Noderīgi resursi:
- TESTS. Vai Tu alkoholu lieto par daudz?
- SPKC informatīvais materiāls par alkohola lietošanu “Lai būtu skaidrs”
- Alkohola ietekme uz cilvēka organismu
- Valsts apmaksātas narkoloģiskās palīdzības iespējas Latvijā
- Veselības ministrijas materiāls: Kur vērsties pēc palīdzības atkarības gadījumā?
Stāsta 38 gadus vecā Katrīna (vārds mainīts)
Vēlos dalīties ar savu piemēru, lai parādītu, ka normāls bērns var izaugt arī ģimenē, kurā abi vecāki lietoja alkoholu, kurā bija vardarbība, kur mammai papildu alkohola atkarībai bija arī psiholoģiskas problēmas un viņa regulāri atradās Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Manā gadījumā man palīdzēja tas, ka es mācījos, ka man bija pāris labu draugu un pāris pieaugušo, kuri īstajā brīdī mani iedrošināja un pateica īstos vārdus, lai es sev noticētu un censtos būt normāla, iegūtu izglītību, varētu iekļauties sabiedrībā, strādāt. Tajā pašā laikā manai māsai savu dzīvi neizdevās tā sakārtot, kā man. Nedomāju, ka viņa dzīvo slikti, bet viņa ir nelaimīgāka, un domāju, ka viņa joprojām vēl nevar atlaist to, kas ar viņu bērnībā notika. Arī es joprojām cīnos ar traumām, bailēm un nedrošību par sevi, bet esmu to apzinājusies, esmu gājusi pie speciālistiem un joprojām strādāju ar sevi.
Man ir par ko ar sevi lepoties, taču līdz galam vēl nezinu, kāda es esmu, ko es patiesi dzīvē vēlos. Joprojām neesmu izveidojusi savu ģimeni un man nav stabilu attiecību. Man ir 38 gadi. Apkārtējie cilvēki darbā un sabiedrībā mani pazīst kā pozitīvu, atbildīgu un profesionālu cilvēku, daudzi nemaz nenojauš, no kādas vides es nāku.
Esmu dzirdējusi arī komentārus, ka droši vien nāku no pieklājīgas un izglītotas ģimenes, ka mani vecāki noteikti ir bijuši pret mani ļoti prasīgi, jo esmu tik centīga.
Man bieži ar šo ir problēmas, ka es nezinu, kam es esmu piederīga, un bieži pieredzu pilnīgi pretējas sajūtas par to, kādi ir cilvēki, kāda esmu pati, kāds ir mans potenciāls, ko es dzīvē varu izdarīt un ko vispār varu vēlēties no dzīves.
Par sajūtām bērnībā – to bija ļoti daudz. Diemžēl vairāk bija negatīvo. Bailes, kauns un nedrošība. Tādus patiesi priecīgus brīžus ir grūti atcerēties. Ja priecīgie brīži bija, tāpat jau zināju, ka tie nebūs ilgi, lai gan iekšēji vienmēr cerēju un gribēju ticēt, ka kādā dienā mana ģimene būs normāla, ka mamma pārstās dzert un visi būsim laimīgi.
"Mani vecāki dzer"
Citus stāstus lasi šeit.
Vienu brīdi es arī ļoti lūdzu Dievu, izmisīgu lūdzu un ticēju, ka kaut kas mainīsies. Laikam tie arī ir sāpīgākie brīži, kurus atceroties arī tagad man kļūst ļoti skumji, kad mamma, parasti no rīta pavadot mani uz skolu, solīja, ka sagaidīs mani no skolas skaidrā, un es vienmēr noticēju, bet, pārnākot mājās, viņa jau gulēja piedzērusies.
Spilgti atceros, kad, nākot no skolas, klasesbiedri man iemeta ar akmeni un trāpīja pa galvu, es skrēju mājās raudādama, ieskrēju iekšā, bet tur mamma ar tēti piedzērušies gulēja. Es nevarēju nevienam pastāstīt, kas ar mani notika, notraucu asaras un sāku kārtot māju, taisīt ēst. Es nevarēju vienkārši sēdēt un skumt, es daudz arī neraudāju, jo neredzēju tam nekādu jēgu. Man bieži bija jārūpējas par mammu, kad viņa kaut kur pakrita vai bija sasista, vai ārā no mājas jādzen atnākušie pudeles draugi. Jā, visu laiku kaut ko risināju. Katra diena bija tāda neparedzama. Grūti to visu tā aprakstīt, daudz visādas epizodes man vēl ir atmiņā. Tie momenti, kad tētis sita mammu, tad vispār nesapratu, ko darīt. Mamma varēja dzert līdz pat divām nedēļām no vietas, tad viņai bija slikti, viņa jutās vainīga un tad viņa juka prātā, vēlējās sev darīt pāri. Tad viņa bija jāved uz slimnīcu, kur viņa arī pavadīja vairākas nedēļas.
Parasti no slimnīcas viņa atgriezās diezgan priecīga un vesela, bet tad atkal tas viss sākās no jauna. Citreiz es pat nesaprotu, kā mēs dzīvojām, kad mammas nebija mājās. Vienkārši bija jāizdzīvo.
