Olga Sukonnikova savulaik ar ģimeni atgriezās Latvijā no Izraēlas, kur deviņdesmito gadu beigās bija devusies līdzi vīram. Tieši šī atgriešanās bijis stimuls atjaunot un uzlabot latviešu valodas zināšanas, kas kopā ar latviešu valodas skolotāju Sarmīti Ružu noveda arī līdz idejai par Pasaules diktātiem. Viņa gan savā humora pilnajā stāstā par dzīves liktenīgajām nejaušībām, sakritībām un pārpratumiem neslēpj, ka, neraugoties ne uz ko, Izraēla ir viņas zeme un viņas mājas.
Tīna Sidoroviča: Jūs esat piekasīga, ja cilvēki pieļauj kļūdas valodā?
Olga Sukonnikova: Jā, citu valodas kļūdas man cērtas ausīs – tā ir taisnība, es visus laboju, gan krieviski, gan latviski. Man ir labākā draudzene Jolanta, un es ar viņu cīnos jau piekto gadu, jo viņa tik un tā saka "ka" vietā "kad". Vismaz es esmu pateicīga, ka viņai runa vairs "neiet", jo runa "gāja".
Pats smieklīgākais ir tas, ka arī mans dēls Šons viņu labo. Arī viņš manai draudzenei visu laiku aizrāda, ka runa "neiet" un ka nav "piecus gadus atpakaļ".
To es esmu viņam iekalusi, sakot: tev nebūs populārākās latviešu valodas kļūdas, varbūt citas, bet šīs ne.
Mans tēvs tagad lepni visiem stāsta, ka 1984. gadā bija ļoti tālredzīgs un ielika krievu bērnu, precīzāk – krievvalodīgo bērnu, jo es esmu ebrejiete, latviešu skolā. Viņš tikai aizmirsa pateikt, ka 30 kilometru rādiusā nebija krievu skolu. Tā ka es teiktu, – tas bija neapzināti, jo viņš nebija gatavs mani vadāt uz Rīgu uz 8.00 katru rītu. Un tā es apguvu latviešu valodu.
Mēs pārcēlāmies, jo pieteicās mans brālis. Mēs dzīvojām Rīgā komunālajā dzīvoklī vienā istabā trijatā, un vecāki saprata, ka tur nav vietas ceturtajam cilvēkam. Es viņiem absolūti piekritu, jo es gribēju suni, bet man ģimenē piedzima brālis.
Laukos pa vasaru palika dzīvot mani vecvecāki, kuri nu jau abi miruši. Tā kā mums tur bija īpašums un lauks, un tie sasodītie kartupeļi, vajadzēja braukt stādīt, iet uz talku pie kaimiņiem, ravēt. Kopš tā laika man ne visai garšo kartupeļi un arī zemenes. Kad es atceros tās vagas no viena gala līdz otram, nelabi kļūst. Nu, paldies Dievam, mums nebija kūts ar govīm un cūkām.
Ļoti labprāt atceros tos laikus – man bija ļoti forša bērnība. Omīte taisīja visādus konservus, un kartupeļi mums stāvēja pagrabā. Un es iemācījos latviešu valodu tā, ka varēju jau normāli parunāt, aptuveni divu mēnešu laikā. Pirmās klases nobeigumā biju teicamniece. Jāatzīst gan, ka tā bija pirmā un vienīgā reize.
Es nekad neesmu saskārusies ar kaut kādiem aizvainojumiem saistībā ar manu tautību vai dzimto valodu. Izņemot tagad – burtiski pirms trijām dienām sociālajos tīklos man uzbruka kaut kāda sieviete.
Tā bija latviešu valodas skolotāja no Tallinas, aicinot mani beigt ņirgāties par latviešu valodu – tā doma tāda, ka krievs nevarot rīkot diktātu latviešu valodā.
Kā jūs nonācāt Izraēlā?
Mans vīrs ir gandrīz 13 gadus vecāks par mani un tas, ka mēs satikāmies, bija absolūta nejaušība. Es 1997. gadā pabeidzu pirmo kursu Maskavas universitātē, kas ir MGIMO (Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūts). Toreiz biju Rīgā, jo man sākās vasaras brīvlaiks, un viņš atbrauca atvaļinājumā. Vienā laimīgā vai nelaimīgā dienā viņš ienāca pie saviem partneriem – Latvijas uzņēmumā, kur es pa vasaru piestrādāju par sekretāri. Mums uzreiz radās konflikts ar viņu. Lieta tāda, ka todien visi gaidīja kaut kādu ļoti svarīgu cilvēku no Izraēlas. Visam vajadzētu būt kārtībā – krūzītēm tīrām, kafijai, bulciņām. Lūk, un es biju tajā dienā izskrējusi uz pastu, bet, kad es atgriezos uzņēmumā, ieraudzīju, ka pie mana galda sēž kaut kāds čoms.
Teicu, lai atbrīvo vietu. Un izrādījās, ka tas bija viņš. Nu, es nezinu, kā viņam, bet man tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Romāns ilga laikam divas nedēļas, jo es atgriezos Maskavā un viņš – Izraēlā, un turpinājās vēstulēs – epistulārajā žanrā. Ja mums tas romāns izvērstos tā, kā vajag – uzreiz Rīgā, varbūt mēs neapprecētos, jo pa tiem trīs mēnešiem es sevi tik ļoti uzskrūvēju. Es to mīlestību sevī izaudzēju.
Es paņēmu akadēmisko gadu un aizbraucu uz Izraēlu, un mēs sākām kopdzīvi. Tas bija kolosāls laiks, jo žurnālu galdiņš mums bija kaste no veļasmašīnas. Un galds bija kaste no televizora.
Pārvācos uz Izraēlu februārī, un jūlijā mēs apprecējāmies – tieši gadu pēc iepazīšanās. Šā gada jūlijā nosvinējām 24 kopdzīves gadus.
Par tiem 24 gadiem arī ir labs stāsts, jo visi mūsu vecāki, visi, kas vien varēja – radi, draugi –, visi ir izšķīrušies, tāpēc tad, kad mēs svinam kaut kādu gadadienu, nu, piemēram, 20 gadus svinējām, mans tosts bija par to, ka mēs esam visilgāk precējušies cilvēki mūsu saimē un varam arī citus konsultēt – savu tēti un mammu, kā saglabāt laulību.
Un kāds ir ieteikums?
Daudz smieties. Daudz rūpēties, negaidot, ka tev kāds kaut ko dos pretī. Un mīlēt. Tā mīlestība vienkārši pārvēršas tādā ļoti mierīgā mīlestībā, draudzībā, kas nav maz.
Jums bija dubultpilsonība, kad atgriezāties?
Jau biju atgriezusies no Izraēlas, man bija divas pases, kad pēkšņi saņēmu vēstuli no Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes, kur rakstīts, ka viņi noskaidrojuši, – man ir dubultpilsonība, kas nav atļauts. Nākamais teikums, lai neuztraucos: atteikties no Latvijas pilsonības var ļoti vienkārši, uzrakstot iesniegumu, pievienojot fotogrāfiju un samaksājot valsts nodevu – piecus latus. Tāda bija manas valsts attieksme pret mani.
Ar tām pilsonībām ir ļoti dīvaini, jo nez kāpēc Latvija joprojām neatzīst dubultpilsonību ar Izraēlu. Mani šis jautājums tiešām uztrauc daudzus gadus, jo, ja es vai mans vīrs būtu aizbraukuši pirms 1991. gada uz Izraēlu, tad skaitītos, ka mēs esam pametuši okupēto teritoriju, un tad mums pienāktos dubultpilsonība.
Mēs bijām atguvuši neatkarību.
Es personīgi smērēju sviestmaizes, lai mans onkulis un mans tētis varētu iet uz barikādēm, un uz Izraēlu aizbraucām pēc tam.
Vīrs – 1992. gadā, un es – 1998. gadā. Jūtu zināmu aizvainojumu, jo tā neatkarība jau bija atgūta, mēs jau visu izdarījām, un tikai tad, redzot, ka valsts ir pareizajās rokās, varējām braukt kaut kur citur. Nesaprotu, kāpēc tas tā nestrādā, bet manam dēlam ir divas pilsonības – Izraēlas un Latvijas, un, kad viņam būs 24 gadi, Latvija liks izvēlēties.
Tajā laikā man nepaveicās ar advokātu, jo viņš man ieteica atteikties no Izraēlas pilsonības, ko es negribēju darīt. Bet man likās, ka man ir jāpaliek Latvijas pilsonei, jo uz tā pamata šeit varēs dzīvot mans vīrs un dēls. Lai gan patiesībā, tā kā vīra senči ir Tukuma rabīni 17 paaudzēs, viņam, protams, nebija liegts Latvijā palikt.
Minējāt, ka dēls jau arī labo citu kļūdas latviešu valodā. Vai tā ir bijis vienmēr?
Nē, man neizdevās, kaut es ļoti gribēju ielikt dēlu, kuram tagad jau 20 gadi, latviešu skolā. Mums neizdevās ielikt viņu latviešu dārziņā, jo viņš vienkārši pieķērās pie žoga, un es nevarēju dabūt nost no tā. Tik ļoti viņš negribēja iet latviešu dārziņā un skolā. Un es biju kā tāda govs bez ragiem.
Tomēr mēs viņu piemānījām. Pirmos sešus gadus viņš mācījās Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā krievu valodā, un tad teicām, ka ir tāds izaicinājums nokārtot matemātikas eksāmenu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Tad mēs sākām viņam piesolīt visādus labumus. Tā to nabaga bērnu pierunājām. Vīrs viņam palīdzēja ar visu, kas saistās ar matemātiku, un es – ar latviešu valodu. Teicu: "Bērniņ, tev ir galvenais atpazīt darbības vārdu no lietvārda tajā eksāmenā. Ja, piemēram, tur būs rakstīts, ka vilciens traucas, tad nav svarīgi, ko tas nozīmē, jo galvenais, ka tā ir kaut kāda virzība. Varbūt tajā eksāmenā būs, ka vilciens traucas uz vienu pusi un pēc tam atgriežas – tā es viņam mācīju atšķirt lietvārdus no darbības vārdiem. Un pats smieklīgākais, ka viņš nokārtoja to eksāmenu. Ar pārrunām, spiešanu un manipulācijām dabūjām viņu ģimnāzijā, kur viņš arī mācījās līdz 10. klasei. Pēc tam iestājās 2. ģimnāzijā, bet tad pārgāja uz Starptautisko skolu Piņķos. Viņam jau bija izkristalizējušies plāni, ko viņš grib darīt un kur mācīties, un tā bija tikai un vienīgi Londona. Tagad viņš ir 2. kursa students "City University of London".
Mans bērns brīvi runā latviski tikai kopš skolas nomaiņas, jo ģimenē nerunājām latviski, un skolā viņam nebija īsti, kur trenēties. Protams, kad viņš runā, viņam ir kaut kādas kļūdas, bet es apbrīnoju, ka viņš no tā galīgi nekautrējas, turklāt viņš runā visās valodās nenormāli ātri.
Saku viņam: Dēliņ, kāpēc tu runā tik ātri latviski? Viņš saka: Man šķiet, ka, ja runāšu ātri, tad nepamanīs kļūdas.
Mums laikam galvenā mūsu ģimenes pazīme ir humors, visiem ir ļoti laba humora izjūta, un, kad mēs satiekamies, kad bērns atbrauc, mēs vienkārši sēžam un smejamies.
Kas bija tas iemesls, kāpēc jūs savulaik atgriezāties Latvijā no Izraēlas?
Jā, viens bija tas, ka piedzima mūsu dēliņš, un es sapratu, cik tas ir bēdīgi, ka viņš nekomunicē ar saviem radiem, jo mums tur nebija radu, tikai kaut kādi attāli. Tā kā es pati uzaugu līdz sešiem gadiem pie omītes, tad man bija svarīgi, lai viņš izjūt visu to omīšu un opīšu mīlestību, gudrību.
Tas bija viens iemesls, bet otrs – es esmu nenormāla un absolūta Izraēlas patriote,
bet es nebiju gatava tam, ka mans vienīgais bērns ies dienēt karojošā armijā. Cerību, ka tas karš kādreiz beigsies, man nebija, un, kā mēs redzam, dēlam ir 20 gadi, bet tur joprojām karo.
Tādu punktu uz "i" pielika viena konkrēta diena, kad biju dzemdību atvaļinājumā. Izraēlā tie ir divi mēneši. Mums katru dienu ar dēlu bija viens maršruts – gājām uz mūsu tirdzniecības centru, kas ir ļoti skaists. Ir izveidots kā galerija ar kafejnīcām – viņš tur dzēra pupu, es tur dzēru kafiju.
Un arī tajā dienā, kad uzsprāga bumba, mēs tur bijām. Vienīgais – bija pārāk karsts, un mēs ātrāk aizgājām mājās un noguruši nolikāmies gulēt, izslēdzot telefonus. Tad, kad es pamodos, nedzirdēju sprādzienu, bet ieraudzīju 28 neatbildētus zvanus no vīra. Kad viņš atgriezās mājās, viņam bija daudz vairāk sirmu matu nekā tad, kad viņš no rīta aizbrauca uz darbu.
Todien uzspridzināja mūsu tirdzniecības centru. Tā kā Izraēlā ir speciāls protokols, ko dara visi iesaistītie, ja bijis sprādziens, policija bloķē mobilos sakarus, jo parasti seko otrs sprādziens un to bumbu palaiž caur mobilo telefonu. Tāpēc visus sakarus uzreiz atslēdz.
Nevaru iedomāties, kam cauri izgāja mans vīrs, jo tobrīd nevarēja mani sazvanīt pa mobilo telefonu. Pēc tā es pateicu: Miša, braucam atpakaļ uz Latviju.
Principā tas ir dīvaini, bet man Izraēla šķiet drošākā vieta pasaulē. Ar sprādzieniem man bija divi gadījumi, kurus es joprojām nemāku izskaidrot. Pirmkārt, tajā tirdzniecības centrā strādāja mans draugs un studiju biedrs, kuru izglāba tas, ka viņam pēkšņi tā sagriezās kuņģis, ka pameta klientu un aizskrēja uz tualeti. Tas izglāba viņu. Otrais gadījums bija ar manu draudzeni, ar kuru strādājām kopā. Parasti viņa uz darbu brauca ar vilcienu, un atpakaļ bieži vien es viņu vedu ar mašīnu, jo mēs dzīvojām ļoti tuvu.
Todien pēkšņi pamodos sešos no rīta, kas man kā pūcei nav raksturīgi, un tad es atcerējos, ka draudzene taču brauc ar vilcienu no rītiem. Es saku viņai, ka, ja jau neguļu, tad savākšu viņu. Un mēs klausījāmies radio ziņas kopā, kur dzirdējām, ka tas vilciens, ar kuru viņai vajadzēja braukt, tā stacija tika uzspridzināta.
Saliekot to visu kopā, mēs pieņēmām lēmumu atgriezties, bet es nezinu, vai pavisam. Dēls jau ir Londonā un neatgriezīsies. Kad būs aizgājuši mūsu vecāki, varētu braukt atpakaļ uz Izraēlu. Tā ir mūsu zeme. Latvija arī ir mūsu, bet attieksme pret cilvēku šeit ļoti atšķiras. Un tad es vadīšu diktātu tur – senebreju valodā.
Kā jūs nonācāt līdz idejai par Pasaules diktātu latviešu valodā?
Kā latviešu valodas sakarā precīzi noformulējis viens no diktāta teksta autoriem Andris Akmentiņš: "Ja tu kaut ko mīli, tu to nedrīksti vienkārši izmantot. Kaut kas ir jādod pretī!" Esmu studējusi biznesa administrēšanu, bet, kad atgriezāmies no Izraēlas, sapratu, ka nekāds biznesa administrators no manis nebūs. Lai gan es nenožēloju savu izglītību, jo tā ļoti labi iemāca loģisko domāšanu, strukturēšanu un lielu datu masīvu apstrādi, ko es ikdienā arī izmantoju, bet man bija skaidrs, ka es gribu iet citu ceļu. Tas man kļuva skaidrs jau Izraēlā, ka es gribētu strādāt uz robežas starp žurnālistiku un reklāmu, un tās izrādījās sabiedriskās attiecības.
Es apmēram zināju, kā to sasniegt. Problēma bija, ka, tā kā es biju bijusi prom no Latvijas astoņus gadus, es vairs tik brīvi nerunāju latviski.
Man bija jautājumi par komatiem, vai tas ir divdabja teiciens, kā tos atpazīt, vai nav divu gramatisko centru teikumā. Lai uzlabotu valodu, vērsos pie savas latviešu valodas skolotājas Sarmītes Ružas, kas tagad ir mana kolēģe.
Beidzot es viņu varu uzrunāt nevis par skolotāju, bet tikai – Sarmīte.
Lūk, un es atnācu pie viņas izstāstīt, kas man ir par bēdu, paņēmu vairākas privātstundas, un reiz viņa uzdevu jautājumu: nu, ko tad mēs ar tevi darīsim, diktātus rakstīsim, vai? Ja tā padomā, kāpēc nevarētu diktātus, sacerējumus, domrakstus... Un tā man pamazām – dažu mēnešu laikā tā ideja noformulējās. Ideja nav gluži oriģināla, jo līdzīgi diktāti notiek arī Lietuvā, kā arī ir milzis "totaļnij diktant" Krievijā. Izrādījās, ka arī Liepājā vēl gadu pirms mūsu pirmā diktāta tika organizēti valodas svētki, kur cilvēki pulcējās kopā un rakstīja, bet ne oriģināltekstus, bet kaut kādu gabaliņu no klasiskās grāmatas.
