustā pāri Laizānu ģimenes īpašumiem negaidīti gāja postoša vētra. No gaisa triecās milzīgi krusas graudi golfa bumbiņu izmērā un spēcīgs vējš tām palīdzēja izpostīt visu, kas pagadījās to ceļā. "Briesmīgi tas bija. Pirmkārt jau šoks, izbīlis par ģimeni, jo es tajā brīdī nebiju mājās. Mājās bija tikai sieva ar bērniem. Pirmā doma, protams, vai visi veseli un vai viss ir labi. Pašā vakarā es aizbraucu uz vīnogu dārzu, lai apskatītos, ko krusa var izdarīt ar vīnogu stādījumiem," Sandris atminējās tās dienas notikumus.
Dārzā pavērās postoša aina – ogas nosistas zemē, daudziem vīnogu stādiem miza norauta līdz pat serdei. Spēcīgais vējš no zemes izrāvis pat dziļi ieskrūvēto enkuru, kas turēja stādu rindas pēdējo mietu.
"Sajūtas bija tādas, ka pirmajā brīdī gribējās visu mest pie malas. Kam to darīt? Ieguldīts milzīgs darbs, vairāki gadi un tagad, iespējams, viss jāsāk vairāk vai mazāk no nulles,"
teica vīndaris, atzīstot, ka pirmās dienas pēc postošās vētras saskārās ar izmisuma sajūtu, turklāt vairākas dienas mājās nebija elektrības, jo arī tā pamatīgi cieta. "Mēs ar sievu, kas ir mans galvenais palīgs un atbalsts, tikai sadevāmies rokās un domājām, ka ir jāiztur šis viss. Jāturas."
Sacaurumoti ēku jumti, izsisti logi, sadauzītas automašīnas – tāda bija aina, kas pavērās tuvējā apkārtnē, tomēr, kā minēja Sandris, šīs ir salīdzinoši īsā laikā atjaunojamas un saremontējamas lietas: "Man sāpīgākais ir tas milzīgais, ieguldītais darbs un laiks, kas ir vajadzīgs, lai izaudzētu šādu vīnogu dārzu."
Šis skaudrais pārbaudījums viņam parādīja, cik ļoti grūtības spēj vienot: "Es tiešām nekad tā sevišķi nebiju lūdzis nevienam palīdzību un vienmēr vairāk vai mazāk pats esmu cīnījies ar saviem spēkiem, bet te pēkšņi draugi un paziņas piesakās palīgā."
Pirmajās dienās pēc notikušā izmisums ņēma virsroku un Sandris neredzēja iespējas, kā nepadoties un turpināt iesākto, tomēr šobrīd viņš ar pārliecību saka: "Es iešu tālāk, neļaušu sevi apstādināt. Var jau būt, ka šādas vētras atkārtosies, nevar zināt, ko tās skars. Bet vai tāpēc nedarīt? Neesmu pārliecināts."
Jauns sākums
Rudenī no vētrā cietušā vīnogu dārza nolasītā raža ietilpa vienā 20 litru spainīti. To Laizānu ģimene kopīgi notiesāja, lai pašiem tiek kāds prieks. Šis rudens nenesa bagātīgu ražu, bet ko vēl nepieredzētu šajā gadalaikā gan – dārzs uzziedēja, atnesot pavasara un jauna sākuma sajūtu. "Līdz šim visi domāja, ka, lai augi sāktu ziedēt, ir vajadzīgs dziļais miera periods, ko lielākoties sniedz aukstums, gaisa temperatūra zem +5 grādiem. Izrādās, ka piespiedu atlapošana arī veicina ziedēšanu," Sandris atklāja, stāstot, ka uzziedēja ceriņi, jasmīni, cidonijas, vīnogas, ābeles un plūmes.
Lai tie labāk varētu sagatavoties ziemai un neatdotu visu enerģiju ziedēšanai, dārza saimnieki cītīgi rāva nost ziedus gan cidonijām, gan vīnogām.
Rudenim sekoja ziema ar kailsaliem un lieliem mīnusiem: "Gaidījām mīkstu ziemu, daudz sniega, bet tā nav tik silta, cik pagājušā. Šobrīd nezinu, ko mums nesīs pavasaris. Ļoti gaidu, lai saprastu, kas dārzā vispār ir dzīvs. To varēs redzēt aprīļa sākumā."
Nebaidīties no vērienīguma
Skaudrie notikumi nesa arī vērtīgas atziņas: "Kamēr raža nav novākta, nevajag neko plānot un priecāties, jo piecās minūtēs var palikt bez nekā. Tikai tad, kad raža ir noliktavā un pagrabā, tā ir tava. Līdz tam brīdim tas viss ir tikai process." Tāpat Sandris saprata, cik svarīgi ir apdrošināt visu, cik vien tas ir iespējams, jo ieguldītais laiks un darbs noteikti ir daudz vērtīgāks nekā apdrošināšanas polises iegāde. "Vēl es sapratu, ka jebkas var notikt. Jāiemācās to pieņemt, jo tu tāpat nevari neko ietekmēt. Svarīgi nesašļukt. Jāceļas un jāturpina!"
Neatlaidīgais zemgalietis ir dzimis un audzis šajā Latvijas vietā. "Man liekas, ka zemgaliešiem ir raksturīgs vērienīgums, ko sniedz arī apkārtesošie plašumi. Arī cilvēki tādi ir, jo šeit lielākoties ir daudz lielu saimniecību, lielu saimnieku, lielu zemkopju. Arī liela daļa bijušo Latvijas prezidentu ir nākuši no Zemgales," minēja vīndaris, sakot, ka šeit ļaudis nebaidās no liela darba, un viņš pats tam ir pierādījums.
Šis un citi cilvēkstāsti redzami raidījumā "Neatklātā Zemgale", kur četrās sērijās kopā ar vietējiem iedzīvotājiem tiek meklēta Zemgales identitāte, atklāti vēl nedzirdēti stāsti un rastas atbildes uz jautājumiem – kāda ir Zemgale un kādi tās ļaudis.
