Vajadzīgi dzīvnieki un lieli koki
"Sāksim ar to, ka dzīvnieki ir mani. Jebkurš dzīvnieks man ļoti patīk. Es varbūt vienīgi aitas nekad neturētu, jo man liekas, ka viņas ir tik lēnas… Kazas gan ir temperamentīgas meitenes, bet mīļas ļoti. Ja kādreiz sasāpas sirds, tad aizeju pie viņām, viena pati izslaucu no rīta un izstāstu savas bēdas. Man ir vajadzīgi dzīvnieki un lieli koki," secināja Līga.
Līga kopā ar vīru Vasiliju saimnieko tikai 10 hektāru lielā platībā, taču uztur 80 kazu lielu ganāmpulku. Dzīve ar kazām esot neparedzama, bet interesanta.
"Igauņu tūristi prasīja, vai kāds kaimiņš ar jums vēl runā? Kazām ir tā mode pamukt un pamieloties ar kaut ko. Vienreiz nebijām mājās vasarā, un jaunās ābelītes vienā brīdī bija apgrauztas. Viņas grauž visu, kas vien ir graužams, tostarp puķes, bet es viņām visu piedodu," atzinās Līga.
Savas kazas Līga mīļi sauc par meitenēm. Dzīvniekus viņa ļoti iemīļojusi, jo ar tiem sanāk pavadīt daudz laika.
"Tas laiks jau aiziet – vasarā ir trīs stundas slaukšanai, kad tā piena ir daudz. Tagad divas. Bet pirms kādas nedēļas, kad nācu no rīta mājās no kūts, no slaukšanas, es pēkšņi sapratu un teicu: es tiešām esmu laimīga. Es jūtos laimīga, aizejot no rīta uz kūti, kaut arī tas nav viegli. Tas ir fizisks darbs, bet es to daru ar prieku," stāstīja Līga.
Saimniecību iekopj jau 36 gadus
Līga un Vasilijs savu viensētu Alojas pagastā iegādājās jau pirms 36 gadiem. Tolaik kūts un saimniecības ēku vietā atradušies tikai pamati. Vasilijs un Līga visu cēla pašu rokām.
Dzīvojot laukos, viņi savulaik turējuši gan govis, gan cūkas, gan vistas un pīles, taču tagad visa viņu uzmanība veltīta kazu ganāmpulkam. No 80 kazām Līga katru dienu slauc 52, šajā darbā viņai palīdz slaukšanas aparāts. Ganāmpulkā redzamas gan baltas, gan melni raibas kazas.
"Mēs pārejam uz Latvijas vietējo kazu, vecā tipa kazu. Ģenētikas saglabāšanas programmā esam. Te jau gandrīz visas praktiski ir Latvijas vietējās, arī tās baltās. Latvijas kaza ir ar diezgan pabiezu kažociņu, viņām ir dūnu vilna pavasaros, varam ķemmēt un kaut ko tamborēt vai adīt. Vilna viņām tiešām ir skaista un gara," stāstīja Līga.
Interesanti, ka dažām kazām ganāmpulkā ragi ir, bet citām nav. Līga stāstīja, ka tā tas ir – bezragu vecākiem var piedzimt gan ragaini bērni, gan bezragaini.
"Cilvēki iedomājas, ka, ja ir ragi, tad tie ir āži. Nē, nepavisam tā nav," viņa norādīja.
Vecākajām kazām Līgas ganāmpulkā ir pat 9–10 gadi. Viņa atzina, ka tuvojas laiks, kad no tām vajadzēs atvadīties, taču tas moments ir ļoti grūts. Kazas ir ļoti pieradušas gan pie Līgas, gan citiem cilvēkiem, jo tās regulāri apciemo tūristi.
Ražo sieru un saldējumu
Tūristu grupas ekskursijās pie Līgas brauc ne tikai tāpēc, lai aplūkotu un samīļotu kaziņas, bet arī tāpēc, lai degustētu kazu piena sieru un saldējumu. Līga ir mājražotāja, kas savas saimniecības vecajā kartupeļu pagrabā ierīkojusi savu nelielo ražotni.
Lai saimniecību attīstītu, Līga uzrakstījusi un īstenojusi vairākus projektus, ar kuru palīdzību iegādātas visdažādākās iekārtas.
"Kad taisījāmies rakstīt projektu, meitenes no Lauku atbalsta dienesta brauca skatīties, kas tad man te būs. Tad man vēl bija tikai kartupeļu pagrabs. Es viņas ievedu tajā pagrabā, kur pie griestiem bija viena maza lampiņa, loga nebija, visur apcirkņi kaut kādi, kartupeļi, asni, maisi, putekļi, netīrumi, un viņām stāstu, ka te būs mana siera māja. Tad, kad viņas aizbrauca, es Vasilijam teicu: zini, man liekas, ka viņas padomāja, ka nav man viss ar galvu kārtībā," stāstīja Līga.
Tomēr projektu īstenot izdevās visnotaļ labi. Siera mājā no kazu piena top visdažādākie produkti – dažādu garšu svaigie sieri, cietie sieri, fetas sieri, krēmsieri, siera bumbas eļļā, karamele un pat saldējums, ko Līga pēc tam pārdod tirdziņos.
To, kā pagatavot gardos produktus, Līga apguvusi lielākoties pašmācības ceļā, taču daudz ko iemācījusies arī dažādos kursos un apmācībās.
Lielākais atbalsts – ģimene
Liels atbalsts Līgai saimniecības uzturēšanā ir meita Marika un znots, kuri ik pa laikam palaiž Līgu uz pāris dienām no smagajiem darbiem atpūsties un parūpējas par kazu ganāmpulka labsajūtu.
"Mana mamma ir tāda, kas iet un dara, lai tur vai kas.
Mēnesi pēc smagas operācijas viņa jau ir ierindā un dara visu to, ko vispār neviens neticēja, ka viņa vairs darīs. Es redzu ikdienā, cik tas ir grūti, cik tas ir smags un fizisks darbs. Cik es varu, tik es palīdzu," stāstīja Marika.
Līga atzina, ka dzīvnieku turēšana ļoti piesien pie mājas, bet tādu palīgstrādnieku, kuram varētu uzticēties, viņai nav izdevies noalgot.
"Cilvēkiem, kas grib strādāt, tiem ir pastāvīgs darbs. Viņi jau negaidīs, kad es tagad izdomāšu, ka man pāris dienas vajadzīgas brīvas. Bet tos cilvēkus, kas ir gadījuma darbu strādnieki, es viņus varu paņemt, lai iztīrītu kūti, bet ne vairāk," atzina Līga.
Spēku un iedvesmu turpināt uzsākto Līgai sniedz gan vīrs Vasilijs, gan visi trīs bērni, gan mazbērni un citi radi. It sevišķi mazdēli, kas dzīvo kopā ar viņu saimniecībā. Mazbērnu priekam saimniecībā mājo arī neliels ponijs, ko Līga iegādājusies pirms trim gadiem. Ar to gan izjādes nenotiek. Dzīvnieks tiek turēts skaistumam un mīļumam, norādīja Līga.
"Cilvēki nemāk priecāties par to, kas viņiem ir. Viņi māk tikai bēdāties par to, kā nav. Mēs ar vīru priecājamies, ka mūsējie ir šeit, ka mūsu mazbērni aug šeit, jo nav nekas svarīgāks dzīvē par ģimeni. Cieniet savas ģimenes, mīliet savus vecākus, bērnus un mazbērnus, un viss būs labi," secināja Līga.
