"Es dzīvoju ar mežu sirdī. Mežs – tā ir mana ikdiena, mājvieta un darbs. Strādājot mežsaimniecībā, tu vari ne tikai nopelnīt, tu vari ļoti labi nopelnīt, un tas jau ir baigais bonuss, ka tu dari to, kas tev patīk, un vēl labi pelni. Ir tāds teiciens: ja tu strādā to, kas tev patīk, tad tu vispār nestrādā. Man tā ir, un es to ļoti novērtēju," atklāja Liene.
Pašu rokām salika māju
Lienes vecāku mājas atrodas no viņas saimniecības netālu esošajā Līgatnē, bet, kā viņa uzsvēra, – viņiem [vecākiem] ir kaimiņi. Lienei ar vīru Ivo bija svarīgi dzīvot meža vidū – klusumā un mierā bez kaimiņiem.
Savu sapni viņi ir īstenojuši, uzceļot guļbūves dzīvojamo māju vietā, kur atradusies viena no pirmajām mājām Nītaurē, kas bijusi mežsarga māja. Šo vietu zināja Ivo, kas pats nāk no Nītaures.
"Te gandrīz ir meklējami Nītaures aizsākumi. Te bija dzīvojis un strādājis mežsargs. Visapkārt ir purvi un meži, un tad te, kur tāda pļaviņa un kalniņš, bija vienīgā māja visā apkaimē," stāstīja Liene.
Pirmo reizi nonākot šajā vietā, uz māju nevarēja atbraukt, jo vienkārši nebija ceļa, kas uz to vestu. Bija jābrien cauri priežu silam. Taču vieta Lienei un Ivo tā iepatikās, ka viņi nolēma uzrunāt zemes īpašniekus, kuri savu īpašumu labprāt pārdeva jaunajam pārim.
"Vai nu mēs atradām šo vietu, vai nu šī vieta mūs, bet, jā, mēs satikāmies," atzina Liene.
Arī abu uzceltā māja ir īpaša. Vecā mežsarga māja diemžēl bija jānojauc, taču Liene un Ivo tāpat negrasījās celt modernu jaunbūvi. Abi netālu Ropažos noskatīja guļbūvi, sanumurēja to un pārveda uz savu jauno īpašumu.
"Tad paši atkal salikām kopā šajā vietā.
Vīrs paņēma vajadzīgo tehniku, un mēs gājām tepat lejā purvā lasīt sūnas. Tāpat kā kādreiz senči to darīja – salikām sūnas, tad atkal nākamo baļķi, sūnas un nākamo baļķi.
Tā mēs nosiltinājām māju – ekoloģiski, un paši pie reizes salikām kopā," stāstīja Liene.
Ne mirkli nešaubījās
Lēmums dzīvot meža vidū gan nenāk no zila gaisa, jo jau kopš bērnības Liene iet kopsolī ar dabu. Viņas mamma bija veterinārārste, bet tēvs kādreiz arī bijis mežsargs.
"Tā ka tā ir tāda pārmantota lieta. Tēvs jau bērnībā ņēma mani uz medībām, es gāju par dzinēju, un tad, kad man palika 18 gadi, nokārtoju arī [mednieka] apliecību. Jā, es esmu trešā meita, jaunākā, un mani vecāki gaidīja dēlu," smejoties stāstīja Liene.
Tikai likumsakarīgi, ka jau 14, 15 gadu vecumā Liene zināja, ka dosies studēt uz Jelgavu, lai mācītos un strādātu meža nozarē. Lai gan viena no viņas māsām Lieni pat mēģinājusi atrunāt, tas nav bijis apspriežams, jo viņa bija pārliecināta par savu izvēli.
"Man vispār nebija ne plāna B, ne C. Es zināju, ka iešu uz Jelgavu, uz mežiem. Tā es aizgāju, jā, un ne brīdi neesmu nožēlojusi. Darbs ir, un darbs ir ļoti labs," norādīja Liene.
Šobrīd Liene ir vecākā mežkope Valmieras iecirknī. Viņa atbild par mežu atjaunošanu un kopšanu no Brenguļiem līdz pat Dikļiem. Tāpat viņa turpina doties medībās, lai gan ir vienīgā sieviete savā medību kolektīvā.
Tikmēr Lienes vīrs Ivo palīdz privātajiem saimniekiem sakārtot viņu meža un lauku īpašumus – zāģē krūmus, rauj celmus, stāda mežus, ierīko meliorāciju, rok dīķus un dara citus darbus. Arī viņam svarīgi bijis dzīvot nomaļus, bez kaimiņiem.
