Latvijas Radio satika Jolantu Briseles centrā pie milzīga panorāmas rata ar nosaukumu "The View", no kura paveras plašs skats no augšas uz Briseles ielām.
"Tad, kad brauc draugi, tad mēs vienmēr nākam uz šejieni, jo šeit no augšas var paskatīties uz Briseli un tad iet uz Vecpilsētu, kas ir viena kilometra attālumā. Un lejā mums ir "Marolles", kas ir cilvēku ļoti pārpildīta, jautra vieta, kur var gan paēst, gan patusēt," pastāstīja Jolanta.
Nācās pamest Latviju
"Man parasti ir tāds hobijs, – kur es aizbraucu, tur es arī nodibinu kādu nevalstisko organizāciju," tā par sevi pāris vārdos izsakās Jolanta, kurai ir nedaudz pāri 50 gadiem. Viņa ir psiholoģe, psihoterapeite, uzņēmumu konsultante. Īsteno dažādus projektus visā pasaulē un ir vairāku organizāciju līdzdibinātāja.
2015. gadā Jolanta kopā ar savu sievu Olgu pameta Latviju. Bet nu divus gadus viņas dzīvo Briselē. Ceļš līdz Beļģijai gan neesot bijis viegls.
"Viņa ir pusukrainiete, puskrieviete, līdz ar to Latvijā viņai nav bijusi iespēja iegūt uzturēšanās atļauju," pastāstīja Jolanta.
Viņas iepazinās 2009. gadā, tolaik Olga esot dzīvojusi Krievijā, kur nav bijis iespējams dzīvot dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc konsultējās ar cilvēkiem, kas ieteikuši Olgai apgūt latviešu valodu un uzsākt studijas Latvijā.
"Mēs maksājām studiju maksu, kas ārzemju studentiem nav maza, bet mēs runājām par to, ka tā ir mūsu maksa par mīlestību, kas heteroseksuāliem cilvēkiem nav jāmaksā. Viņai arī bija jāmācās, kaut gan viņai jau bija izglītība, un viņa arī negribēja iegūt citu. Tas, protams, laupīja viņai iespēju strādāt, jo, kad esi students, pēc likuma vari strādāt tikai ierobežotu laiku, līdz ar to viņai bija zināmā veidā sava dzīve jāliek uz pauzes. Man bija ļoti daudz jāstrādā, lai nopelnītu un lai mēs varētu dzīvot kopā," pastāstīja Jolanta.
Dzīve bez robežām
Latvijas Radio sāk ierakstu sēriju "Dzīve bez robežām".
Nedēļas laikā ik darba dienu izskanēs stāsti par homoseksuāliem cilvēkiem, kas dzīvo dažādās Eiropas valstīs. Vai, aizbraucot no Latvijas, viņi nonāk svešumā vai tomēr jūtas kā mājās?
Projekts tapis ar Baltijas Mediju izcilības centra stipendiju.
Kā atminas Jolanta, sākotnējais plāns bijis, ka Olga piecus gadus studēs un tad pretendēs uz pilsonību, kas ļaus abām dzīvot kopā Latvijā. Tomēr pēc pieciem gadiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē saņēmušas ziņu, ka ārvalstu studentiem gads skaitās kā pusgads, līdz ar to uz pilsonību Olga varēšot pretendēt vien pēc desmit nodzīvotiem gadiem Latvijā.
"Un tad mēs sapratām, ka – nē, vēl piecus gadus nē. Tā ir arī tāda pazemojoša attieksme, es arī nekļūstu jaunāka. Un tad ir jautājums, vai es gribu cīnīties un izdzīvot, vai arī es gribu dzīvot," skaidroja Jolanta.
Tā pieņemts lēmums emigrēt no Latvijas. "Tas, protams, skan tā vienā teikumā, bet tas nozīmē, ka ir jāpārdod dzīvoklis, ir jāpasaka uz redzēšanos. Tas nozīmē izsērot, tas nozīmē pieņemt visādus mazus, lielus lēmumus."
