Keramiķis, tēlnieks un šefpavārs Hosē Havjers Mansurs-Garsija Latviju par mājām sauc jau vairāk nekā 30 gadus. Havjers ne tikai pieradinājis latviešu garšas kārpiņas pie asiem ēdieniem, bet arī nodibinājis pirmo mariačī grupu Baltijā, kā arī izdevis grāmatu "Gatavots a la Mexicana".
Garsija bijis restorānu tīkla "Tex-Mex" šefpavārs, bet pēc tam uzsācis privātu biznesu, atverot paša restorānus.
Tāpat Garsija ir pirmais meksikānis, kurš ieguvis Latvijas pilsonību. Ierodoties Latvijā deviņdesmito gadu sākumā, ar visu savu dienvidnieka entuziasmu viņš pievērsās keramikai.
Izveidoja savu keramikas darbnīcu Ķeipenē, pats raka mālus un veidoja Meksikas etnogrāfijas priekšmetus, ko tirgoja gan ārzemēs, gan Latvijā. Visai ātri mālu gan nomainījis cits materiāls – ēdiens.
Deviņdesmitie un pirmā ziema
Garsija Latvijā ieradās 1992. gada 18. augustā. Tas nebija vienkāršs laiks ne Latvijas valstij, ne viņam.
"Zini, es to ļoti labi atceros. Atlidoju toreiz no Meksikas, un vēl lidostā bija tie krievu radari un visāda mašinērija no PSRS. Bija diezgan smaga atmosfēra. Bija diezgan drūmi, visi cilvēki ģērbās ļoti pelēki un tumši," atminējās Garsija.
Rīgā viņu tolaik īpaši pārsteigusi un uzrunājusi Vecrīga un Daugava, bet galvaspilsētā Garsija nepalika – viņš devās dzīvot uz Ķeipeni Ogres novadā. Un tad nāca pirmā ziema.
"Es domāju, ka, lai tu varētu dzīvot kaut kur, tev ir jāintegrējas ne tikai sociālajā vidē, bet arī jāpierod pie klimatiskajiem apstākļiem. Ja ķermenis nav laimīgs par pārmaiņām, ka ir jāadaptējas jaunajā klimatā, tad tu te nevarēsi dzīvot," pauda Garsija.
Viņš stāstīja, ka uz Latviju ir atbraukuši vairāki viņa draugi, tostarp no Spānijas un Meksikas, lai strādātu par šefpavāriem. Vasaras laikā viss ir bijis labi, bet kolīdz sācies rudens un tad arī ziema, viņi sapakojuši koferus un devušies prom.
"Šeit tie ir ierasti klimatiskie apstākļi, bet iedomājies, ja Meksika būtu sniegā, tā būtu katastrofa. Te tas ir gadalaiks. Mums tā ir eksotika. Tiem, kas dzīvo tropiskajās zemēs, redzēt sniegu ir eksotika, redzēt, ka tas krīt no debesīm tā kā manna tev virsū," stāstīja Garsija.
Vispirms valoda, tad – kultūra
Garsijam bija ne tikai jāpierod pie pilnīgi jauna klimata, pie sniega un sala, bet arī jāapgūst pilnīgi sveša valoda un kultūra. Garsija uzsvēra, ka nekad Latvijā nav juties tā, ka viņam būtu jāieņem iebraucēja vai imigranta loma. Ķeipenē vietējie viņu pieņēma.
"Viņi redzēja, ka esmu vienkāršs cilvēks, ka esmu meksikānis, bet cenšos saprast latviešu valodu. Pirmais pusgads bija diezgan grūts, bet pēc tam, kad es jau nedaudz iemācījos latviešu valodu, sāku saprast arī latviešu kultūru. Viena lieta ir valoda, bet otra lieta ir kultūra, kura nāk caur valodu. To tu vari iemācīties tikai tad, kad jau esi tajā valodā iekšā," pauda Garsija.
Viņš atklāja, ka labākais mācību līdzeklis pirmajos mēnešos viņam ir bijis Latvijas Radio 1, kuru viņš, lai gan pilnīgi neko sākotnēji nav sapratis, klausījies nepārtraukti no dienas uz dienu.
Garsija apmeklēja arī privātskolotāju – latviešu valodu viņam mācīja pats Ķeipenes pamatskolas direktors, bet, protams, apgūstot latviešu valodu, bijuši arī dažādi kuriozi pārpratumi.
