Kristīne kopā ar vīru Tomasu zemnieku saimniecībā "Tūjsmuiža" apstrādā 500 hektāru zemes un audzē 220 piena govis un teliņus, nodarbojas ar mājražošanu un izveidojuši saimniecībā brīvprātīgo ugunsdzēsēju punktu.
Savukārt Līga ir arhitekte un laukos izveidojusi nelielu saimniecību ar četriem zirgiem, trīs kazām un 22 angoras trušiem. Abām māsām ir vēl viena māsa dārzniece un brālis metālkalējs. Lieldienās un citos svētkos visi sabrauc dzimtas mājās un mammas Benitas vadībā svin kopābūšanu.
"Zemnieki" – dzimtas mājas vairākām paaudzēm
"Mums ir vācu saknes. Tur ir vesela leģenda – mūsu vectēva tēvs iemīlējās kalponē un aizgāja no ģimenes, viņu no ģimenes izslēdza. Viņš gāja bojā, kad mans vecaistēvs nebija vēl piedzimis. Viņš mežā gāja strādāt, un, kā jau tāds grāfiņš vai kas viņš tāds nu bija, nevarēja to darbu turēt un nomira," stāstīja Līga.
"Mēs ar vīru pagājušajā gadā apprecējāmies un pieņēmām vecvecmāmiņas uzvārdu – Lindenberga, un tieši 100 gadus atpakaļ vecvectēvam Lindenbergam Latvijas valsts piešķīra šo zemi.
Un arī mūsu bērni ir ar vācu asinīm, jo mēs ar māsu esam pie vācu vīriem tikušas," piebilda Kristīne.
Ar dzīvesbiedriem abas māsas iepazinās, pagājušā gadsimta 90. gados, braucot uz Vāciju strādāt, jo studijām vajadzēja papildu līdzekļus. Savukārt mamma Benita pirms četru bērnu piedzimšanas strādāja Rīgā, Nacionālajā teātrī par ģērbēju, bet tikai vēlāk pārcēlās atpakaļ uz Liepupi.
"Te mana vecmamma dzīvoja ar vecotēvu. Vecmammai bija govis, bet viņa [saimniecību] nolikvidēja. Kad es atnācu uz laukiem, mēs sākām atkal no jauna to saimniecību, jo viņa te palika viena, netika galā. Ko tik mēs neesam darījuši – uz tirgu sākām braukt vienu brīdi, kad nopirkām mašīnu, tad gājām mežā un lasījām ogas, tad sākām jau mājās audzēt jāņogas, kartupeļus un pārdot tirgū. Tajos laikos jau bija ļoti grūti. Ja bija tik daudz bērnu, tad jau nebija tā rocība tik pamatīga," atminējās Benita.
Bērnībā iemācījās strādāt
"Mums bija riktīgi forša darba audzināšana. Kā bērnam tajā brīdī tas šķita grūti un smagi, ka tev jāiet, jāstrādā, jāceļas no rīta un jābrauc uz pļavu, bet, kad tiek tam grūtumam pāri, tas sagādā prieku. Man iemācīja strādāt, nevis čīkstēt un meklēt citus darbus," piebilda Līga.
Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka gan Līga, gan Kristīne atgriezušās laukos un tagad savās mājās, kas atrodas turpat netālu no mammas, uztur pašas savas saimniecības. Kamēr arhitekte Līga dzīvniekus tur galvenokārt savam priekam, Kristīne kopā ar vīru Tomasu turpina mammas iesākto, nodarbojoties ar piena lopkopību un mājražošanu. Mammai Benitai savulaik bija 12 govis, bet Kristīne izveidojusi jau 220 lielu piena govju un teļu ganāmpulku.
Tāpat Kristīnes saimniecībā izveidots brīvprātīgo ugunsdzēsēju punkts.
"Esam šeit posteni izveidojuši, kur darbojas gan pašu ģimene, gan mūsu darbinieki, gan tuvāki un tālāki kaimiņi. Mums ir divas mašīnas un tērpi. Šogad ir bijuši jau kādi pieci izsaukumi – braucam palīgā. To man vīrs ierosināja, jo viņš bija Vācijā brīvprātīgais ugunsdzēsējs un vēlējās arī šeit Latvijā to izveidot. Brīnišķīga nodarbe vīriešiem, lai nenesas domas uz muļķībām," vērtēja Kristīne.
Degvielu un nelielus remontus mašīnām nodrošina arī pašvaldības atbalsts, un naudas visiem pietiek. Ja nepieciešami lielāki ieguldījumi, aktīvie saimnieki cenšas rakstīt arī projektus. Savukārt Kristīnes vīrs pats brīvprātīgajiem rīko apmācības.
Benita par visiem četriem bērniem, kā arī mazbērniem, ir laimīga un lepna. Īpaši tāpēc, ka visi ir izauguši strādīgi un čakli.
"Katrs ir atradis savu vietu. Visi ir godīgi un strādīgi cilvēki. Ko var vecāks vairāk vēlēties? Ir arī mazbērni, kuriem vēl ir tīņu gadi, ir visādi brīnumi, bet tas viss ir normāli – mācās, cīnās, arī kaut ko padara, kad liekam. Mēs jau cenšamies visus iesaistīt, lai kust, lai iemācās strādāt," stāstīja Benita.
