Šeit ir sava palīgsaimniecība, jaunieši apgūst arodus, tiek realizēti starptautiski projekti. Skola joprojām pastāv, kas ir direktores un viņas komandas nopelns. Ināra Oļena to skaidro pavisam vienkārši – viņa dara to, kas patīk!
Reizēm ir tik patīkami sajusties "izriktētam". Pelčos pēc mūsu ierašanās uzreiz tiek sasaukta improvizēta komandu vadības centra apspriede un salikti dienas kārtības pieturpunkti: "Tagad mēs aizvedīsim jūs uz logopēda nodarbību, kulinārijas un kokapstrādes stundām, varēsiet ielūkoties pagarinātās dienas grupas un jaunākās grupiņas nodarbēs, kad viņi būs piecēlušies pēc diendusas, tad ierakstām interviju ar mani, ja jums vajag, jo tad man brauc vecāki ar bērniņu uz individuālu nodarbību, ko es nedrīkstu atcelt. Visi ir brīdināti, ka jūs esat pie mums, tā kā varat iet jebkur – ja vēl ko vajadzēs, sakiet manai vietniecei, kura jūs pavadīs un visur aizvedīs. Bet tagad ejam pusdienās, jo pēc ceļa un pirms darba ir jāpaēd." Un eleganti puķainai kleitai noplīvojot, centra direktore Ināra jau ir laukā pa kabineta durvīm, un mēs dodamies pakaļ garšas kārpiņas kutinošu smaržu mākonī.
Kāpostu "zupīte", kartupeļi ar salātiem, aknu plācenīti un mērcīti, un žāvētu augļu ķīselis ar pienu noslēgumā – es dievinu šīs ne ar ko nesalīdzināmās skolu ēdnīcu uzburtās garšas. Visas saknes esot no pašu dārza, pašu audzēkņu novāktas, palepojas direktore, tāpat arī ēdienu gatavošanā un ēdamptelpas apkalpošanā piedalās pašu audzēkņi.
"Tas ir mūsu skolas lielākais ieguldījums, ka mēs šiem bērniem piedāvājam iespēju apgūt četras profesijas,"
ar siltu smaidu vērojot audzēkņus darbojamies, stāsta direktore.
Uzņēmēji no sadarbības sākumā baidījās
Tas gan bijis garš ceļš, kas noiets līdz tagadējam rezultātam, kad bērni ne tikai var apgūt skolā mežstrādnieka, virtuves strādnieka, kokapstrādes darbinieka vai mājkalpotāja profesiju pamatlietas, bet arī ciešā sadarbībā ar vietējiem uzņēmējiem iziet praksi šajos uzņēmumos, iegūstot ne vien tik svarīgās praktiskās iemaņas reālā darba vidē, bet arī nodibinot kontaktus ar vēlākajiem iespējamiem darba devējiem, kas nebūt nav mazāk svarīgi.
"Diemžēl mēs esam vienīgā no speciālās izglītības skolām, kas realizē šādu sadarbības modeli ar uzņēmējiem," nopūšas vadītāja, "mēs stāstām kolēģiem, dalāmies savā pieredzē, bet nu nav jau tik vienkārši to visu uzsākt." Arī ar prakses vietām sākumā negājis tik gludi, uzņēmēji pat sākotnēji nedaudz baidījušies no šādas sadarbības, jo bērni ir ļoti emocionāli, var ātri sadusmoties par kādu asāk pateiktu vārdu un līdz konfliktam ar potenciālo darba devēju nav tālu.
Bet nu jau saskarsmes grūtības ir pārvarētas no abām pusēm, un uzņēmēji paši labprāt piesakās – lai tik sūta audzēkņus praksē."
Un vēl ir viena svarīga lieta, kas parāda, ka ejam pareizā virzienā," ne bez lepnuma stāsta skolas direktore, "kad es pārņēmu šo skolu pirms nu jau gandrīz 20 gadiem, ik gadus no apmēram 20 mūsu absolventiem darba tirgū iekārtojās divi trīs. Tad šogad tikai trīs vēl nav atraduši darbu. Tātad viss mūsu gadiem darītais ir devis iespēju pamatīgam izrāvienam, ar ko es ļoti lepojos, jo tas ir mūsu visu kopā padarīts milzīgs darbs."
Palīdz atrast vietu pieaugušo pasaulē
Tieši profesionālās izaugsmes iespējas ir viena no būtiskākajām skolas sniegtajām pievienotajām vērtībām, uzskata gan personāls, gan jo sevišķi audzēkņu vecāki, jo nav noslēpums, ka īpašajiem bērniem nav viegli pēc skolas durvju aizvēršanas atrast savu vietu pieaugušo pasaulē. Pelčos iet vēl soli tālāk, audzēkņiem, kam atļauj veselības stāvoklis, sniedzot iespēju iegūt, piemēram, atļauju strādāt ar motorzāģi vai pat nokārtot traktora vadīšanas tiesības.
