Kad beidzās nauda, sākās avantūra
Lauras un Edgara stāsts sākās pilsētā. Pirms četriem gadiem Edgars piedzīvoja lūzuma punktu un gribēja mainīt pilnīgi visu, ar ko līdz tam nodarbojās.
"26 gados man apnika strādāt ofisā ar ļoti labu algu, nodarboties ar pārdošanu. It kā viss bija forši, bet apnika tas vāveres ritenis," viņš stāstīja, norādot, ka tika pie iespējas uz kādu brīdi apstāties, un viņu sācis vilkt tuvāk dabai.
Pusgadu viņš varēja atļauties nestrādāt un ikdienā dzīvoties pa mājām, gatavot ēst un doties arī dabā. Tajā brīdī viņš esot sajutis, ka sācis dzīvot.
"Komforts nedaudz apstādina cilvēkus. Tad, kad tu izej ārpus komforta zonas, sākas aktīvākais moments, tu jūties visdzīvākais. Sākas arī bišķiņ stresiņš. Tad, kad praktiski bija beigusies nauda, vienā dienā atnāca pilnīgi avantūriska ideja. Sakritības pēc viss kaut kā salikās ar to lapu kāpostu, un tikpat traks cilvēks blakus pateica – darām, pamēģinām, ko var izdarīt. Tad mums sākās kale stāsts," stāstīja Edgars.
Laura laukos pavadījusi visu savu bērnību. Viņas atmiņās ir gan ravēšana, gan citi lauku darbi, taču laukos viņai patīk, tāpēc bija tikai likumsakarīgi ļauties Edgara trakajai idejai par lapu kāpostu audzēšanu.
Kopā ar līgavu bez brīvdienām
Tagad viņi ceļ ražotni, audzē lapu kāpostus un no tiem gatavo dažādus produktus, kurus pārsvarā eksportē uz ārzemēm, bet sākumā uz priekšu dzina tikai smags darbs un neatlaidība.
"Aiz tā visa patiesībā slēpjas divi ļoti noguruši cilvēki. Visādas darba traumas gūtas, kad visu dari divatā. Man ir trūce, es jau pusotru gadu gaidu rindā, lai taisītu operāciju. No kā? Nu, jo tu iekrauj 200 kilogramus ar kāpostiem, tad piebrauc, un tev tas viss vēl ir pagrabā jānones, un tu to dari katru otro dienu – staipi maisus un 50 kilogramīgās mucas, un tev nav neviena darbinieka, jūs strādājat divatā kopā ar līgavu bez brīvdienām," savu ikdienu ieskicēja Edgars.
Darbs sākotnēji bijis patiesi fiziski smags. Arī nedēļas nogalēs jaunajiem saimniekiem nebija laika atpūsties, jo tieši brīvdienās izaudzētie krokainie lapu kāposti jāpārstrādā produktos, jānogādā tirdziņos un jāpārdod. Tāpat jādodas uz izstādēm, jāstāsta un jārāda, kā un kāpēc šos uzturvērtībām bagātos augus ēst.
Šobrīd viņu uzņēmums jau izaudzis tiktāl, ka tiek algoti darbinieki. Tomēr tāpat Edgars jau trešo reizi atlicis muguras operāciju – kā lai paņem brīvdienas, ja top pašu ražotne?
"Mēs atrodamies mūsu topošajā ražotnē. Šeit viss vēl ir procesā. Te mēs taisīsim visus mūsu produktus, te ir vieta, kur lapu kāposts pārtop par to, ko mēs taisām. Tas ir galvenais cehs ar visām iekārtām, ko šobrīd montējam un darbinām – mūsu lielākais līdz šim brīdim," izrādīja Edgars.
Laura tikmēr norādīja, ka jaunas ražotnes būvniecība vēl nav nekas tik traks – traki bija tad, kad viņa lapu kāpostus mazgāja savā Rīgas centra dzīvokļa vannasistabā.
"Mēs jau visu laiku dzīvojam bišķiņ ārpus normas un normālības. Tas visu laiku ir traki. Bez apstājas traki," atzina Laura.
