Ar Antonu Latvijas Radio tikās Vērmanes dārzā Rīgā dienā, kad tur norisinājās "Annas dienas svētku tirgus". Parks ir cilvēku pārpildīts.
Latvijas Radio: Kāpēc tu piekriti intervijai?
Antons: Manā gadījumā laikam man nav īsti iemeslu, kāpēc es par to varētu nerunāt, jo diezgan daudzus gadus es esmu atklāts, tas ir viens. Otrs – man šī tēma interesē arī mazliet profesionāli. Migrācijas jautājumi, migrācijas socioloģija, migrācija un veselība, specifiski arī LGBT migrācija – kādreiz arī esmu to pētījis socioloģijas studijās. Trešais, es uzskatu, ka tomēr, jo vairāk runā, jo ātrāk būs izmaiņas cilvēku prātos, sabiedrībā, un varu redzēt, ka izmaiņas notiek, varbūt ne tik ātri. Bet, ja atskatās daudzus gadus atpakaļ, tad daudz kas ir mainījies Latvijas sabiedrībā.
Antonam ir 43 gadi. Jau astoņus gadus viņš strādā par sabiedrības veselības ekspertu Pasaules Veselības organizācijā, kur darbs ir saistīts ar dažādām infekciju slimībām un marginalizētām grupām, proti, – cilvēki, kas lieto narkotikas, seksa industrijas darbinieces, LGBT kopienas veselību jautājumi, HIV infekcija un citi ar veselību saistīti jautājumi.
Dzīve bez robežām
Latvijas Radio sāk ierakstu sēriju "Dzīve bez robežām".
Nedēļas laikā ik darba dienu izskanēs stāsti par homoseksuāliem cilvēkiem, kas dzīvo dažādās Eiropas valstīs. Vai, aizbraucot no Latvijas, viņi nonāk svešumā vai tomēr jūtas kā mājās?
Projekts tapis ar Baltijas Mediju izcilības centra stipendiju.
Sākotnēji Antons Pasaules Veselības organizācijā strādājis Kopenhāgenā, Dānijā, reģionālajā birojā, taču nu otro gadu strādā Šveicē, Ženēvā – organizācijas galvenajā mītnē.
"Esmu studējis medicīnu Latvijā pirms daudziem gadiem, strādāju kādu laiku arī par ģimenes ārstu, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Paralēli tam esmu darbojies cilvēktiesību aktivitātēs, esmu piedalījies "Mozaīkas" darbībā jau no pašiem sākumiem, arī pirms "Mozaīkas" centos kaut ko darīt, lai mainītu sabiedrību un veicinātu vairāk iekļaujošu sabiedrību," pastāstīja Antons.
Ģimene ir Latvijā
Latviju Antons nav pametis, taču darba dēļ nākas būt Šveicē vai citās pasaules valstīs, dodoties darba komandējumos. Kā viņš pats raksturoja, dzīvo ar vienu kāju Latvijā, ar otru Šveicē.
"Man diezgan labi patīk darbs, ko es daru, tas ir reizē arī mans hobijs, un arī [citiem] hobijiem daudz laika neatliek. Bet laikam svarīgi pateikt, ka bez darba man ir arī ģimenes dzīve. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc esmu daļēji Latvijā. Es braucu uz Latviju ik pēc divām nedēļām, jo šeit ir mana ģimene, šeit ir bērni un vīrs," pastāstīja Antons.
Antons ar savu vīru Edgaru ir kopā jau 15 gadus. Abi iepazinušies Latvijā, laika gaitā izveidojušās arī attiecības.
Apprecējās Spānijā
Pirms 10 gadiem abi aizbraukuši no Latvijas. Antons devās uz Spāniju, kur divus gadus studēja Eiropas epidemioloģijas mācību programmā, savukārt Edgars kā brīvprātīgais devās uz Beļģiju. Bet tad abi esot uzsākuši kopdzīvi Spānijā, kur arī apprecējušies.
Spānija tiek vērtēta kā viena no liberālākajām un LGBTQ kopienai draudzīgākajām valstīm pasaulē. Viendzimuma laulības Spānijā ir likumīgas kopš 2005. gada, savukārt viendzimuma attiecības krietni senāk – kopš 1979. gada. Tāpat ir dažādi likumi, kas aizliedz diskriminēt homoseksuālus cilvēkus, arī citas tiesības, piemēram, adopcija, iespējas mainīt juridisko dzimumu dokumentos.
Antons pastāstīja, kā viņi nonāca pie lēmuma precēties: "Mēs tajā brīdī dzīvojām Spānijā, un mums abiem bija uzturēšanās atļauja, bijām rezidenti Spānijā, uz mums attiecās arī visi likumi. Priekšlikums [precēties] nāca no Edgara. Domājām, kāpēc gan ne. Pirmkārt, ir tāda iespēja, otrkārt, tas, protams, arī kaut ko nozīmē, kaut vai simboliski. Bet, protams, bija arī tā doma, ka gan jau kādreiz arī Latvijā šo atzīs, un tas bija arī tāds kā mazliet aktīvisma solis."
Juridiski Latvija neatzīst viendzimuma laulības, tostarp tādas, kas ir noslēgtas ārvalstīs.
Satversmes 110. pantā ir noteikts, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti". Savukārt saskaņā ar Civillikuma 35. pantu ir aizliegta laulība starp viena dzimuma personām.
Paplašinātā ģimene ar diviem dēliem
Dzīvojot Spānijā, Antons ar vīru sapratuši, ka ir gatavi uzņemties atbildību un investēt savu laiku un spēkus, lai audzinātu bērnus. Tāpēc izlēmuši paplašināt ģimeni.
