Ceļš aizveda līdz Skujenei
"Tā kā mūsu viesu ceļi ved pie mums – augšā, lejā, pa labi, pa kreisi, tā arī mūsu ceļš šeit laukos, mūsu darbība mainās. Lēnām ejam pa šo ceļu un vienkārši skatāmies, kur dzīve ved. Ja tas vairs nesagādā prieku, mēs meklējam kaut ko citu," sacīja Signe.
Bioloģisko lauksaimniecību saimnieki uztver kā savu vaļasprieku, tāpēc nebaidās riskēt un uzsākt arvien ko jaunu.
"Tas, ko es visvairāk dzīvē vērtēju, ir brīvība – dzīvot un darīt, ko gribi. Te neviens mums neko nevar uzspiest. Mēs esam saimnieki savā valstī," uzsvēra Elmārs.
Kopdzīves laikā abi dzīvojuši gan Siguldā, gan Rīgā, kur saskārušies ar dažādām problēmām un ar dzīvi kopumā nav jutušies apmierināti, tāpēc pārcēlušies uz Cēsu novada Skujenes pagastu.
"Jau kopš bērnības pilsēta man nepatīk, sabiedrība man nepatīk. Es biju pats par sevi. Gribēju pat kļūt vai nu par ornitologu, vai mežsargu, bet kaut kā nesanāca," atzina Elmārs.
Viensētu "Cimbuļi" Skujenes pagastā Elmārs noskatīja jau pirms 30 gadiem. Tolaik tur bijis kā Brīvdabas muzejā – saglabājušās vecās ēkas, instrumenti un darbarīki.
"Elmārs ar tādu aizgrābtību atbrauc mājās un saka: nākošo sestdienu, svētdienu brauksim, es tevi aizvedīšu parādīt šīs mājas. Mums nebija mašīnas, mēs ar diviem autobusiem uz šejieni atbraucām, un kopš tās reizes neesam pametusi šo māju.
Kā mēs iemīlējāmies šajā vietā, tā palikām. Es reizēm smejos un saku, ka mēs kalpojam šai mājai, nevis māja mums," sacīja Signe.
Jāpateicas vecākiem
Abu saimnieku dzīvē nozīmīgu lomu spēlējuši vecāki. Elmārs, dzīvojot Siguldā, kādu laiku pat strādāja pie Signes tēva – zinātnieka Andreja Cālīša.
"Mana mamma arī ir zinātņu kandidāte, bet viņa vairāk sēdēja lauksaimniecības ministrijā un nodarbojās ar starptautisko izstāžu organizēšanu. Tēvs bija lauksaimniecības un ekonomikas zinātņu doktors. Viņš izstrādāja selekcijas sistēmu "SELEKS", tā bija tāda ģenētiska labāko dzīvnieku atlase, vērtēšana," stāstīja Signe.
Visu informāciju, kas bija atrodama vecās Latvijas lopkopības pārraudzības grāmatās, Andrejs Cālītis salika datubāzēs, piebilda Elmārs.
"Tātad visu ģenealoģiju par visiem Latvijas brūnajiem lopiem viņš ievadīja datorā. Tas bija milzīgs darbs. Tur bija pārraudzības grāmatas pat no 1880. gadiem. Man savukārt tika uzticēts pētīt matemātisko metodi, kā novērtēt buļļus. Signes tētim bija tāds teiciens: es gribu uztaisīt pieminekli labākajam Latvijas bullim," atcerējās Elmārs.
Arī Elmāra tēvs bija zinātnieks, bet mamma – vācu valodas pasniedzēja toreizējā Aviācijas institūtā, ko beidzis arī Elmārs.
Savukārt Signe, iedvesmojoties no saviem vecākiem, beigusi kādreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte – red.) zooinženieru fakultāti.
"Tāpēc dzīvnieku viņai nav," jokoja Elmārs.
Lauksaimniecība kā hobijs
Sākotnēji Elmārs ar Signi "Cimbuļos" dzīvoja tikai pa vasarām, bet Signe, audzinot mājās bērnus, turēja arī lopus. Tā vasaras Skujenes pusē ievilkās līdz pat novembrim.
"Bērni bija maziņi, un Elmāra brālim bērni bija mazi, tāpēc es mērķtiecīgi veidoju vidi tādu, lai mazbērni var satikt savus vecvecākus. Šeit mums veidojās tāda ģimenes tikšanās vieta, kur mēs svinējām Jāņus, un mans tētis vēl teica: "Tev tam šķūnim jāielej grīda betona, jo Jāņi vienmēr lietaini, lai tev ir, kur svinēt." Brauca daudz ciemiņu, mēs bijām ļoti atvērti," atminējās Signe.