Latvijas kāposti iekaro pasaules tirgus
Edgars atklāja, ka viņa personīgajā bankas kontā ir tikai tik daudz līdzekļu, lai pietiktu divu mēnešu izdzīvošanai. Būtiskākais šobrīd ir uzņēmums, kas nu jau sastāv no padsmit cilvēkiem, bet joprojām ir attīstības fāzē.
"Mēs esam attīstībā, mēs neesam attīstījušies. Mēs tikai sākam iekarot kaut kādus eksporta tirgus, un tā īstā, lielā spēle vēl tikai tuvojas. Es riskēju ar ļoti daudz. Ir labs jautājums, ar ko vairāk – ar naudu un līdzekļiem vai psihisko stāvokli un veselību. Mēs ar Lauru neesam pieraduši zaudēt. Nekad. Mēs neesam vienkārši tādi cilvēki pēc dabas," pauda Edgars.
Līdz šim Laura un Edgars krokainajiem lapu kāpostiem veltījuši ne tikai milzu līdzekļus, bet arī četrus gadus no savas dzīves – kad citi devās ballēties, viņi strādāja.
"Es saku, ka tā bija inerce. Tas sākotnēji bija eksperiments, kad mēs nolēmām – okei, pamēģinām iestādīt to kāpostu lauku. Zinām, ka būs grūti, bet mēģinām! Bija tieši kovida laiks, citi taisīja bērnus," smējās Laura.
Laura atzina, ka sākumā sapnis par kāpostiem vairāk bija Edgara, nevis viņas, taču šobrīd tas kļuvis par kopīgu mērķi, uz kuru iet. Eksperimenti noveduši līdz taustāmam rezultātam un produktam, ko tirgot pasaulē.
"Realitāte ir tāda, ka mēs tagad bliežam augšā fabriku, kura 99% strādās uz eksportu. Latvijā varbūt mēs nevienam baigi neesam vajadzīgi, izņemot tur marginālus gadījumus, bet Vācijā, Londonā… Lielajā Londonā, kad uz to aizbraucām pirmo reizi, nu visi bija sajūsmā – mēs dabūjām gada balvu produktam. Dubaija mūs vēlas un gaida, Francija… Attīstītās valstis lūdzas, lai mēs izsūtām preci," stāstīja Edgars.
Ar rokām zemē
"Tad, kad man bija ārkārtīgi liela slodze teātrī, tajā brīdī, kad es strādāju Rēzeknē, pēc tās sezonas es braucu uz laukiem un tieši tā arī vecmammai teicu: "Kas ir jāizravē?" Man, goda vārds, gribējās ielikt rokas zemē. Rožu dārzs? Aiziet, es metīšos tajā rožu dārzā. Es tiešām arī metos," stāstīja Laura.
Viņas zemes stāsts ir par padarīto darbu, kura rezultātus, pretēji aktrises darbam, var redzēt tūlīt, – esi izravējis rožu dārzu, vari priecāties par to, cik tas ir skaists. Viņasprāt, zemē ir kaut kas maģisks, kurā caur rokām nodot un atdot to, kā ir sakrājies par daudz.
"Man patīk ar rokām zemē būt," Laura secināja.
Edgars tikmēr nebaidījās atzīt, ka šobrīd viņam ir parādījušās bailes – jo bailes parādās tad, kad ir ko zaudēt. Kamēr lapu kāposti bija tikai avantūra, uz priekšu dzina enerģija un vēlme pamēģināt, bet tagad – līdz ar ražotnes būvniecību – sākas īsto risku apzināšanās.
"Ir bijuši visādi lūzuma punkti. Vairāki ir bijuši. Bet draivs ir tajā, ka tu saproti to, ka tu reāli no mājas virtuves, no pilnīgi un absolūti pusmēneša algas esi ticis līdz, es nezinu, kaut kādam šādam lielam angāram. Tas laikam ir tas, kas mūs baro," pauda Edgars.
Laura viņu papildināja: "Man draudzene bija atbraukusi. Viņa teica: "Laura, es būtu nomirusi." Es teicu: "Zini, es esmu kādas 100 reizes nomirusi un atkal piedzimusi no jauna.""
