Viss sākās absolūti nevainīgi, kad skaistā vasaras vakarā ar paziņu Līgatnes pusē iešmaucām tuvējā mežiņā palūkot, vai soctīklus jau pārņēmušie apšu kungi nav rodami arī šajā pusē. Vārds pa vārdam, un pēkšņi mana ceļabiedrene apstājas kā zemē iemieta un pavēsta: "Man jums ir stāstiņš, "Provincei" noteikti pie viņa ir jāaizbrauc!"
Šādi ievadi allaž priecē, jo ir iespēja uzklausīt pirmavotu, cilvēku un lietu zinātāju. Mana paziņa ir IT skolotāja, un mācību gada izskaņā Siguldas ģimnāzijas IT skolotāju metodiskais vadītājs Gunārs Kanbergs piedāvājis nozares pedagogu noslēguma tikšanos rīkot pie viņa, IT centrā Kārļos. "Es Kārļiem blakus dzīvoju un visu tur zinu, nav tur nekāda IT centra, braucot uz tikšanos viņa drusku ir neziņā."
Mulsums tikai pieaug, kad meža vidū, šķietami jau nekurienē, skatam paveras vienkāršs koka šķūnis. Un jo lielāks ir kolēģu šoks un pārsteigums, saprotot, ka tikai ēkas ārējā čaula reprezentē pagājušo gadsimtu, bet saturs ir šodiena un arī jau nākotne, un paši IT skolotāji kā bērni metušies tehnoloģiju vilinājuma virpulī. Jā, izklausās, ka tiešām jābrauc lūkoties Kārļu laika mašīna...
Lai gan jau bijām aculiecinieka stāsta sagatavoti, tomēr Kārļos arī mūs sagaida šoks. Ir sajūta, ka esam trāpījuši kaut kādā dzīvelīguma un radošuma mutuļa viducī. Visriņķī rosīga kņada, radoša burzma, jo šeit nule kā sākusies šīs vasaras pirmā bērnu nometne. Vēlāk Gunārs atklāj, ka sākumā ar sievu izmēģinājuši visu ko – lielajā IT šķūnī pat audzējuši sliekas, bet Latvija izrādījusies negatava vērtīgajam šīs nozares galaproduktam. Un, tā kā abi ar sievu bijuši pedagogi, tad nolēmuši, ka laiku, ko skolotāji pavada, lai atpūstos no audzēkņiem, viņi varētu veltīt vēl ciešākai saskarsmei ar bērniem.
Turklāt likumsakarīgi veidojies arī teicams balanss tematisko nodarbību klāstā, jo Gunāra pārstāvētajai tehnoloģiju pasaulei kā papildinājums nākusi Samantas mākslas telpa. Rezultātā uz vienādām tiesībām līdzās atrodami galda teniss un ar virtuālajām brillēm vadāmi droni, runājoši roboti skrejriteņi un riteņi parastie, aviosimulatori un futbols ar tautas bumbu, ultramodernas tehnoloģijas un mūžvecais mākslas studēšanas bastions – ģipsis. Un pats galvenais – no 20 nometnes pusaudžiem neviens nesēž telefonā vai nesūdzas, ka ir garlaicīgi. Un tā kā mājas atrodas Amatas krastos meža vidū, tad pieplusojam klāt pārgājienus dabā, netālu esošās Kārļu zivjaudzētavas iepazīšanu, izbraucienus uz Cēsīm.
Vislielākais gandarījums ir tad, kad nometnes audzēkņi pieslēdzas ar pilnu jaudu un vēlas izdarīt vairāk par uzdoto vai prasīto. Piemēram, pirms dažiem gadiem kāds talantīgs jaunietis, programmētājs Matīss, par varītēm vēlējies uzģenerēt bonusu sistēmu, ko varētu izmantot praksē kā nometnieku motivācijas sistēmu.
Rezultātā tagad jau katram nometnes bērnam ir sava virtuālā elektroniskā kartīte, kur nometnes laikā krāj vai varbūt zaudē punktus jeb virtuālo naudiņu par labi paveiktu uzdevumu, par attieksmi pret citiem, par atbalstu un palīdzību brīvprātīgajiem utt. Nedēļas gaitā bērni var savu sakrāto virtuālo valūtu pārvērst kādos kārumos vai našķos, bet nometnes noslēgumā ir iespēja piedalīties izsolē un iegādāties ļoti labas balviņas – gan datorpelītes, gan bezvadu austiņas.
"Skaidrs, ka viņi visi nebūs programmētāji, tāds arī nav mūsu mērķis," atzīst Gunārs, "mūsu uzdevums ir paplašināt bērnu redzesloku, iedot papildus prasmes, ieskatu, zināšanas, iespēju pamēģināt un izlemt, ar ko nodarboties nākotnē." Tāpēc nometnes nodarbību sarakstā bez IT un mākslas nodarbībām ir atrodamas arī prāta spēles un šaha turnīrs jeb, kā nosmej Gunārs, pēc nodarbību listes varot spriest par viņa paša interesēm. Protams, vaicājam pēdējā laikā aktuālo jautājumu par pusaudžu atkarībām no telefoniem, no tehnoloģijām.
Gunāram šajā jautājumā ir ļoti racionāls un ilgstošā pedagoga pieredzē balstīts viedoklis: "Mēs dzīvojam ļoti interesantā laikmetā, un ir jāmeklē tas zelta vidusceļš, kā sabalansēt tehnoloģijas ar mācību procesu. Tāpēc mums šeit ir ne tikai datorpeles un klaviatūras, mēs ņemam arī zīmulīšus, ejam dabā un skicējam viens otru, zīmējam ainavas, skatāmies, vērtējam, ko varam izdarīt ar rokām, ar prātu." Tāpēc pēc 3D modelēšanas nodarbības šeit pedagogi ar bērniem dodas izbraucienā ar riteņiem, pēc drona lidināšanas vai boksa mača ar virtuālajām brillēm iet sporta laukumā, lai mācītos triekt bumbu vārtos, sadarboties komandās un izjust uzvaras garšu.
Tehnoloģijas nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši jāizmanto lietderīgi, un vecākiem ir milzīga atbildība par to, cik un kā tās lieto viņu jaunieši, uzskata Gunārs.
Viņu skumdina tas, ka tieši vecāki ir tie, kas akceptē aizvien biežāku sporta stundu neapmeklēšanu skolās, ka tieši vecāki savu uzmanību un laiku aizstāj ar nekontrolētu bērnu dzīvi tehnoloģijās. "Protams, ka iesākumā bērns ir jāpamudina un pat mazliet jāpiespiež kustēties, iet dabā, sportot, jo vissliktākais cilvēces izgudrojums ir krēsls, kad tu vari apsēsties un nedarīt neko," kategorisks ir Gunārs.
Vienīgais risinājums ir iet un darboties ar bērniem kopā, jo tad šī piespiešana ir mazāk jūtama un abām pusēm vērtīga. Un kā apliecinājums, ka teiktais nav tukši vārdi, Gunārs metas divriteņa mugurā un kopā ar visiem nometniekiem un arī savu četrgadīgo dēliņu triecas pilnā ātrumā pa garo Amatas krasta aleju. Kurš pirmais?
Kārļos viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
