"Mana bērnībā sākumā bija fantastiska. Viss, ko varēji iedomāties, – mamma, tētis, omīte, opis – bija. Likās, ka viss ir ideāli, bet mana bērnība izgaisa 10 gados. Mana mamma cieta autokatastrofā, un tas ir visbriesmīgākais, manuprāt, kas var notikt ne tikai manā dzīvē, bet arī daudzu citu dzīvē, ka tu zaudē savu mammu," stāstīja Viktorija.
Jau dažus gadus pirms mammas nāves viņas tēvs bija aizgājis no ģimenes, tāpēc pēc šī smagā notikuma Viktorija palika viena ar omīti.
"Es prasīju savai omei, lai viņa mani neatdod bērnunamā, bet paņem savā aprūpē. Viņa, protams,to izdarīja, jo viņa mani ļoti mīlēja. Tad sākās pats grūtākais.
Jo tad, kad tu paliec par bāreni un tevi audzina omīte, tu saproti, ka tev neviens vairs nevarēs palīdzēt, izņemot tevi pašu," stāstīja Viktorija.
Tā 10 gadu vecumā Viktorijai nācās kļūt par pieaugušo un piedzīvot apjausmu, ka viņai ir jāspēj pašai sevi uzturēt un par sevi parūpēties, jo omīte jau ir cienījamos gados un var aiziet no šīs pasaules jebkurā brīdī.
"Visšausmīgākais bija skolas laikā, kad mani ļoti apsaukāja – tu esi bārene, tu neesi nevienam vajadzīga, tevi neviens nemīlēs, tu neko nevari, tavai omītei nav naudas," atminējās Viktorija.
Ne tikai emocionālais, arī finansiālais stāvoklis skolas gados Viktorijai bija grūts. Viņas un omītes vienīgais iztikas avots bija neliela pensija un bērnu pabalsts, par ko nevarēja normāli izdzīvot.
"Es esmu ļoti pateicīga tiem cilvēkiem no malas, kas saprata, ka šai meitenei vajag palīdzību. Kāds atdeva mantas, kāds drēbes. Man nekad nebija kauns, un man joprojām par to nav kauns, ka es toreiz nēsāju drēbes, kuras man atdeva," uzsvēra Viktorija.
Konstantais skolasbiedru pazemojums galu galā viņu motivēja darīt vairāk un pierādīt citiem, ka viņa ir spējīga nodrošināt sev veiksmīgu dzīvi. Protams, Viktorija jau toreiz apzinājās, ka, lai kaut ko sasniegtu, viss būs jānopelna pašas spēkiem, smagi strādājot.
Līdz ar to jau 10 gadu vecumā viņa sāka strādāt, neoficiāli piepelnoties piemājas ziedu veikalā. Viktorija joprojām ir pateicīga veikala īpašniecei, kas uzticējās 10 gadus vecam bērnam, ļaujot gatavot puķu pušķus, turklāt vēl pāri palikušos ziedus aiznest uz mammas kapa vietu.
"Laikam vistrakākais ir apzināties, ka tevi neviens neaizstāvēs, izņemot tevi pašu, ka tev jābūt nenormāli stiprai. Es nezinu, cik asaru es esmu izlējusi pa šo dzīvi, bet man liekas, ka man to vairs nav," atzina Viktorija.
Paralēli nelielajiem darbiem ziedu veikalā Viktorija sāka vienaudžiem un paziņām griezt matus un veidot frizūras. Viņa bija redzējusi, kā to dara viņas mamma, un ar dažādiem nepieciešamajiem piederumiem – šķērēm, ķemmēm un tamlīdzīgi – Viktorijai palīdzēja mammas bijušie kolēģi. Tā arī sākās viņas frizieres karjera, kas veiksmīgi turpinās jau 20 gadus.
"Šobrīd es esmu personība, es esmu sieva, es esmu mamma, es esmu uzņēmēja. Es esmu cilvēks, kas nes prieku, mīlestību un skaistumu sievietēm un vīriešiem. Es radu skaistumu, un man liekas, ka skaistums tiešām izglābs pasauli," sprieda Viktorija.
Visu, ko Viktorija ir sasniegusi, viņa ir sasniegusi pati ar saviem spēkiem, pierādot, ka arī bez vecāku atbalsta, mīlestības un arī materiālās palīdzības var izaugt par personību.
"Man liekas, ja man nebūtu bijušas tādas grūtības, es nekad nesasniegtu to, kas man ir, jo, tikai pateicoties tām grūtībām, es tiku tam visam cauri, bet, ja tu man uzdotu jautājumu, vai es varētu izdarīt to otro reizi, es teiktu – nē, vairs nē, jo spēka man nepietiktu," viņa atzina.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