"Es iekāpju vilcienā Ķeipenē, un kontrolieris man prasa – no kurienes? Es atbildu – no Meksikas. Viss vagons smejas par mani. Un uz kurieni – uz Rīgu," smiedamies stāstīja Garsija.
Sākotnēji viņam ļoti jukusi vārdu secība. Regulāri aizmirsies, piemēram, vai ir meža cūka vai cūka meža. Tāpat bijis grūti atcerēties dažādus nosaukumus. Biezpiena sieriņus "Kārums", piemēram, viņš saucis par vārnu sieru. Šie piemēri jau kļuvuši par ierastiem jokiem Garsijas tuvāko cilvēku vidū.
Pirmā garša – sēnes
Ņemot vērā, ka Garsija Latvijā ieradās augusta vidū, pirmās šejienes garšas viņam saistās ar sēnēm.
"Bija jāvāc sēnes, un to es nekad nebiju darījis.
Meksikā sēnes vāc indiāņi, kuri perfekti zina, kādas sēnes ir ēdamas, kādas – nav, jo tur ir diezgan daudz nelabvēlīgo un psihotropo sēņu.
Tāpēc tu sēnes pērc tirgū pie indiāņiem, bet nekad neej un nelasi pats.
Tas man šeit liekas fantastiski – garšas no pirmās paša lasītās baravikas, bekas un gailenes. Tā ir pavisam cita kultūra, un man patika. Zini, man atvērās vēl plašāka izpratne un sajūta par šiem produktiem," stāstīja Garsija.
Garsija atklāja, ka viņā rit arī indiāņu asinis. Viņa vecmāmiņa no mammas puses bijusi indiāniete, bet vectēvs – spānis.
"Tu esi meksikānis, bet tas kokteilis Meksikā ir milzīgs, tur ir neiedomājamas kombinācijas. Bet visi mēs jūtamies kā meksikāņi," teica Garsija.
Tāpat viņš stāstīja, ka viņa mamma kā bilingvālā skolotāja savulaik ar helikopteru devusies pie vairākām indiāņu ciltīm kalnos mācīt viņiem spāņu valodu, lai viņi varētu integrēties meksikāņu kultūrā. Iepriekš viņi runājuši tikai savā dzimtajā valodā.
Garsijam pašam bērnībā izteikti bijusi spāņu valodas ietekme, tāpēc savu vecmammas valodu viņš nav apguvis. To viņš šobrīd mazliet nožēlo, jo ir sapratis, ka valodas dzīvi bagātina.
Latvietis, kuram patīk smaidīt
Nereti dzirdam atziņu, ka cilvēki, kas nāk no dienvidiem, ir pozitīvāki, priecīgāki un smaidīgāki, savukārt latvieši – drūmāki un noslēgtāki. Arī tie, kuri pazīst Garsiju, uzsver viņa pozitīvismu, ar ko viņš latviešu vidū viennozīmīgi izceļas.
"Zini, kā dienvidniekiem, kas dzīvo šeit, pirmajā gadā tu prasi – kā tev iet? Un viņi atbild – labi! Pēc dažām ziemām tu prasi atkal – kā tev iet? Un viņi saka – normāli," jokoja Garsija.
Viņš atzina, ka novērojis latviešos tendenci vienmēr skatīties uz lietu tumšo, nevis gaišo pusi, bet vienlaikus viņš arī saprot, no kurienes tas nāk, jo zina mūsu vēsturi. Garsija atzina, ka pēc diviem pārciestiem kariem un izsūtīšanām uz Sibīriju ir jābūt iekšām, ir jābūt spēcīgai vēlmei dzīvot, lai vēl spētu arī kādreiz pasmaidīt, un latvieši, viņaprāt, to ik pa laikam tomēr spēj.
"Bet ikdienā, jā, ir tā, ka ir ļoti daudz tā negatīvisma. Cilvēkiem vairāk patīk būt drūmiem, nekā smaidīt. Tas man bija grūti pirmajos gados, jo man patīk smaidīt. Man pat veikalā viena pārdevēja teica – par ko jūs smejaties, jūs neredzat, cik slikts laiks ir šodien? Bet jaunās paaudzes jau ir savādākas. Lietas mainās uz labo pusi, un tas ir brīnišķīgi," pauda Garsija.
