«Mani vecāki dzer». Tēlot laimīgu ģimeni citu priekšā

"Mani vecāki dzer" ir Latvijas Televīzijas raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" operācija, kurā alkoholisma liga Latvijā aplūkota no mazliet cita skatupunkta – ar alkohola lietotāju bērnu acīm. Raidījuma veidotāji saņēma virkni skatītāju vēstuļu ar atmiņām par uzaugšanu kopā ar dzerošiem vecākiem. Daļu stāstu šīs nedēļas laikā publicējam LSM.lv.

Noderīgi resursi:

 

  • TESTS. Vai Tu alkoholu lieto par daudz?
  • SPKC informatīvais materiāls par alkohola lietošanu “Lai būtu skaidrs”
  • Alkohola ietekme uz cilvēka organismu
  • Valsts apmaksātas narkoloģiskās palīdzības iespējas Latvijā
  • Veselības ministrijas materiāls: Kur vērsties pēc palīdzības atkarības gadījumā?

 

Stāsta 33 gadus vecā Iveta (vārds mainīts)

Neuzrakstīju vēstuli uzreiz, jo domas mazliet jāsaliek pa plauktiņiem, lai ir saprotami.

Esam ar brāli divi. Biju plānota, gaidīta, mīlēta. Patiesībā līdz pamatskolas posmam man īstu, dziļu atmiņu nav. Patiesi, vien dažas epizodes, bet nedomāju, ka pat viena lapa būtu pilna. Ejot psihoterapijā, nonācām pie secinājuma, ka tādā veidā es sevi saudzēju. Un tādas īstas bērnības man nav bijis, jau agri nācās būt patstāvīgai.

Sāpes kā sajūtas par tēva atkarību man radās, esot pieaugušai. Līdz tam dominēja daudz citu izjūtu – trauksme, bailes, vilšanās, riebums, netaisnīgums. Man nebija emociju, kad tēvs bija dzēris.

Spilgti atceros, ka trīcēju jau plkst.16.00, jo tūlīt zvanīs sadzēries tēvs un prasīs, lai izsaucu taksi un braucu pakaļ. Kā lielo strīdu laikā slēpos aiz gultas. Manī katru reizi bija neizmērojamas dusmas – uz sevi un uz mammu, jo mēs nepratām pateikt "nē", nepratām aiziet un to apturēt. Visa tā tēlošana sabiedrības acīs, ka esam happy family [laimīga ģimene – red.], jo mamma skolotāja, un neviens nedrīkstēja domāt, ka nav labi. 

"Mani vecāki dzer"

Citus stāstus lasi šeit.

Ar šo nespēšanu pateikt "nē" uzaugu, izveidoju pirmo ģimeni, kas beidzās traģiski, jo pacietu briesmīgu attieksmi. Jo nepratu pateikt "nē un" dzīvot sev.

Šobrīd mamma pensijā un ir nodevusies tēva iemīļotajai nodarbei.

Ir piedzīvots ļoti daudz vilšanos, jo apsola pieskatīt bērnus, bet, kad aizvedam, tad durvis ciet. Pēc tam seko meli un attaisnošanās. 

Šobrīd ir jāpārvar sāpīgs posms, jo ne tikai man ar brāli jāpieņem, ka vecāki ir tādi, bet mums šis jau ir jānodod saviem bērniem. Vieglāk ir dzīvot ar apziņu, ka viņu nav, lai gan ir dzīvi. Tad nesāp. Jo negaidi, neceri, nav vilšanās. 

Paldies Dievam, abiem ar brāli ir izdevies katram izveidot savu lielisko ģimeni, kura balstās uz uzticību, cieņu un mīlestību. Kurā atkarības nav blakus. 

Vēl par alkoholu un atkarību

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti