"Es šajā saimniecībā daru pilnīgi visu, no A līdz Z, un braucu arī ar lielajiem busiem. Diena sākas jau agrā rītā, jo ir jākurina siltumnīcas. Mēs visu mūžu tikai ar vīru divatā esam tās kurinājuši. Visu savu mūžu esam ielikuši šajā dārzniecībā," atzina Inita.
Ieguldītais darbs ir atmaksājies – Inita nu ir Madonā lielākās dārzniecības īpašniece. Turklāt Madona ir viņas dzimtā puse, tur viņa dzimusi un augusi.
"Es esmu tāda vienpate bijusi no bērna kājas. Es biju pēdējais bērns ģimenē, man bija veci vecāki, līdz ar to es nevienu vecmāmiņu neesmu redzējusi, man lauku nebija. Es tepat Madonā arī dzīvoju. Vecāki, kā jau krievu laikos, strādāja pa dienu, un ko tad es darīšu – bija jāvāc ārstniecības augi. Tā arī es staigāju pa pļavām, vācu puķītes. Viena pati," stāstīja Inita.
Tā viņa jau agrā bērnībā iemācījās, kur zied pirmās māllēpes, gaiļbiksītes, kur vasarā atrast raspodiņus un citus augus. Savāktos ārstniecības augus viņa izkaltēja un nesa nodot uz aptieku. Nopelnītā nauda, protams, bija neliela, taču viņai šī nodarbošanās bērnībā patika.
"Tā es iepazinu pasauli. Tā es iepazinu dabu. Es piemēram, zināju, kur ap Madonu zied anemones – aizsargājamais augs, kreimenītes. Es visu zināju," atminējās Inita.
Pēc vidusskolas Inita devās darba gaitās, bet par dārzkopi Bulduros viņa izmācījās jau tad, kad bija apprecējusies ar Jāni un pasaulē bija nākuši bērni.
"Kā mums sākās puķu lieta? Pirmajā gadā ātri beidzās sezona, tad mums neliels daudzums [stādu] bija, un mēs kaut kā ar vīru aizbraucām uz Rīgu – tur tirgū ieraudzījām, ka lupīnas tirgo. Mums taču pilnas mežmalas, un vēl ir pīpenes! Mēs skrējām sestdienās, svētdienās uz tirgu, uz Rīgu vedām katlu katlus ar pīpenēm, mēs smuku naudiņu ietirgojām. Arī tādu lietu esam darījuši.
Tā ka vajag tikai rakt, vajag tikai izdomu, un mazāk vajag cilvēkiem čīkstēt," pauda Inita.
Ideja par puķu audzēšanu 1990. gadā jaunajai ģimenei radās tādēļ, ka Initas vīratēvs audzēja krizantēmas. Tad vēl ārzemju sēklu nebija un sēklas vispār iegūt bija sarežģīti. Inita ar vīru Jāni brauca pat uz Salaspils Botānisko dārzu, lai iegūtu asteru sēklas.
"Tā mēs sākām. No mazumiņa. Tā kā man tas viss ļoti patīk, mums ļoti labi arī padevās. Tad sākās ārzemju sēklas. Ļoti strauji mēs attīstījāmies, jo ļoti labi auga viss manis piķētais. Mēs ļoti ātri apsteidzām visus vecos audzētājus, un tad mums mājas siltumnīcās kļuva par šauru," stāstīja Inita.
Tad viņi pilnīgi neapbūvētā vietā, purvainā pļavā, nolēma būvēt savas siltumnīcas. Lai to paveiktu, bija jābūvē arī piebraucamie ceļi, jāved grants. 11 gadus savās uzbūvētajās siltumnīcās viņi strādāja bez elektrības un visus darbus veica tikai ar rokām.
Nu saimniecības siltumnīcu platība sasniegusi 3000 kvadrātmetrus. Blakus pašu celtajām koka siltumnīcām tagad ir arī divas modernas siltumnīcas, kurās jau pašā aprīļa sākumā koši zied atraitnītes. Ziedēšanas sezona viņu siltumnīcās ilgst līdz pat novembra beigām, kad nozied pēdējās krizantēmas.
Izaudzētos stādus Inita ar Jāni vairs neved uz tirgu, bet pārdod stādu plačiem un veikalu tīkliem. Par stādu audzēšanu vairāk atbild Inita, Jānis SIA "Jaunzemnieki" 300 hektāros audzē arī graudus, rapsi un pupas. Bet sezonas laikā lauksaimniecības darbos un siltumnīcās strādā vēl 15 darbinieki.
"Mēs esam universālie kareivji. Mums ir tādi starplaiki. Kad pavasarī atraitnīšu laiks ir beidzies, bet vasaras puķes vēl īsti nav jāved, tad tie paši cilvēki brauc sēt un visu darīt. Rudenī savukārt, kad vasaras puķes ir jau gandrīz beigušās, bet krizantēmas vēl nav sākušās, tad mēs atkal kuļam un tādas lietas darām," stāstīja Jānis.
Neskatoties uz to, ka algo darbiniekus, ir darbi, kurus Inita neuztic nevienam citam, tikai sev, tāpēc darba dienas joprojām ir garas un nogurdinošas, toties darba rezultāts – patiesi krāšņs. Arī Initas un Jāņa bērni ir pārmantojuši vecāku zaļos pirkstiņus, meita ir bioloģijas zinātņu doktore, bet dēls agronomijas maģistrs un strādā saimniecībā kopā ar vecākiem.