"Ļoti svarīgi. Tā ir sava brīvība, kad neviens neskatās uz tevi, un tu vari darīt, ko gribi. Neviens nebaksta ar pirkstiņu – tu esi tāds un tāds," stāstīja Ivo.
Audzē bioloģiskas krūmmellenes
120 kvadrātmetru lielo, divstāvīgo guļbūves ēku Lienei un Ivo izdevās uzbūvēt pāris gadu laikā. Paši tikmēr dzīvoja nelielā kemperī.
"Pagājušajā vasarā mēs vēl dzīvojām ārā, kemperī, kamēr te visu vēl būvējām, un tikai rudenī ievācāmies pavisam iekšā. Mēs ātri māju uzbūvējām, pāris gadu laikā. Mēs sākām savu privāto biznesu un tas arī palīdzēja to uzbūvēt ātri, jo parastā algotā darbā tu diemžēl māju neuzcelsi," stāstīja Liene.
Protams, abi ieguldīja ne tikai savus līdzekļus, bet arī lielu darbu un materiālus no sava meža, kas 8,5 hektāru platībā atrodas visapkārt mājai. Toties tagad Liene un Ivo var dzīvot tā, kā sapņojuši.
"Citi saka, ka nevarētu dzīvot tādā nekurienē, bet tāpēc jau te esam mēs, nevis citi. Mums tā ir īstā vieta," pauda Liene.
Paralēli saimniecības iekārtošanas un meža kopšanas darbiem Liene un Ivo iestādījuši krūmmelleņu lauku, kam no tuvējās upītes ierīkojuši laistīšanas sistēmu. Krūmmelleņu lauks ir iežogots, citādi meža zvēri tās ātri vien noēstu.
"Krūmmellenes ir vaļasprieks un piepelnīšanās sezonā, bet, kamēr tas viss atmaksāsies, paies vēl daudzi gadi, jo tur tik daudz ir ieguldīts. Tas ir milzīgs darbs, bet tām te ļoti patīk, un tās tiešām labi aug. Tirgojam ogas gan privātpersonām, gan Siguldas bio tirgū, jo esam bioloģiskā zemnieku saimniecība, un bioloģisko krūmmelleņu ir ļoti maz Latvijā," stāstīja Liene.
Paši raksta un īsteno projektus
Lai attīstītu bioloģisko saimniecību, Liene un Ivo šobrīd realizē trīs projektus ar Eiropas Savienības finansējumu. Ar to palīdzību viņi iegādājās gan traktoru, gan piecas lielās saldētavas, kurās glabā ogas, sēnes, meža gaļu un pat pirts slotiņas.
"Tie projekti ir baigā pieredze. Mums ir bijis tā, ka mums pasaka, ka nebūs, bet mēs tomēr cīnāmies un izcīnām to projektu. Tas pierāda to, ka tu vari, ja tu ļoti gribi.
Es zinu, ka mēs varam paši uzrakstīt projektus; ar ko mēs esam sliktāki par kādu citu? Saimniecībai tas ir liels atspaids, kad tu dabū finansiālu atbalstu. Domāju, ka tad, kad tu pats raksti, arī otrā pusē to jūt," pauda Liene.
Katru vasaru Liene sasien un saldējot uzglabā vairākus simtus pirts slotiņu. Tās pēc tam rudenī un ziemā lieto gan paši, gan tirgo. Gribētāju pēc smaržīgajām pirts slotiņām ir daudz – pasūtījumu ir vairāk, nekā Liene var sagatavot.
"Laiks ir tik, cik ir. Tā tikai liekas, kas tad tur..., bet tas nav nemaz tik vienkārši. Nav tā, ka tu aizej, vienkārši sagriez zariņus un saliec kopā, un apsien striķīti. Nedaudz zināšanām ir jābūt un īstajam laikam, kad siet," stāstīja Liene.
Tāpat saimniecībā mājo 25 bišu saimes, kas jāaprūpē. Ar tām nodarbojas Ivo, bet Liene atzīst – ir jauki, ka ir savs medus, jo tas smaržo un garšo pavisam citādāk nekā citi.
Paralēli visiem citiem darbiem Liene un Ivo ir arī vecāki – ģimenē aug abu mazais dēls. "Dēls spēlējas ar dabas veltēm. Tas jau ir jauki, ka arī viņam patīk daba, bet, cerams, ka nebūs par daudz. Man ir galvenais, lai viņam nav par daudz, es neko negribu uzspiest. Vēl joprojām viņš saka, ka viņam patīk dzīvot mežā, bet viņš jau vēl ir maziņš," stāstīja Liene.
