Ir mainījušies laiki un dziedātāju paaudzes, mainījušies ansambļa nosaukumi, kā arī tā vadītāji, dziedāts Dziesmu svētkos un "Baltica" festivālos, taču ne uz brīdi Saunas pagasta "rudzupuķes" nav pārtraukušas savu pastāvēšanu.
Ikdienā būdamas skolotājas, veikala pārdevējas, bērnudārza audzinātājas, studentes un pensionāres, viņas turpina sanākt kopā, lai saglabātu tradicionālo muzikālo mantojumu un savu valodu.
Uz "Naktineicas" mēģinājumu ierodamies laikā ar domu – nu tik sievas iesildīs un ielocīs balsis, sataisīsies, patrieksies, bet teju 20 dāmu pulks ir gatavas kā karavīri – saposušās, iedziedājušās, noskaņojušās darbam. Sākuma galā, kā jau daudzviet viesmīlīgajā Latgalē, ciemiņiem kas nebūt jāiekož pēc tālā ceļa. Un tas "kas-nebūt" ir visvisādi pašu sievu sarūpēti un sameistaroti gardumi – kūpināts speķītis, pašcepta maizīte un pašu siets siers, šogad pirmās rabarbermaizes un pīrāgi, un pašdarināta šmakovciņa – kur nu bez tās. Bet pirms mēģinājuma sievas gan neko nebauda no pašu klātā galda, ni un ni, svarīgs darbs tomēr gaida – filmēšanās, un balsīm ir jāskan uz to labāko. Pats process gan izvēršas par īstenu sievu iznešanos un izrādīšanos ar lielu un gardu smiešanos, parupju anekdošu stāstīšanu, atmiņu stāstu uzklausīšanu un komentēšanu, draudzīgu apcelšanos un, protams, dziedāšanu.
No slavas līdz aizmirstībai un atpakaļ
Pirms gada "Naktineica" atzīmēja 70 gadu pastāvēšanas jubileju nevis ar tradicionālu, svinīgu koncertu ar tam piederošajām garajām sveicēju runām, bet gan ar dižu kopā sanākšanas un kopā sadziedāšanās ballīti jeb dzīšmu i stuostu sasatikšonu "Sklasčyne" Saunas tautas namā. "Sklaščyne" esot bijusi sena tradīcija, kad vietējie iedzīvotāji savākušies vienkopus kādā pļavā vai šķūnī kopā padziedāt, dalīties stāstos un atmiņās, kā šajā gadījumā – par "Naktiniecas" dzīvi 70 gadu garumā. Un stāstu tur sakrājies ne vienam vien vakaram, ko pārrunāt.
Savā garajā pastāvēšanas laikā, praktiski nepārtraucot darbību, ansamblis trejas reizes mainījis nosaukumus, iesākumā nesot vietējā Preiļu rajona Ždanova kolhoza etnogrāfiskā ansambļa vārdu. Lai kā tur bijis oficiāli, taču tautā ļoti īpašā kolektīva sievas tolaik tika sauktas vienkārši par ždanovietēm. Vēlāk kolektīvs pārtapis par sava pagasta, t.i, Saunas etnogrāfisko ansambli.
Taču šis vārds bijis jāmaina dažādu smieklīgu pārpratumu dēļ,
par ko atgādina tagadējā ansambļa vadītāja Anita Fedotova: "Atmūdys laikā, braukojūt pa tyvuok i tuoļuok asūšim pogostim, ansambļam iz autobusa beja raksteits tuo tūreizejais nūsaukums – "Saunys etnografiskais ansamblis". Garumguojieji tik nūsmiejuši, ka autobusā laikam ir pierts i juoīt pārtūs (sauna). Ilgi dūmuodami, kai sevi saukt, 1990. godā ansamblis tyka pi skaneiga apvydvuorda "Naktineica" (rudzupuče)." (Atmodas laikā, braukājot pa tuvākiem un tālākiem pagastiem, ansamblim uz autobusa bija rakstīts toreizējais nosaukums – "Saunas etnogrāfiskais ansamblis". Garāmgājēji tik nosmējuši, ka autobusā laikam ir pirts un jāiet pērties. Ilgi domādami, kā sevi saukt, 1990. gadā ansamblis tika pie skanīga apvidvārda naktineica jeb rudzupuķe.)
Zīmīgi, ka nosaukuma idejas autors bijis tā laika ansambļa dalībnieks, viens no nedaudzajiem kungiem tā vēsturē Aivars Vanags. Pašas dāmas atzīst, ka "Naktineicas" vārds viņām dikti ejot pie sirds, taču vienu likstu gan tas līdzi velkot – kolektīvā ar pagalam retiem izņēmuma brīžiem darbojas tikai sievietes, bet ko gan arī varot gribēt, izvēloties tik skaistu, bet tomēr sievišķīgu nosaukumu.
