Šis stāsts ir daļa no muzeja "Latvieši pasaulē" un RSU kopīgi veidotās izstādes "Leduszeme – akmeņi un cilvēki. Latviešu stāsti Islandē". Izstāde skatāma no 11. oktobra līdz 20. decembrim.
Runājot par aizbraukšanas iemesliem, Rihards sacīja – esot vēlējies pārmaiņas, un, izskatot vairākus potenciālus darba piedāvājumus ārvalstīs, Islande uzrunājusi visvairāk, jo tā šķita īpaša – sala okeāna vidū, kas ir "pati par sevi". Sākumā viņš aizbrauca viens, bet pēc kāda laika dzīvei Islandē pievienojās arī draudzene un brālēns no Latvijas.
Rihardu var raksturot kā piedzīvojumu meklētāju, kuram ļoti patīk ceļot un būt dabā. Viņš īpaši apbrīno Islandes dabu: "Te ir forši tāpēc, ka neliekas, ka tu vienā valstī dzīvo. Tu pabrauc, un visu laiku mainās un mainās tā daba, it kā būtu citā valstī iebraucis." Nekas no tā vēl neesot apnicis, tomēr viņš atzīst, ka vasarās pietrūkstot ierastā karstuma. Un tomēr ikdienā viņš cenšas katru brīvo dienu pavadīt svaigā gaisā, vai nu dodoties ar savu zaļo busiņu dažādos izbraucienos apkārt salai, vai ejot pārgājienos un paliekot teltīs, vai uzkāpjot piemājas kalnā, kas ir 642 metru augsts.
"Es šeit uzdzinu augšā arī savus vecākus pirms pāris gadiem. Bija ar pauzītēm. Bet mana foršākā nakts šajā kalnā bija, kad es uznesu augšā telti un paliku teltī pa nakti. Bija gaisma visu nakti, tas bija kaifīgi. Es patiesībā Islandē uzkāpu pirmajā kalnā savā dzīvē. Tad es arī tikai sapratu, ka kalni ir tas, ko vajag dzīvē."
Rihards pats ik pa laikam arī uzņemas gida lomu, rīkojot kopīgus izbraucienus ar latviešu tūristiem un izrādot salu.
Kopš pārvācies uz dzīvi Islandē, Rihards sāka aizrauties arī ar filmēšanu. Iegādājies dronu, vienmēr savos izbraucienos to ņem līdzi, lai iemūžinātu savus piedzīvojumus un Islandes dabas brīnumus. Aktīvi ar izveidoto vizuālo materiālu dalās arī savā "Instagram" profilā.
Rihards ir īsts "cilvēku cilvēks", kas atvērtām rokām pie sevis gatavs uzņemt ikvienu. Pozitīvs, pretimnākošs un izpalīdzīgs – nesavtīgi izrāda rūpes par citiem.
Lai arī ļoti atvērts un runātīgs, tajā pašā laikā novērojams, ka Rihards ir samērā ieturēts un atturīgs. Pats atzīst, ka pastāstīt par sevi bieži ir liels izaicinājums. Viņš saka, ka viņu visvairāk raksturo daba un viņa busiņš, tāpēc arī ar citiem visvieglāk ir nodibināt kontaktu, parādot viņiem dabu un vidi sev apkārt. Lai arī Rihards ar lielu entuziasmu ir gatavs kopīgi ar citiem mesties izaicinājumos, viņš nenoliedzami bauda arī laiku vienatnē vai divatā ar suni Remiju, dodoties kādā pārgājienā.
Bez Remija nav iedomājams neviens izbrauciens. "Bez suņa no mājas neizeju," atzīst Rihards. Remijs ir jauns un enerģisks suns, kurš vienmēr ir gatavs pavadīt divkājainos ciemiņus pārgājienos, pretī prasot rotaļas un bučas. Zīmīgi, ka četrkājainā gida mīļākā mantiņa ir sarkans gumijas šķīvītis no Latvijas.
Rihards pats ironizē, ka tad, kad neceļo, tomēr arī iet uz darbu. Viņš strādā kuģniecības uzņēmumā ostā par ceļamkrāna operatoru. Viņu ļoti uzrunā pašreizējā darba grafiks – septiņas dienas strādā, septiņas brīvas. Šāds grafiks ļauj viņam brīvi plānot savu privāto dzīvi un galvenokārt baudīt vairāk laika pie dabas.
Stāstot par darbu un cilvēkiem Islandē, viņš visvairāk novērtē attieksmi – cilvēki ir ļoti pozitīvi un pateicīgi. No darba devēja un kolēģiem bieži dzirdams "paldies" par padarīto darbu. Visi ir vairāk patstāvīgi un "neskatās uz citu pirkstiem". Šie ir būtiskākie faktori, kuru viņam trūkst Latvijas darba kultūrā. Rihards salīdzināja: "Ja tu esi pieradis Latvijā, ka tevi kāds dzen uz darbu, "vaktē", kā tu strādā, te tu aizej uz darbu un tev ir pilnīga brīvība. Tev neviens nerādīs ar pirkstu un neteiks neko, ka kaut ko ne tā izdarīji vai ko tādu. Tevi dienas beigās vēl paslavē, pateiks "paldies" par darbu, "bija forša diena"".
Latvietis atzīst, ka viņam ļoti pietrūkst Latvijas ēdiena. Viņš ir pielāgojies Islandē pieejamajai produkcijai, piemēram, atradis biezpienu vietējā poļu veikaliņā, jo šī produkta viņam ļoti pietrūcis. Tāpat Rihards novērtē arī laba alus, maizes un karbonādes nozīmi, jo aizstāt tos ar islandiešu ražojumiem neesot iespējams. "Maizes pietrūkst no Latvijas, jo te vispār maize nav garšīga," viņš atzina, piebilstot, ka pie vairākiem iecienītiem produktiem tiek tikai tad, kad atved kādi ciemiņi.
Vairāki vietējie ēdieni, piemēram, islandiešu zupas (sīpolu, seleriju u.c.) viņam nav gājušas pie sirds, jo tajās nav sastāvdaļu dažādības un kopējā garšu kombinācija neesot pārāk baudāma. Ziemassvētkos gan tiek gatavoti pupiņu salāti, kas atgādina ierastās Latvijas ēdienu kultūras tradīcijas.
Prom no Islandes?
Lai gan viņam pietrūkst Latvijas, ēdiena un ierastās māju sajūtas, Rihards jau kādu laiku uzskata Islandi par savām jaunajām mājām. Vaicāts, vai plāno te palikt uz vēl ilgāku laiku, viņš atbildēja: "Domas mainās. Ir bijis tā, ka "vēl vienu gadu", bet tas bija pirms kādiem diviem gadiem, un tā visu laiku. Tad, kad braukšu prom no Islandes, es domāju, ka braukšu ar busu prom un tad mēs paceļosim vienu gadu kaut kur pa Eiropu, un tad varbūt atpakaļ uz Latviju. Bet es pat nevaru iedomāties, ko es varētu darīt Latvijā, kur strādāt, būtu grūti kaut ko sākt."