Vairākas pārcelšanās
Sākotnēji pāris devās uz Lielbritāniju, kurā pēc pāris gadiem tika lemts par "Brexit" jeb izstāšanos no Eiropas Savienības. Tā kā Jolantai darba dēļ ir nepieciešams dzīvot Eiropas Savienības valstī, abas atkal ņēmušas rokā karti, lai meklētu nākamo valsti, uz kuru doties.
Tā nonākušas Igaunijā, kas no visām trim Baltijas valstīm šķitusi progresīvākā. Igaunijas parlaments atbalstīja viendzimuma laulību legalizēšanu, kas būs iespējama no 2024. gada.
Tomēr, kā norāda Jolanta, tobrīd sabiedrībā vēl nav izjutušas atbalstu LGBTQ kopienai, tāpēc pārcēlušās uz Briseli Beļģijā.
LGBTQ tiesības Beļģijā tiek uzskatītas par vienām no progresīvākajām Eiropā un pasaulē. 2003. gadā Beļģija bija otrā valsts pasaulē, kas legalizēja viendzimuma laulības pēc kaimiņvalsts Nīderlandes. Tāpat Beļģijā ir arī daudzi citi likumi, kas pasargā LGBTQ cilvēkus, piemēram, no diskriminācijas, naida runas. Tāpat likumi šo cilvēku tiesības padara līdzvērtīgas pārējai sabiedrībai, piemēram, homoseksuāliem cilvēkiem ir likumīgi atļauta bērnu adopcija.
"Es arī jautāju žurnālistiem, jautāju valdībai, cilvēkiem [Latvijā], kas mūsu gadījumā ir legāls risinājums. Jūs sakāt, ka "jums nevajag laulības, jūs tāpat varat dzīvot kopā." Lūk, mūsu situācija – mēs nevaram tāpat dzīvot kopā. Kas ir risinājums? Man tie cilvēki tā arī teica: ja jūs gribat dzīvot kopā, jums ir jābrauc prom. Tā mēs arī braucām," pastāstīja Jolanta.
Iemīlos cilvēkā, nevis dzimumorgānos
Lūgta pastāstīt par savu sievu, Jolanta atklāja, kā abas iepazinās: "Mēs iepazināmies internetā, pie tam nemeklējot iepazīšanos, mēs vienā diskusijā sākām runāt par vīrišķīgumu, sievišķīgumu, par sociālajiem konstruktiem. Man ļoti patīk gudras diskusijas, kur var padomāt par lietām, man nepatīk, ka man visu laiku piekrīt."
Diskusijas pārtapa personiskajā komunikācijā. Jolanta ar Olgu iepazinās tuvāk, sāka sarakstīties, sazvanīties, līdz norunāja satikties klātienē.
"Viņa ir ļoti skaista, gudra un ārkārtīgi radoša. Nu, jā, tad mēs tikāmies, aizbraucām viena pie otras ģimenes – parunājāmies, sapazināmies un tad izdomājām dzīvot kopā," atceras Jolanta.
Jolanta apprecējās Dānijā, lai Olga nokārtotu uzturēšanos atļauju un iegūtu vīzu.
"Es neesmu lesbiete, jo cilvēkiem ir tendence mani redzēt kategorijā – ja tu dzīvo ar sievieti, tātad tu esi lesbiete. Bet es esmu panseksuāle, es iemīlos cilvēkā, nevis dzimumorgānos. Dzimumorgāni man ir sekundārā lieta, man primārā lieta ir cilvēks, līdz ar to ir grūti par to runāt, jo tas nav īsti skaidrs," skaidroja Jolanta.
Pirmo reizi par savu seksualitāti Jolanta sāka aizdomāties pusaudžu gados, kad saprata, ka viņai patīk cilvēki neatkarīgi no to dzimuma.
Izprast savu seksualitāti Jolantai ir bijis garš un grūts ceļš. Un viņa atzina – joprojām ir neatbildēti jautājumi. "Man ir okay dzīvot bez šiltītes," uzsvēra Jolanta.