Ansamblis izveidojies tālajā 1953. gadā, kad vakarēšanā pēc vietējā kolhoza jauniešu teātra uzveduma trīs sievas – Anna Kaža, Anna Anspoka un Franciška Skutele sākušas dziedāt tautasdziesmas, viņām pievienojušās arī jaunās meitenes. Vietējās skolas dziedāšanas skolotājs Aleksandrs Vasiļevskis bijis stāvā sajūsmā un uzreiz nolicis dāmām pirmo mēģinājumu. Jau nākamajā vasarā sievas uzstājušās Preiļos, kur viņas lūkot no Rīgas ieradies komponists Jānis Ozoliņš, saklausījies stāstus par unikālo ansambļa dziedājumu – sievas dažu dziesmu dziedājušas sešbalsīgi un pat astoņbalsīgi.
Atdzimšana ar jaunu jaudu
Ilggadējā vadītāja Jāņa Teilāna un no viņa stafeti pārņēmušās Anitas Fedotovas vadībā "Naktineica" ir atguvusi savu balsi, garu, jaudu un atgriezusies jaunā kvalitātē, jo tradicionālajām sievu a cappella daudzbalsīgajam dziedājumam uz rotaļu sadaļu mēdz pievienoties kapela – cītara, akordeons, stabule. Nemainīga palikusi tradīcija "Naktineicā" dziedāt veselām ģimenēm.
Kā nosmej ansambļa vadītāja Anita Fedotova: "Pašā iesākumā bija vienkārši – dzied Anspoka, Anspoka, Skutele, Skutele, Pastare, Pastare, Romanovska. Punkts. Šobrīd mums dzied četras Anspokas, divas Skuteles. Tie jau visi vietējie uzvārdi, vietējās dzimtas."
Visām agrāko laiku dziedātājām ir dziesmu "grāmatiņas" ar pārrakstītiem tekstiem, diemžēl arī tādiem, kuriem neviena vairs nezina melodiju. Arī ansambļa goda dziedātāja, viena no senākajām dalībniecēm Marija Briņķe atzīst, ka visas dziesmas zinot no galvas, ir arī vairākas klades pierakstītas, bet kopš pensionēšanās vienai mājās īsti nav, ko sadarīt, tamdēļ viena pati visu laiku dziedot visu ansambļa repertuāru cauri: "Kādi divi vai trīs simti dziesmu būs, ja ne vairāk. Atbrauc mazmeita, tad abas dziedam, a kad nē, tad rauju viena pati."
Marija 43 gadus nostrādājusi par slaucēju kolhozā, darbs bijis ļoti smags, un tad dziedāšana bijusi lielākais prieks:
"Pēc garas darba dienas nodziedi pāris stundas mēģinājumā, atnāc mājas kā no jauna piedzimis – ne vairs sāp kas, nekā."
Ansambļa vadītāja Anita Fedotova mēģina restaurēt veco laiku daudzbalsīgo dziedājumu, bet tas esot gandrīz nepaceļams uzdevums, jo senākajos nošu pierakstos atrodama tikai pamata melodija, labākajā gadījumā – divbalsīga. Šis dziedāšanas veids, kad uz vietas tiek veidotas balsis, pastāvēja Anspoku ciemā un tuvākajā apkārtnē, un pašlaik aktīvi tiekot strādāts pie etnogrāfiskā dziedājuma atjaunošanas. Ansamblī ir spēcīgas saucējas Anna Vutnāne un Aiga Anspoka, gados jaunas dziedātājas Alīda Anspoka un Kristiāna Skutele, kuras spēju veidot augšējo un apakšējo balsi dziedot mantojušas, acīmredzot, no savām vecvecmammām, kas arī bijušas "Naktineicas" dziedātājas. Vadītāja Anita Fedotova strādā Preiļu bērnudārzā par muzikālo audzinātāju un ar bērnu dziedātprasmi un vēlmi dziedāt saskaras ikdienā. Diemžēl viņas novērojumi ir skumji un pārdomu vērti, jo viņa pamanījusi, ka bērnos izzūd ne tikai tautasdziesmu valoda, ko viņi vairs neizprot, bet lēnām zūd arī iedzimtā ritma izjūta, kas ir pavisam ļauna zīme tautasdziesmai un folklorai. Arī pati latgaļu valoda lēnām atkāpjas no ikdienas pamatvalodas statusa, un vecāki arvien biežāk savus mazuļus atvedot uz bērnu folkloras kopu tikai ar mērķi iemācīt viņiem latgaļu valodu.
Bet Saunas rudzupuķe jeb "Naktineica" joprojām spītīgi zied un plaukst par spīti visādiem reģionālu, teritoriālu pārmaiņu vējiem, jo tā šeit sievas ir dziedājušas, cik vien var atminēties. Un, tā kā tiekamies maijā, tad pēc garajām mēģinājuma stundām sievas karstajā saules svelmē dodas pie krusta dziedāt tikpat tradicionālos un Latgalei piederīgos Maiju dziedājumus Māras zemes karalienei Marijai par godu un sev par iepriecinājumu.
Jo tradīcija tikai tad ir dzīva, kad tā ir nevis iegrāmatota muzeju krātuvē, bet elpo, skan un dzīvo ikdienā. Tik vienkārši un pašsaprotami.
Saunā un Preiļos viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Māris Justs un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
