Par katoļticīgo svētkiem ar priesteri Prikuli sarunājās Latvijas Radio Latgales studijas žurnāliste Madara Bērtiņa.
Trešdien kopā ar priesteri Juri Skutelu jums bija uzticēts vadīt Tautas krustaceļu. Kas bija galvenais vēstījums, ko šogad vēlējāties nodot ticīgajiem?
Krustaceļš nozīmē ļoti personiski uzlūkot Jēzus ciešanas. Ir sajūta, ka mēs atrodamies tajā pūlī, kurš uzlūko Jēzu Kristu, kad viņš nes krustu. Tas ļoti labi ir izjūtams šeit Aglonā – ir tūkstošiem svecīšu, cilvēku pūlis. Miers pasaulē sākas no miera mūsu sirdīs, mūsu ģimenēs, mūsu draudzēs un sabiedrībā. Miers ir arī tad, kad pārvarām ciešanas un saprotam to nozīmi. Krustaceļš vieno mūsu tautu, arī svētceļniekus, kuri šeit ierodas no visas pasaules. Gribu pateikties visiem, kuri piedalījās gan klātienē, gan attālināti caur televīzijas ekrāniem. (..)
Lepojamies ar mūsu svētceļniekiem. Ir skaisti redzēt, ka svētceļojumu kultūra saglabājas mūsu tautā, saglabājas arī jauniešos un bērnos. Šogad īpaši mani pārsteidza ļoti daudz bērnu, kuri piedalījās, arī ģimenes ar maziem bērniem. Bija visas paaudzes, nekad nav par vēlu sākt iet svētceļojumos. Svētceļojums ir kā skaista terapija, kas ļauj paskatīties citādāk uz savu dzīvi un izvērtēt, kā turpināt iet savu dzīves ceļu.
Kā ir ar naktsmāju nodrošināšanu svētceļniekiem? Aglonas bazilikai ir klostera ēka, un liels skaits svētceļnieku tiek izmitināti arī Aglonas Katoļu ģimnāzijā. Bet vai visiem pietiek vietas?
Aglonas Katoļu ģimnāzijas ēka celta pirmās brīvvalsts laikā, un tā ir milzīga, tāpēc vietas pietiek gandrīz visiem. Bet prieks redzēt, ka ir arī daudz vietējo iedzīvotāju, kuri uzņem svētceļotājus, tāpat ir daudzi, kur ceļ savas teltis ārpus sakrālā laukuma un paliek tur.
Kādi ir šī gada kopējie lūgšanu nodomi, un kā tie mainījušies gadu laikā?
Šogad mēs vairāk runājam par cerību. Tas arī saistās ar nākamo gadu, kad baznīca ir izsludinājusi Jubilejas gadu. Pāvests Jubilejas gadā pamudina cilvēkus uz garīgo atjaunotni un paskatīties uz šo pasauli ar cerības acīm. Būt cerības svētceļniekiem – tas ir Jubilejas gada moto. Mūsu cerība saistās ar mieru, ko lūdzam.
Tātad baznīca seko līdzi pasaules notikumiem un velta tam savas lūgšanas?
Baznīca ir daļa no pasaules. Mums sāp sirds par to, kas notiek. Jāpiemin arī, ka katrai ģimenei un katram svētceļniekam ir arī savi nodomi. Katrs cilvēks var doties pie Aglonas Dievmātes svētgleznas ar savu personīgo nodomu, veltīt to kādam ģimenes loceklim, kādam aizgājējam, savai draudzei, Latvijai vai visai pasaulei. Mūsu lūgšanu nodomiem nav robežu. Varbūt mūsu nodomi ir tikai pilīte okeānā, bet okeāns bez šīm pilītēm nebūs pilnīgs, tāpēc es aicinu katru būt par miera nesēju. Katra lūgšana, labā doma ietekmē šo pasauli pozitīvi.
Jūs esat arī Starpdiecēžu tiesas tiesnesis laulību lietās. Kas ietilpst jūsu pienākumos?
Šis jautājums saistās ar ģimenēm un ir ļoti svarīgs. Baznīca ir tā, kas aicina cilvēkus ieturēt ģimenes modeli, ko mums saka Dievs – viena laulība un uzticība līdz nāvei. Tas ir ģimenes modelis, ko mēs sargājam. Mēs ticam mīlestībai, bet ir gadījumi, kad kaut kas neizdodas vai cilvēks nav bijis gatavs laulībai, ir bijuši kādi šķēršļi, tad šī baznīcas tiesa izskata tos jautājumus. Mēs nevaram šķirt laulību, bet varam izskatīt un, iespējams, pieņemt lēmumu, ka laulība nav bijusi derīga kādu iemeslu dēļ. Mēs izskatām rakstisku iesniegumu, intervējam tuviniekus, lai saprastu, ka laulība nav bijusi derīga. Šādu tiesnešu nav daudz, bet paldies Dievam, ka arī šādu lietu nav daudz.
Vai katoļu baznīca kļūst liberālāka? Vai tas varētu būt veids, kā piesaistīt draudzei vairāk cilvēku?
Katoļu baznīca un tās būtība ir sekot Kristum. Mēs vienmēr ieklausāmies tajā, ko Kristus saka. Te nav runa par konservatīvismu vai liberālismu, bet par to, kādā laikā mēs dzīvojam un atbildam uz izaicinājumiem, kas ir baznīcai. Baznīcai ir ideāli, ko piedāvājam pasaulei un katram cilvēkam. Tie ir skaisti ideāli, kam pateicoties mēs katrs varam garīgi augt un būt noderīgi sabiedrībai, darot labu. Baznīca neapstājas un nepaliek kādā vēsturiskā laika periodā, bet ejam kopā ar cilvēkiem, lai viņiem dotu cerības gaismu un parādītu ideālus.
Vai šajā laikā, kad cilvēki arvien vairāk runā par drošību, baznīca kļūst piepildītāka?
Varam atsaukt atmiņā Atmodas laiku, kad Latvijai bija sadevusies rokās, kad bija ne tikai valstiskā, bet arī garīgā atmoda. Mums visiem acu priekšā stāv ilgas, kas bija katram cilvēkam. Tad cilvēki iesaistījās, nepalika malā, nebija pasīvi skatītāji. Šis ir izaicinājums arī mūsdienās. Mani personīgie novērojumi ir tādi, ka šobrīd nav tik spēcīga garīgā atmoda, kāda tā varētu būt. Potenciāls mums ir lielāks. Katrs dievnams ir iespēja garīgi augt, iespēja iesaistīties garīgajā atmodā. Garīgā brīvība dod arī drošību. Baznīca vienmēr atgādina, ka cilvēks var dzīvot brīvā valstī, bet ir garīgi nebrīvs – viņu sasaista grēks. Garīgā brīvība ir pirmais solis, lai izbaudītu valstisko brīvību, kas mums ir Dieva dāvana, īpaši redzot, kas notiek Ukrainā un pasaulē.