"Skaidrs, ka es arī nejūtos kā sieviete, man šis konstrukts liekas ierobežojošs. Tie visi vārdi, tu to paņem, attiecini uz sevi, un tad domā, vai man reāli vajag vārdu. Kaut kādā gadījumā jā, tā ir vieglāk komunicēt, es pasaku vārdu, cits cilvēks saka "skaidrs", un nav jāstāsta kaut kāds garš stāsts. Bet tajā pašā laikā sev, vai man vajag to vārdu? Es nezinu."
Homofobija Latvijā
Jolanta ir viena no nevalstiskās organizācijas "Mozaīka" dibinātājām, tās mērķis ir uzlabot LGBT cilvēku tiesisko stāvokli Latvijā.
"Pirmajā praidā es dabūju gan piparu gāzi sejā, gan ar akmeni. Tas likās ļoti nereāli, ka ir tie naidīgie cilvēki, kas tiešām ir izlēmuši pavadīt savu brīvo laiku, aizejot un pasakot man, ar ko man ir jādzīvo kopā," sacīja Jolanta.
Pirmais Rīgas praids notika 2005. gadā. Nākamajā gadā gājiens nenotika. Latvijā tas laiks saistās ar protestiem, kur cilvēki, kas ir pret LGBTQ kopienu, apmētāja praida dalībniekus ar olām un izkārnījumiem.
"Kāpēc, kas jums ir par daļu, cilvēki? Mēs jau nekad neuzstājām, ka visiem ir jādzīvo, kā mēs gribam dzīvot. Mēs runājam, ka mēs esam daļa no sabiedrības, mums ir mūsu izaicinājumi un problēmas, ko mēs visi kopā varam atrasināt, neko jums neatņemot, bet mums iedodot," pauda Jolanta.
Attiecībā uz homofobiju Latvijā viņa zināja teikt, ka homoseksuāli cilvēki aizvien vēl mēdz saskarties gan ar lielu, gan mazāku vardarbību, kas vērsta pret viņiem seksualitātes dēļ.
Atbrīvojos no būrīša
Savukārt Beļģijā viņas var justies droši: "Mēs varam sadoties rociņās un iet pa ielu, un neviens nekad neko nekomentēs. Mēs varam iet ciemos vienmēr kopā – neviens nekomentēs. Nav nekādas spriedzes, kad iepazīstamies ar citiem. Es varu teikt, ka, jā, tā ir Olga, mana sieva – viss ir forši, nav nekādu jautājumu, skatienu. Mēs varam ļoti daudzās citās lietās būt pašas."
Viņa novērtē to, ka Beļģijā cilvēki viens otram grib palīdzēt, nevis nosodīt, un viņus neuztrauc tas, kāda ir otra cilvēka seksualitāte.
"Jā, šeit ir daudz vairāk "mēs" izjūtas, daudz mazāk nošķirtības, daudz vairāk brīvības, kur tiešām ir tāda sajūta, ka es no būrīša atbrīvojos. Var dzīvot, var elpot!"
Par atgriešanos Latvijā pāris nedomā. "Nē. Mēs esam runājušas par to, un Latvija mums ļoti patīk. Bet man nav sajūtas, ka es varu brīvi, forši justies Latvijā. Man ir sajūta, ka man tad atkal būs ļoti daudz spriedzes dzīvē, ļoti daudz ierobežojumu, ko es negribu. Teorētiski mēs varam braukt, jo Latvijai tagad ir jāpakļaujas Eiropas lēmumam, viņiem ir jāpieņem mūsu laulības apliecība, bet es negribu, ka man tādā pazemojošā veidā saka: nu labi, labi, ja jums vajag.
Man gribas dzīvot valstī, kas mani respektē. Ja Latvija kādreiz būs tāda valsts, tad mēs par to domāsim," sacīja Jolanta.
Dzīve bez robežām
