Mainīja savu dzīvi, lai spētu palīdzēt citiem. Helmuta Rasas pieredzes stāsts

Dulla bērnība

Bērnībā Helmuta mamma daudz strādāja, bet tētim bija alkohola problēmas, tāpēc jaunietis uzauga tādā kā savvaļā. 

"Ir tā, ka ik pa laikam man liekas, ka pazūd filma. Tāpat ir arī par bērnību, ir ļoti maz tā, ko es atceros, – mamma strādā no rīta līdz vakaram, jo esam trīs bērni. Tad ir tēvs, kuram jau tajā laikā bija alkohola problēmas. Tas, ko es atceros, bija brīvība, jo es varēju staigāt līdz vēlai naktij, sauļoties uz piektā stāva jumta," stāstīja Helmuts. 

Vienu epizodi viņš atceras ļoti spilgti, kad no piektā stāva jumta raudzījies uz bērza galotni un pie sevis domājis – es taču varu uz tās galotnes brīvi uzlēkt. Tik dulls, kā pats saka, viņš ir arī izaudzis, neko sev neliedzot – nedz alkoholu, nedz narkotiskās vielas. 

Narkotisko vielu kokteilis

Punkti, kuros viņš apzinājies, ka tas var labi nebeigties, bijuši vairāki. 

"Viens no tiem bija augstskolas sākums, spaisa laiks, kad spaisu varēja netīšām uzpīpēt, kad guli dzīvoklī uz sāniem un liekas, ka galva ir burtiski uz otru pusi. Tu esi sarāvies un lūdz pie sevis, un saki – viss ir kārtībā, tas ir tikai gļuks. Bija tāds moments, bet es turpināju," atminējās Helmuts. 

Spaisu jaunietis pēc šī atgadījuma beidza lietot, bet alkohols viņam ir gājis līdzi visu mūžu, arī strādājot ārzemēs. 

"Tur sanāca labi daudz lietot alkoholu, kam blakus nāca arī kokaīns. Brīžiem varbūt tas nebija kokaīns, bet kaut kāds maisījums. Braucot mājās, es jau biju nolēmis pamēģināt LSD. Biju redzējis pāris klipiņus, kas ir pieejami visiem, kuros cilvēki sēž dīvāna un stāsta, cik viss ir lieliski. Es ar tādu sajūtu gribēju arī savu ceļojumu piedzīvot, bet man tas bija gaužām bēdīgs," stāstīja Helmuts. 

Šī narkotisko vielu lietošanas epizode Helmutam atstāja nopietnas sekas uz vairākām nedēļām, viņš piedzīvoja milzīgu apjukumu, bezmiegu, paranoju. Šobrīd to atceras kā murgu. 

"Tajā brīdī tu esi viens pats, jo tev nevar neviens palīdzēt. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka man pietika spēka, lai nostaigātu tās divas nedēļas, lai uzklausītu līdzcilvēkus.

Kāds teica – nopērc austiņas, paklausies mūziku, piemēram Arstarulsmirus spēka dziesmas. Tās dziesmas man bija nonstopā austiņās, lai nebūtu viss tas murgs vēlreiz un vēlreiz jāpiedzīvo," atzina Helmuts. 

Dzīvi maina, palīdzot citiem

Lai mainītu savu dzīvi, jaunietis pievērsās balansa meklējumiem. Līdz šim viņa dzīvē tas bija ārkārtīgi trūcis – viņš vai nu ļoti daudz sportoja, vai ļoti daudz dzēra. Tāpat kādā iedvesmas maratonā viņš iemācījās būt pateicīgs par savu dzīvi – par to, ka ir piecēlies, par to, ka var redzēt, par to, ka var sajust, par to, ka viņam ir ģimene, draugi, atbalsts.

