Liepupes pagasta Jelgavkrastos dzīvo Evita, Ivars un viņu trīs bērni. Ģimene nodarbojas ar graudkopību un liellopu audzēšanu, kā arī rosās viesmīlības nozarē, jo ir atvēruši paši savu viesnīcu un restorānu.
"Mēs esam Liepupes pagastā, mūsu ciems saucas Jelgavkrasti. Kas šeit notiek? Šeit ir sava skola, agrāk bija vidusskola, šobrīd ir pamatskola. Šeit ir veikals, šeit ir Liepupes muiža un mūsu jaunais rūpals – Pernigele, protams," stāstīja Evita.
Ivars: "Mēs tā baigi nešķirojam lauki vai ne lauki. Lauki te ir tikai tik daudz, ka ir mazāks blīvums ar cilvēkiem un ir plašākas iespējas, jo ir mazāka konkurence."
Vecāsmātes zemīte
Pirms tam ģimene dzīvoja Pierīgā, strādāja Rīgā. Kad Rīgas burzma un sastrēgumi bija apnikuši, Evita un Ivars saprata, ka gribas no dzīves kaut ko vairāk, ka grib tikt prom.
"Visu laiku šķita, ka ir jābrauc prom, kaut kur citur jāmeklē tā laime, Amerikā vai Anglijā. Tad es kaut kur izlasīju, ka jāsāk ar to vietu, kur tu atrodies. Paskaties, kas tev ir apkārt. Ja tu tur nevari, tad arī Anglijā neko nevarēsi. Paskatoties apkārt, mums bija novārtā atstāta vecāsmātes zemīte. Mēs tur sākām, un viss aizgāja. Attapāmies jau pie lielas saimniecības," stāstīja Ivars.
Sākums gan bija smags. Tagad ražas novākšanas laikā vienā dienā tiek nokults ap 600–700 tonnām graudu, bet toreiz pusotra mēneša laikā tika nokults tikai ap 120 un arī, tikai pateicoties neatlaidībai un sviedriem.
"Šī mums ir 10. sezona. Rudenī būs 10. reize, kad sējam graudus. Tātad 2013. gadā mēs iesējām pirmos ziemājus. Tos laukus, kurus sējām pirmo reizi, mēs ar Ivaru sējām paši. Viņš visus darbus veica pats ar traktoru, un es viņam palīdzēju, lasīdama akmeņus. Goda vārds. Man vēl ir lielas čupas ar sakrautiem akmeņiem. Pie tam mums nebija nekādu frontālo iekrāvēju. Es cēlu ar rokām tos akmeņus un vedu ar mazo traktorīti nost no lauka, pēc tam atkal ar rokām izcēlu," atminējās Evita.
Lūza kombaini, applūda lauki, savām rokām bija jācīnās ar celmiem, akmeņiem un mežacūkām, kas noēda veselus kukurūzas laukus. Viss tika apgūts pašmācības ceļā, darot un konsultējoties ar citiem, kas dara. Tagad ar celmiem un akmeņiem galā tikt palīdz moderna tehnika, bet ap kukurūzas lauku apvilkts elektriskais gans.
Tāpat 10 gadu laikā iegādātas un atjaunotas padomju laika fermas, kurās tagad lepni mīt gaļas liellopi.
Ar domām par nākotni
"Ir teiciens, ka ģimene ir pirmajā vietā, bet mūsu ģimenē tomēr ir uzskats, ka ražas novākšana ir pirmajā. Ģimene ir nevis otrajā, ģimenei tas vienkārši jāsaprot un jāstrādā visiem kopā vienoti, lai mērķus sasniegtu," norādīja Ivars.
Evitas un Ivara ģimenē viņu trīs bērni tiek iesaistīti visos saimniecības darbos. Abas jaunākās meitas aprūpē un baro trušus, kādreiz dodas līdzi mammai uz kūti pie gotiņām, bet vecākais puika droši sēžas un brauc uz pļāvēja.
"Ir jāuztraucas, drošībai ir jābūt, bet ir arī jāļauj darīt tam bērnam, ko viņš grib. Ja ir tendēts uz attīstību un ja viņam patīk – lai viņš brauc un dara. Neko nevar iemācīties lieku, nekas dzīvē nebūs lieks. Mēs arī neliekam viņam to darīt. Neviens nekad mūžā nav licis viņam pļaut zāli. Tā ir viņa izvēle, viņa vēlme," skaidroja Ivars.
Evita pati uzaugusi laukos Latgalē – pie babiņas, kā pati saka. Ir gan slaukusi govi, gan darījusi dažādus citus lauku darbus, tāpēc nebaidās daudzus no tiem uzticēt arī saviem bērniem. Ja vien viņi izrāda tādu vēlmi.
"Mēs dosim viņiem labāko. Nav tā, ka viņiem obligāti jāpaliek laukos, viņiem būs iespēja izvēlēties, bet es redzu, ka viņiem pašiem jau acis deg, ka viņi grib turpināt. Jau tagad Gustavs savos astoņos gados brauc ar kombainu un nevar sagaidīt, kad nākamajā dienā atkal kuls. Es zinu, ka viņš būs turpinātājs," stāstīja Evita.
Ivars piebilda: "Mūsu bērniem jābūt gudrākiem par mums, stiprākiem, citādāk tam nav jēgas. Rītdien vienmēr jādzīvo labāk nekā vakar. Nākamgad jābūt labākām ražām nekā pērn vai šogad. Nevajag gaidīt neko. Es dēlam to mācu. Viņš saka – es vairs nevaru sagaidīt, kad braukšu. Es saku – negaidi, dari to, ko tagad vari izdarīt, pārējais atnāks pats par sevi."
Daba diktē visu
Līdzās graudu un liellopu audzēšanai saimnieki piepildījuši arī kādu traku Evitas ideju – laukos atvērt savu viesu namu un restorānu. Lai to sasniegtu, pagāja gadi, taču pagaidām šķiet, ka ieguldītais darbs ir bijis tā vērts.
Viesu nama un restorāna nosaukums "Pernigele" cēlies no lībiešu valodas un nozīmē "Liepupe". Evita un Ivars to nes ar lepnumu cerībā, ka arī viņu bērni šo nosaukumu zinās un lietos.
Vēl bez visa jau nosauktā ģimene arī atjauno savu lauku māju, simtgadīgu stāvbūvi, kas nāca īpašumā līdz ar iegādātajām zemes platībām. Tā gan līdz šim nav bijusi Evitas un Ivara prioritāte.
Vispirms viņiem jāpiepilda pārējie sapņi, kas nav gluži viegli, jo izdošanos vai neizdošanos mēdz noteikt daba.
"Ļoti bieži ir tādas bezizejas, kad liekas viss, lietus līst, viss pūst un nav vairs kur iet, viss ir slikti. Tu jau sāc rēķināt, kā lai izlien ārā. Tev nav – gribu, negribu, varu, nevaru, sāp mugura, kāja vai galva. Vienkārši nāk pavasaris un tev ir jāstrādā. Daba diktē visu, visu – direktors principā ir daba," atzina Ivars.
Evita viņu papildināja: "Grūti? Bet kur ir viegli? Nē, nu kaut kādas lietas ikdienā ir jādara, kas varbūt nav tik viegli kā sviestmaizi uzsmērēt, bet nekas nav viegli. Kaut kas ir jādara. Mūs tā zeme pievelk, tie lauki patīk, patīk šī vieta, patīk darbs, ko mēs darām. Latvieši dzīvos labāk, kad katrs sapratīs, ko vēlas sasniegt, un darīs lietas, nevis strādās līdz pieciem un sēdēs mājās pie televizora."