Direktore Ināra nemitīgi piesauc, izceļ, cildina, novērtē un slavē savus darbiniekus. Visus, nešķirojot pēc amatiem un profesijām, jo šādā skolā katram ir jābūt universālajam kareivim, kas zina un var pieslēgties jebkurā mirklī un palīdzēt. Tikko rodas kāds kreņķis vai sāk drebēt lūpa par neizburtojamu vārdu vai sagāzušos kluču torni – uzreiz no visām pusēm sarodas palīdzīgas rokas, acis, pleci, apskāvieni. Pie sienas katrā klasē ir stundu saraksts, kas palīdz bērniem organizēt viņu ikdienu, taču gadās, ka kāda bērna veselības stāvoklis vai emocionālais noskaņojums rada grūtības piedalīties kopējā mācību darbā, tad skolotāji to pamana un attiecīgi reaģē, vai nu piedāvājot pamainīt nodarbi, iziet nelielā pastaigā, vai atgūt spēkus nosnaužoties.
Valsts izliekas neredzam
"Mums jau laiku pa laikam nākas dzirdēt – kas tad jums nekaiš, tik maz bērnu klasē," pacietīgi ierasti skaidro direktore, "bet, ja parastajā skolā ir jāiekļauj viens bērns ar speciālajām vajadzībām, viņiem uz 24 parastiem bērniem ir viens īpašais, tad mums ir tikai īpašie bērni. Viņi visi mums ir īpaši." Tāpēc arī noteikumi paredz, ka klasēs ir līdz 10 audzēkņiem, bet smagāku traucējumu gadījumā tikai seši bērni un krietni vairāk pedagogu, jo šeit savukārt nav parastās skolās esošo (vai plānoto) asistentu, kas palīdz bērniem.
Skolas vadītāja, runājot par valsts attieksmi pret speciālo izglītību, ir ļoti tiešā un skarba: "Valsts izliekas šos bērnus neredzam. Iedomājieties – faktiski ir aizmirsts par finansējumu šai speciālajai izglītībai. Es nepārteicos, tiešām tā ir, jo valsts finansējums uz vienu bērnu nav mainījies kopš 2007.gada! Visas citas izmaksas gan vismaz pāris reizes ir pieaugušas. Tāpēc es saku, ka valsts izliekas šos īpašos bērnus neredzam."
Nekad neapstāšos
Taču Ināra ir darītāja, nevis stūrī burkšķētāja un vaimanātāja. Tagad viņa vada speciālo skolu darba grupu, kur kopā ar ministrijām un dažādām institūcijām tiek meklēti risinājumi, lai esošo valsts attieksmi mainītu: "Mēs esam apvienojušies tādā speciālo skolu direktoru apvienībā, ko dēvējam par iekļaujošajiem vēstniekiem. Ja jau mēs esam tik toleranta sabiedrība, tad ir laiks kaut ko mainīt šajā situācijā. "Tāpēc šie vēstnieki nevis akli pakļaujas Ministru kabineta noteikumiem, bet uzrāda trūkumus tajos un cenšas pierādīt, ka arī šiem bērniem ir vajadzīgs atbilstošs finansējums, lai viņi varētu augt un pilnvērtīgi attīstīties.
Ināra ne tikai kā nemiera gars urķējas un neļauj iestigt pašapmierinātībā likumdevējiem un izpildvaras ļaudīm, viņa arī pati sev nedod nekādas atlaides, nepārtraukti sēžot skolas solā – 800 dažādu specializētu kursu stundas, turklāt ne tikai noklausītu, bet līdz tālākpasniegšanas līmenim apgūtu kursu stundas. Vairāki no pēdējā laikā noklausītajiem pasniedzējiem strādā ASV, tāpēc, kad visi dodas pie miera, Ināra sēžas pie datora un pēc Amerikas laika mācās:
"Es nekad neapstāšos. Atnāk nākamais bērns, un es redzu, ka viņam nepieciešama kāda cita pieeja.
Es taču varētu pateikt, ka ar šādiem bērniem es nestrādāju un miers. Bet, ja es redzu, ka vēl kādam bērnam varu palīdzēt, apgūstot kādu jaunu metodi, tad es to darīšu. Izkāp no savas komforta zonas un iemācies vēl kaut ko."
Vaicājam, vai viegli ir nemitīgi iet pret straumi, atbilde nāk bez domāšanas: "Es neeju pret straumi, es pati esmu straume. Kas vēlas, tie nāk man līdzi, kas nē, tad straume aiziet pa vidu un viņi paliek maliņā."
Pelču pusē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