Pašam savu dzīvi Helmutam mainīt palīdzēja arī palīdzības sniegšana citiem. Kādu nakti "Facebook" viņš pamanīja "Palīdzēsim.lv" aicinājumu pēc brīvprātīgajiem, kas bērniem ar īpašām vajadzībām varētu palīdzēt slēpot uz kalna. Viņš atsaucās. Tur viņš iepazinās ar "Palīdzēsim.lv" komandu, kura iesaistīja viņu jau nākamajās nometnēs. 

Tagad Helmuts palīdz dažādās nometnēs gan jauniešiem ar problēmām, gan bērniem ar dažādām garīga rakstura saslimšanām. Tas viņam rada lielu saviļņojumu. 

"Tas ir aicinājums un darbs, ko es varu darīt. Tas ir reāli mans darbs. Es varu strādāt celtniecībā, es varu iet ielas tīrīt, es varu bārā strādāt, viss kaut ko es varu, bet tas nav tas," pauda Helmuts. 

Jau pēc piedalīšanās otrajā bērnu nometnē, viņš nolēma atstāt savu darbu celtniecībā, lai sāktu strādāt par asistentu bērnam ar speciālām vajadzībām. 

"Tas arī ir mans dullums – tev nav tik daudz līdzekļu, lai tu nāktu uz Rīgu un pēkšņi strādātu darbu, kas nav atalgots tik labi, lai tu vispār varētu dzīvot Rīgā. Bet atkal mans dullums – okej, par to naudu es varu sameklēt dzīvokli, pārējo kaut kur jāizrauj. Kaut kāds kredīts, kaut kāds papildu darbs… Šobrīd esmu tik tālu ticis, ka varu maksāt tos kredītus un dzīvot, man nav vairs jāuztraucas par to, ka jāņem jauns kredīts," stāstīja Helmuts. 

Viņš uzsvēra – par naudu emocijas, ko iegūsti, strādājot ar bērniem un jauniešiem, nav iespējams nopirkt. Kādam svarīga ir mašīna, kādam jauns dzīvoklis, kādam kaut kas cits – viņam svarīgi ir tas, ka viņš var turpināt darīt to, ko ir iesācis. 

Viņaprāt, lai palīdzētu jauniešiem, pirmkārt, ir jāmainās pašiem pieaugušajiem. Uz jautājumu, kas ir lielākais klupšanas akmens, kāpēc jaunietis aizslīd pa alkohola, narkotiku taku, Helmuts pārliecinoši atbildēja – mēs, pieaugušie, kas tam jaunietim iet pa priekšu. 

"Ir jāmainās pašiem, katram pašam ir jāpaskatās uz sevi spogulī un jāpasaka, kas tu esi vispār. To, ka esmu alkoholiķis, teicu jau vidusskolā.

To man vienkārši dzīve ir ielikusi, lai es varētu padalīties, lai es varētu saprast, kā ir būt tajā pusē, kā ir būt alkoholiķim, kā ir lietot narkotikas, kā ir noraut pilnīgu bad trip, lai par to es varētu ar kādu jaunieti dalīties," pauda Helmuts. 

Viņš novērojis, ka jaunieši, kas saskārušies ar problēmām, bieži ir sarāvušies, viņiem ir grūtības atklāties, bet caur "Palīdzēsim.lv" jaunieši aug un mainās. 

"Beigās viņš ir fantastiski gudrs un rīcībspējīgs. Tas, kas jādara sabiedrībai,  – katram pašam jāpaskatās, vai tava rīcība ir tāda, kādu tu pats to vēlies, jo mēs jau skrienam visu laiku, mums nav laika, visu laiku ir jāskrien. Vakarā esi pārguris, gribas iedzert, gribas uzpīpēt, gribas vēl kaut ko. Tas viss ir no skrējiena. Bet, ja katrs mēs stiprinām savu iekšējo pasauli, tad es ticu, ka kopā mēs to veidojam labāku, un arī tam jaunietim noteikti patīkamāku," skaidroja Helmuts.