"Nu jau visi ir lieli, un katrs savā dzīvē ir aizskrējis, bet katru nedēļu vismaz puse no bērniem atbrauc šurpu. Mājas ir un paliek mājas," stāstīja Daina, kura uzaudzinājusi četrus bērnus – dēlus Reini un Dāvi un audžubērnus Aleksandru un Annu.
Mīlestību pret rokdarbiem Daina noskatījusi jau no savas mammas, kas adīja un tamborēja. Šīs nodarbes Dainu ļoti ieinteresējušas, un jau tolaik viņa no mammas iemācījās pati krāsot dzijas.
"Veikalā jau toreiz ļoti maz ko varēja dabūt, un, ja izdevās dabūt lauku dziju, tad tā bija balta vai pelēka. Lai krāsas dabūtu, mamma krāsoja, un es skatījos, mācījos," stāstīja Daina.
Daudz ko viņa apguvusi arī mājturības stundās – kā prievītes aust, kā šūt, adīt un tamborēt. Tomēr par spīti padziļinātajai interesei par radošām nodarbēm dzīves līkloči Dainu aizveda mācīties par inženieri.
Šobrīd Daina ir sertificēta inženiere, kura lasa lekcijas studentiem Jelgavā – Latvijas Biotehnoloģiju un zinātņu universitātē (LBTU).
"Mācu ūdens apgādi, kanalizāciju, notekūdeņu tīrīšanu – tādus inženiertehniskus priekšmetus. Tagad pasniedzu arī meža inženiertehniskos risinājumus – meža ceļus un grāvjus mācu. Ainavistiem savukārt mācu par ceļa ainavu, kā to veidot, un ilgtspējīgus lietus ūdeņu risinājumus," stāstīja Daina.
Tāpat Daina strādā ceļu projektēšanas birojā, kurā projektē ūdens apgādi, kanalizāciju, dīķus, grāvjus, drenāžas un atbild par visu, kas kaut kādā veidā saistās ar ūdeni. Taču, par spīti aizņemtajai ikdienai, viņa turpina veltīt laiku amatniecībai un rokdarbiem.
Brīvajā laikā Daina pasniedz nodarbības citiem interesentiem par to, kā nokrāsot dziju ar dabīgiem materiāliem, kas nebūt nav vienkārši.
Dziju daudzu gadu garumā viņa iemācījusies krāsot gan ar melnalksni, gan bērzu lapām, gan plūškoka ogām, gan aronijām, gan zeltslotiņām, gan daudziem citiem augiem, ogām un augļiem, taču, lai gan pieredze gadu garumā uzkrāta ir diezgan liela, iznākums tāpat katru reizi ir neprognozējams.
"Man pašlaik ir sākušās nodarbības, reizi mēnesī mēs ar vienu grupiņu krāsojam dziju, un katra ņem līdzi savu vilnas dziju. Mēs to kopā liekam vienā katlā, un pēc tam katra velk ārā un brīnās, jo katrai ir savādāka krāsa. Izrādās, katra citu dzijas ražotāju paņēmusi.
Varbūt tāpēc mums ir tik raibi tie tautastērpi – vienā piegājienā nevar visu brunci nokrāsot, tāpēc pa strīpiņai vien, pa rakstiņiem vien salasa kopā tos toņus," pauda Daina.
No pašas nokrāsotajām dzijām Daina pēc tam gan ada cimdus un zeķes, gan auž tautastērpu brunčus. Tāpat viņa pati ar rokām šuj arī tautastērpu kreklus.
Savukārt Dainas dēls Dāvis, lai gan sākotnēji plānoja iet mammas pēdās un doties studēt uz Jelgavu, beigās nonāca otrā Latvijas pusē – Rēzeknes mākslas un dizaina vidusskolā. Tur viņš apguva metālizstrādājumu dizainu un tēlniecību.
Kādu brīdi pēc tam viņš strādājis par mājturības skolotāju, bet tagad ikdienu aizvada divos darbos – Dāvis ir skatuves meistars operā, kā arī vasaras sezonā strādā tūrisma nozarē, pasniedzot nodarbības šaušanā ar loku.
Tāpat Dāvis ir rotkalis – pārsvarā no bronzas un misiņa rada rotas, kuras grezno latviešu raksti. Savos darbos viņš iedvesmojas no etnogrāfiskajām rotām – rada arī kakla riņķus, gredzenus, saktas un rotadatas.
"Es domāju, ka nākotnē es gribēšu to kā pamatdarbu, bet tas noteikti būs tikai ar laiku," atzina Dāvis.
Dainas dēls Aleksandrs, kurš ikdienā strādā par ugunsdzēsēju, nodarbojas ar ādas apstrādi – ar paša rokām izgatavo ādas somas un pastalas, kā arī ar ādu apvelk automašīnu stūres, sēdekļus un dažādas mēbeles. Dēls Reinis tikmēr strādā ar metālu, bet meita Anna ir keramiķe.
Visiem bērniem gan ir vairākas profesijas, un Daina sprieda, ka, iespējams, pati uz to savas atvases ir iespaidojusi.
"Šodien var izdzīvot tikai daudznozaru uzņēmumi. Mēs jau to redzam pēc lauksaimniekiem – nevar tikai ar vienu nozari, vajag vairākas. Tas pats ir amatniecību.
Ja tu tikai podus taisīsi, būs grūti, vajag vēl kaut ko piedāvāt – vai nu tās ir ekskursijas, vai nakšņošanas, vai kaut kādas meistarklases. Mēs vairāk nopelnām ar to, ka mācām citiem darīt rokdarbus, nekā, kad tos uz pasūtījuma taisām," stāstīja Daina.
Viņa atzina, ka līdz ar to vislielākais izaicinājums plašajai ģimenei ir atrast vienu nedēļas nogali, kas visiem reizē būtu brīva, lai varētu kopīgi aizbraukt kaut kur atpūsties. Daina tikmēr jau divus gadus pēta dzimtas radu rakstus un cilts kokus.
"Esmu ļoti pārsteigta par to, ko atklāju. Izrādās, no tēva puses mums ir amatnieki tieši ādas apstrādē bijuši. Mans vecvectēvs no tēva puses ir bijis seglinieks, bet vecvectēvs no mammas puses ir bijis namdaris, viņš ir kārtīgas mājas būvējis. Amatnieki ir bijuši no visām pusēm senčos. Tas laikam ir mūsu asinīs," atzina Daina.