Tad es aizgāju pie Sarmītes, kura bija absolūti neticīgais Toms. Viņa sacīja: tu ko, viņi ienīst diktātus skolā, neviens to nedarīs, neviens to nerakstīs.
Es saku, nu pag, skolā liek atzīmes, skolā, kad esi uzrakstījis slikti, visa klase to zina, bet pie mums būs iespēja rakstīt arī anonīmi, ja grib. Un atzīmes netiek liktas, tikai pārbaudi pats sevi. Viņa satraucās, ka mums vajadzēs saskaņojumus no Valsts valodas centra, Izglītības ministrijas, Latviešu valodas aģentūras. Es viņu nomierināju, ka ne ar vienu neko nesaskaņosim – tā ir privāta iniciatīva, darīsim, ko varēsim, mācīsimies no kļūdām. Jāsaka, ka pēc tam mēs mēģinājām piesaistīt Latviešu valodas aģentūru, un es sapratu, ka tas palēnina procesus aptuveni simt reižu, un tik un tā ne pie kāda labā rezultāta nenonācām.
Pirmajā gadā – 2015. gadā – mēs rakstījām gabaliņu no Jāņa Joņeva grāmatas "Jelgava '94", bet, jau sākot ar otro gadu, tie visi bija oriģināli teksti. Sarmīte ļoti uztraucās, ka nebūs atsaucības, bet es šos skaitļus vienmēr atcerēšos: pirmajā gadā mums rakstīja 813 cilvēki, un šogad mēs gaidām ap 3000.
Man arī bija prieks, ka mēs apsteidzām to lielo Krievijas diktātu, jo viņiem tolaik nebija iespēju rakstīt tiešsaistē, un mums tāda iespēja parādījās jau pirmajā gadā. Viņi rakstīja tikai klātienē. Jāatzīst, ka pēc pirmā gada nebija pat domas šo iniciatīvu turpināt. Man gribējās vienreiz uzrakstīt diktātu un viss, jo tas paņem nenormāli daudz spēka.
Lai gan jāsaka, ka diktāts ir tik ļoti labdabīga ideja, ka neviens, ne reizi – izņemot valsts institūcijas – nav man atteicis.
Atradu tehniskās iespējas, cilvēkus, kas nodrošina tiešsaisti, arī diktoru – pirmajā gadā tas bija aktieris Juris Kalniņš. Bet otrajā gadā bija Andris Bulis, ko pazinu no Teātra observatorijas laikiem, savukārt Latvijas Universitāte neatteica telpas. Brīvprātīgie labotāji palīdzēja izlabot darbus – tā ka tas ir projekts, kuram ir ļoti grūti pateikt "nē".
Šovasar mani pārsteidza šāda dāvana – pie manis vērsās Pāvils Jurjāns – Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas programmēšanas kluba vadītājs, kurš piedāvāja sadarbību. Viņu interesēja kļūdu kategorizācija, proti, pētīt, cik diktātos, piemēram, aiz partikulas ir ielikts komats, kuram nevajadzēja tur būt. Viņiem vajadzēja no manis datus, lai to visu saskaitītu, bet es teicu, ziniet, man arī no jums kaut ko vajag: lūdzu, uzcepiet man tādu rīku, kas man labos diktātus automātiski.
Nevaru iedomāties izmaksas, piemēram, ja to taisītu kāds uzņēmums, – tie būtu pat 10 tūkstoši eiro, bet divi puiši, kas šogad absolvējuši 12. klasi, izstrādāja rīku divu mēnešu laikā, un, kad vaicāju, kāpēc ieguldījāt tik daudz darba, man atbildēja: nu kā, eksāmens beidzās, garlaicīgi bija vasarā. Viņiem bija garlaicīgi, un tāpēc viņi man uzdāvināja kaut ko tādu, ko pat nav iespējams novērtēt naudā. Tātad šogad mums labos diktātus mašīna, bet es, protams, to mašīnu pieskatīšu, un tas nozīmē, ka diktāti būs izlaboti nedēļas laikā, jo jāsagaida arī tie, ko ar roku labos brīvprātīgie skolotāji.