Kopumā es savus vecākus tāpat mīlēju un man viņu bija vairāk žēl, joprojām ir žēl, ka viss tā izvērtās. Domāju, ka arī mani vecāki mani mīl un man bija paveicies, ka pret mani nebija vērsta fiziska vardarbība. Manu māsu gan tētis sita, jo viņa nav viņa meita. Mana mamma joprojām domā, ka mums nebija ļoti slikta bērnība, jo bija ko ēst un kur dzīvot, - viņai pašai bērnībā bija jācieš bads. Bērnībā man mamma bieži teica, ka mani mīl, bet viņa vienmēr bija dzērusi, rāva mani klēpī, nelaida vaļā. Tas nebija patīkami, un joprojām šie mīlestības vārdi manī neizraisa nekādas pārāk pozitīvas emocijas, drīzāk manī rodas neticība šiem vārdiem. Es par savu mammu joprojām rūpējos. Nezinu, vai es to daru pienākuma pēc vai tāpēc, ka mīlu. Nevaru pateikt viņai, ka viņu mīlu, vai pateikt kaut ko ļoti jauku, bet pamest un nelikies par viņu un tēvu ne zinis es arī nevaru.
Man patika mācīties, un šķiet, ka tādā veidā es varēju izbēgt no tās realitātes, kas man valdīja apkārt. Tā es arī varēju citiem sevi parādīt pozitīvā gaismā, nevis tikai kā meiteni no dzērāju ģimenes. Tā kā mēs dzīvojām vienā istabā, tad tas nemaz nebija tik viegli. Bieži gaidīju, kad vecāki piedzersies un ies gulēt, lai varu klusumā mācīties.
Diemžēl ar laiku arī es pati, diezgan jauna būdama, sāku lietot alkoholu, un arī tas bija veids, kā aizmirsties. 4. klasē mani aizsūtīja mācīties uz internātu, un tur izmēģināju gan alkoholu, gan cigaretes. Tur arī sāku sliktāk mācīties un mana uzvedība pasliktinājās. Darīju to, lai iekļautos starp pārējiem vienaudžiem. Manas sliktās uzvedības dēļ 6. klasē direktore izsauca uz skolu manu mammu un draudēja, ka izslēgs mani no skolas. Mana mamma mani no šī internāta izņēma, un esmu viņai par to pateicīga. Atgriezos savā vecajā skolā un pamazām atkal sāku mācīties un uzvesties labi. Lai gan ģimenē nekas mainījies nebija, es atsāku labi mācīties. Tā es dzīvoju, gāju skolā, labi mācījos, taču brīvdienās bija diezgan trakas ballītes, jo mani neviens īsti nekontrolēja. Es pati uzņēmos par sevi atbildību un mācījos. Vecākai kļūstot, vasarās arī strādāju.
Tas, ko vēl izjutu bērnībā un uz ko gribu vērst uzmanību, ir apkārtējo attieksme. Es skolā bieži jutu to, ka es nāku no dzērāju ģimenes. Diemžēl no skolotājiem, no kaimiņiem, un man šķiet, ka tas ir tas, ko cilvēki var darīt – nenosodīt bērnu, ka viņš nāk no tādas vides, nelikt viņam justies nenormālam. Bija situācija, kad policija atbrauca pie mums, jo tēvs bija sitis mammu. Policists izturējās ar tādu nicinājumu, un mammai teica, ka pati vien ir vainīga. Es pilnīgi jutos tā, ka mēs esam kādi otrās šķiras cilvēki, norakstīti cilvēki.
Esmu pateicīga pamatskolas direktorei, kura manī saskatīja potenciālu.
Kad es vēlējos iet mācīties tehnikumā, lai ātrāk varētu iet strādāt un pelnīt naudu. Viņa man teica, ka es varu vairāk, ka man ir jāiet uz vidusskolu, pēc tam studēt. Lai gan mana ģimene par šo manu lēmumu nebija priecīga, es to izdarīju un esmu pateicīga, ka man tas izdevās.
Pašlaik es gribu atlaist visu negatīvo, kas ir bijis, taču jūtu, cik dziļi manī ir iesakņojušies tie uzvedības modeļi un destruktīvas domas, kas bieži nemaz neatbilst realitātei. Grūti arī tas, ka mans tēvs, kuram jau tūliņ būs 80 gadi, joprojām dzer. Mana mamma dzer mazāk, viņai jau ir 76 gadi, bet tomēr nekad nevar zināt, kad viņa var atsākt dzert. Ir bijušas situācijas, kad viņa dzērumā ir salauzusi rokas, kāju.
Grūtākais ir tas, ka es it kā dzīvoju savu dzīvi un būtu gatava to visu atstāt pagātnē, bet diemžēl tas viss vēl ir tagadne.
Ir bailes par to, kas var notikt ar vecākiem. Joprojām, ja mana mamma man zvana dzērusi, dzirdot viņas dzēruma balsi, mani pārņem tās bērnības sajūtas un nepatīkamās emocijas. Es reti braucu pie viņiem ciemos, pārsvarā mamma atbrauc pie manis. Pēdējā trakā reizē, kad mana mamma bija slimnīcā, braucu apskatīt tēvu, aizvest ēdienu. Bija traki, detalizētāk labāk neaprakstīšu, kā tur bija, bet, braucot projām, man gribējās vemt. Es vispār nesapratu, kā es kā bērns varēju to visu izturēt, un biju laimīga atgriezties savā dzīvoklī, kur ir mājīgi un silti.
Domāju, cik manu vienaudžu jūtas līdzīgi, cik daudz nevainīgu bērnu ir nelaimīgi. Man ir ļoti žēl, ka tā notiek, taču, ja ir atbalsta instrumenti, tad var kaut ko mainīt un ir cerība dzīvot labāk. Pieaugot vismaz esmu sapratusi, ka mana ģimene nebija īpaši nenormāla un ka daudzās ģimenēs, kur nelietoja alkoholu, arī bija problēmas. Man liekas, ka tāpēc ir svarīgi par šo runāt un svarīgi sevi nenorakstīt. Apstākļi var būt dažādi, bet ir jācīnās un jāmeklē risinājumi. Nevajag baidīties lūgt palīdzību, ja tāda ir nepieciešama.
Vēl par alkoholu un atkarību
