Bērnības vasaras pavadīja laukos
Kaspars izaudzis Olainē, bet visas vasaras pavadījis laukos pie vecmāmiņas Aglonas pusē. Tieši ar rosīšanos laukos viņam saistās bērnība – siena talkām, karstām vasaras dienām un arī smagu lauku darbu. Vēlāk viņš aizgājis mācīties uz Bulduriem.
"Tēva īpašums bija atgūts, un bija doma kaut kādu lauksaimniecību attīstīt, bet pamēģinājām un sapratām, ka Olaini ar Daugavpils rajonu nevar apvienot, tas ir pārāk tālu, jo tēva zeme bija Daugavpils pusē. Pati māja bija 300 metrus no Daugavas, kas katru gadu applūst, un diezgan lieli plūdi bija," stāstīja Kaspars.
Viņa tēvs negaidīti devās mūžībā, tāpēc paputēja arī ideja par saimniekošanu Daugavpils pusē. Bet Kaspars 24 gadu vecumā devās peļņā uz Īriju, kur strādāja par namdari.
"Pabiju es tur divarpus gadus, man tur piegriezās tas viss, un es pateicu: "Ja man neceļ algu, tad es braucu mājās." Atbraucot no Īrijas, sāku strādāt metālapstrādē, neko par metālu nesaprotot, bet astoņus gadus nostrādāju un iemācījos šo to," stāstīja Kaspars.
Arī Ilona ir pilsētniece, kas vasaras bērnībā pavadījusi laukos Dobeles pusē. Viņa ir izaugusi Rīgā, bet vasarās iemācījās un redzēja to lauku dzīvi, kas ikdienā rīdziniekiem nereti iet secen. Savas darba gaitas viņa gan sāka kā biroja darbinieks valsts pārvaldē, kur nostrādāja daudzus gadus.
Pilsētas kņada kļuva par skaļu
Pēc tam, kad abi satikās un apprecējās, abi vēl kopā aizbrauca uz Īriju, bet arī šoreiz tur ilgi nepalika.
"Mēs 2016. gadā laikam kādus 11 mēnešus pabijām Īrijā vai vairāk. Sapratām, ka tur ar' nav aršanas. Kamēr kredītos nekādos vēl neesam iebraukuši, braucām mājās. Vēl bija stimuls tas, ka meklēja iepriekšējā darba vieta atpakaļ darbiniekus un prasīja, vai es nemeklēju darbu. Tad jau arī atbraucām atpakaļ, jo uzreiz bija darbs," stāstīja Kaspars.
Atgriežoties Latvijā, ģimene visai ātri saprata, ka nevēlas dzīvot Rīgā, bet gan laukos. Pilsētas kņada bija kļuvusi par skaļu un nomācošu, un abiem gribējās atkal izjust lauku un dabas mieru. Sakritības dēļ viņi internetā pamanīja iespēju iegādāties māju Jēkabpils novada Variešu pagastā.
"Braucām skatīties. Pa ceļam arī skatījāmies, ko piedāvā, varbūt ir tuvāk [Rīgai] kaut kas jēdzīgāks, bet nebija. Atbraucām uz šo sētu un sapratām, ka šī ir tā vieta, kur dzīvosim," stāstīja Kaspars.
Dilles un Dilāni
Pārvācoties no pilsētas uz laukiem, Kaspars un Ilona sāka domāt, kā lai aizpilda savu brīvo laiku. Jokojot par to, ka uzvārds Dilāni skan līdzīgi kā dilles, Kasparam radās ideja, ka varbūt tieši ar to arī jānodarbojas – jāaudzē dilles un dažādi garšaugi.
"Laukos jau nav ko darīt garajos ziemas vakaros. Darīt nav ko, vajag taču kaut ko pafasēt līdz pusnaktij, nu tā, lai kārtīgi miegs uznākt," ar humoru par savu mazo biznesu stāstīja Kaspars.
Paralēli garšaugu audzēšanai, kaltēšanai un fasēšanai, kā arī lauku mājas atjaunošanai, Kaspars un Ilona joprojām ikdienā strādā arī algotu darbu. Abu ģimenē aug arī meita Linda, kurai šobrīd ir jau četri gadi, un tieši tik ilgi Ilona ar Kasparu darbojas kā mājražotāji, jo, esot bērnu kopšanas atvaļinājumā, Ilona veiksmīgi startēja konkursā "Laukiem būt".
"Tiešām gribējās darīt kaut ko laukos,"
sacīja Ilona.
Abu radītais produkts ir unikāls ar to, ka garšaugi tiek iepakoti speciālos maisiņos, kas izskata ziņā atgādina tējas maisiņus. Gatavojot, piemēram, zupu, maisiņu var iegremdēt ūdenī. Garšaugu maisiņš zupai iedod garšu, bet tad to var atkal izvilkt ārā, lai ēdot nav jāuzkož kādam piparam.
Šovasar Ilona un Kaspars sākuši uzņemt saimniecībā arī tūristus un sarīkojuši pat danču vakaru. Lai gan viss, kas tiek darīts, ir izaicinājums, jo tiek darīts pirmo reizi, abi ar dzīvi laukos ir ļoti apmierināti, un ideju par to, kā saimniecību attīstīt nākotnē, abiem netrūkst.
"Kamēr spēks ir, tikmēr ir jādarbojas," secināja Kaspars.
"Stiprie stāsti"