Ņemot vērā, ka ģimenes jaunākais dēls gan bērnībā spēlēja, gan joprojām spēlē futbolu, divus gadus Signe "Cimbuļos" pat rīkoja futbolistu nometnes. Tāpat šajā vietā svinētas vairākas kāzas, tostarp pašu meitai.
Tā šis īpašums kļuva ģimenei arvien tuvāks, un nu jau tās ir mājas, kurās Signe ar Elmāru dzīvo un nodarbojas ar lauksaimniecību ik dienu.
Turpinot savu vecāku interesi eksperimentēt, saimnieki mēģinājuši audzēt gan kvinoju, gan amarantu, gan griķus, gan sējas idru un daudzus citus augus. Ne visi eksperimenti ilgtermiņā vainagojas ar panākumiem, piemēram, kvinojas audzēšanai pēc vairākiem gadiem Elmārs atmetis ar roku, taču sējas idra aug diezgan labi.
"Tas ir tāds ļoti sens kultūraugs – dzeltena puķīte ar sēkliņām. Tas ir eļļas augs. Sēkliņas ir mazas, mazas, eļļas tur ir ļoti maz, bet tā ir ļoti skaista – zelta krāsā. Eiropā arī šobrīd kultivē šo augu, bet Latvijā ir ļoti maz saimniecību, kas to audzē, jo sējas idras ražu nevar salīdzināt ar rapsi vai linsēklām. Bet mums patīk izmēģināt, mums patīk atrast kaut ko citu," klāstīja Signe.
Ar konvencionālo lauksaimniecību saimnieki īpašumā nevar nodarboties arī neauglīgās zemes dēļ, tāpēc viņi nodarbojas ar izmēģinājumiem un eksperimentiem, lai atrastu ko jaunu un unikālu.
Saimniecībā iestādīti persiki un aprikozes, aug divi valriekstu koki, ēdamais kastanis un daudzi citi Latvijas klimatam eksotiski un neierasti augi.
"Katram cilvēkam ir savs hobijs. Ir noteikti arī dārgāki hobiji par lauksaimniecību. Es, protams, neesmu profesionālis un nekad arī nebūšu, bet, neskatoties uz to, es viens pats bez palīgiem gan aru, gan kultivēju, gan sēju, gan kā kombainieris strādāju. Pats arī visu remontēju. Es to daru viens pats, un kaifs no tā ir vienkārši neaprakstāms," atzina Elmārs.
Gatavo makaronus no griķu miltiem
Signei ir ne tikai pašai sava eļļas ražotne, viņa bija arī viena no pirmajām Latvijā, kas no griķu miltiem sāka ražot makaronus, nelielā ēkā izveidojot pati savu makaronu darbnīcu, kurā uzņem viesus un tūristus.
"Aizbraucām uz Itāliju uz veselu nedēļu – uz pastas skolu pie tiem, kas mums pārdeva itāļu iekārtas makaronu ražošanai. Veselu nedēļu abi divi gājām uz skolu no rīta līdz vakaram un mācījāmies, kā gatavot makaronus. Tur gan bija tādi tradicionālie makaroni, un, protams, kad atbraucām mājās, mums bija jāsāk no nulles, jo tādu gatavu recepti griķu makaroniem neviens mums neiedeva," stāstīja Signe.
Eksperimentu laikā tika izmests spaiņiem makaronu, kuri griķu miltu īpašību dēļ neturējās kopā vai vienkārši nebija piemēroti ēšanai. Lai radītu īsto makaronu recepti, saimniekiem vajadzēja vairākus mēnešus. Savukārt visas nepieciešamās iekārtas viņi iegādājās ar projektu palīdzību.
Paralēli meistarklasēm "Cimbuļu" saimnieki piekto gadu tūristus uzņem arī Mājas kafejnīcu dienās. Savus viesus Signe cienā īpašā stikla siltumnīcā.
"Mājas kafejnīcu dienas ir gada notikums tiem, kas tās rīko. Tā ir īpaša diena mums, un cilvēkiem ir iespēja iebraukt tādā vietā, kur viņš nekad mūžā nebūtu iebraucis un ko nebūtu redzējis," pauda Signe.
Vienlaikus "Cimbuļi" joprojām ir arī saimnieku ģimenes mājas un nu jau arī dzimtas mājas. Abi izaudzinājuši divus dēlus un meitu, jau sagaidījuši pirmo mazbērnu. Saimnieki aktīvi iesaistās arī Skujenes sabiedriskajā dzīvē.
Signe darbojas vietējā kopienā un biedrībā, īstenojot dažādus projektus un organizējot pasākumus, bet Elmārs ir daļa no mednieku kolektīva.
"Ja mēs paši neko nedarīsim, paši neveidosim savu vidi un neorganizēsim pasākumus, neviens mūsu vietā to nedarīs. Sanākot kopā, mēs esam spēks," uzsvēra Signe.