"Mūsu gadījumā paplašinātā ģimene ietver mūs kā tēvus un bērnu māti. Mēs esam diezgan labi draugi savā starpā, kaut mums arī ir divas atsevišķas mājsaimniecības, mēs diezgan cieši komunicējam savā starpā. Un mums tās mājsaimniecības nedaudz pārklājas – mums ir kopīgs dārzs, mēs dzīvojam ļoti tuvu viens otram. Bērni principā piecu minūšu laikā var aiziet no mammas pie tēva."
Ģimenei ir divi dēli – piecus un septiņus gadus veci. Ģimenes dēļ Antona vīrs pirms septiņiem gadiem atgriezies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, savukārt Antons meklējis darba iespējas, kas būtu tuvākas Latvijai.
Kā stāsta Antons, viņa ģimeni varētu pielīdzināt tādai ģimenei, kur pāris izšķiras un pēc laika katrs izveido jaunu ģimeni. Viņš gan piebilda – viņa bērniem nebija jāpiedzīvo šķiršanās.
Jau no dzimšanas dēli saprot, ka viņiem ir vairāki vecāki un lielāka ģimene.
"No tiesiskās puses, protams, bērniem ir gan tēvs, gan mamma. Bet pēc likuma vai no Latvijas puses tie ir bērni, kas dzīvo nereģistrētas laulības ģimenē, jo mamma ar tēti savā starpā nav precējušies. Tā kā mēs vienādā mērā piedalāmies bērnu audzināšanā, ieskaitot vešanu pie ārsta vai uz bērnudārzu, tad te, protams, bija nepieciešams noslēgt pilnvaras pie notāra, ka man ir tiesības pārstāvēt vai aizstāvēt mana vīra bērna intereses un manam vīram ir tiesības aizvest pie ārsta manu dēlu. Patiesībā viņi ir pusbrāļi, viņiem ir viena mamma, bet tēvs katram ir savs," skaidroja Antons.
Ģimene arī valsts izpratnē
Bieži vien pret LGBTQ kopienu noskaņoti cilvēki atzīst vien "tradicionālu ģimeni". Antons gan jautā: ko cilvēki saprot ar tradicionālo ģimeni? Viņaprāt, "tradicionālās ģimenes" koncepts tiek izmantots vietā un nevietā un mēģinājumi ģimenes jēdzienu ierāmēt vienā, noteiktā veidā neesot nekas labs.
"Man liekas, ka tas, ko konservatīvie politiķi ar to grib uzspiest, ir, ka tradicionālā ģimene ir tā saucamā heteroseksuālā ģimene, kur ir māte, tēvs, kuri ir precēti, un viņu bērni. Bet, ja paskatās vēsturiski, tā nemaz nav tradicionālā ģimene, drīzāk neseno laiku izgudrojums. Kaut vai pirms 100, 200 gadiem visi dzīvoja kopā vienā ciemā – vecāki, vecvecāki, tantes, brālēni – visi dzīvoja kā vienā ģimenē. Man liekas – jautājums par to, kas ir ģimene, ir jāprasa bērnam, jo viņš pats nosaka to, ko viņš uzskata par savu ģimeni," sacīja Antons.
Antons un Edgars ir viens no pirmajiem viendzimuma pāriem, par kuriem Latvijā Administratīvā rajona tiesa ir pieņēmusi spriedumu, ar kuru konstatēta "publiski tiesisko attiecību pastāvēšana", proti, atzīts, ka starp pāri pastāv ģimenes attiecības Satversmes 110. panta izpratnē.
Latvijā nevar justies brīvi
Pirmo reizi savu homoseksualitāti Antons apzinājās pusaudžu gados, kad izjutis lielas ilgas un vēlmi būt tuvumā vienam no saviem draugiem. Vēlāk viņš sapratis, ka patiesībā ir iemīlējies.
Viņš nekad nav slēpis savu seksualitāti vai juties slikti par to, ka ir gejs. Iespējams, tas ir pateicoties ģimenei.
"Vecāki man ir gudri, savā ziņā progresīvi un pieņemoši. Protams, kādu laiku viņiem vajadzēja, lai ar to samierinātos.
Jo jebkurš vecāks sāk uztraukties par savu bērnu, kā viņam būs dzīvē, zinot, kādi aizspriedumi sabiedrībā ir izplatīti, ka viņam var būt problēmas vai viņš var saskarties ar neiecietību. Bet, es domāju, ka tagad viņi redz, ka var dzīvot arī tā. Protams, viņi atbalsta arī mūsu ģimeni un ir ļoti labās attiecībās ar manu dzīvesbiedru. Domāju, ka ar vecākiem man ir paveicies!" sacīja Antons.
Kā pastāstīja Antons, Latvijā reālajā dzīvē sastapties ar naidīgiem izteikumiem vai neiecietību viņa homoseksualitātes dēļ ir nācies ļoti reti:
"Atzīšos godīgi, mūsu personīgā pieredze nav nemaz tik slikta.
Viens ir tas, kas notiek internetā, kas notiek komentāros. Tur, protams, tā saskarsmes kultūra ir ārkārtīgi zema, un cilvēki var rakstīt pilnīgi ārprātīgas lietas, bet es vienkārši to nelasu. Kāpēc mums jālasa naidīgi komentāri no nezināmiem cilvēkiem?"
Vienlaikus viņš atzina, ka Latvijā nākas sevi neapzināti ierobežot savas seksualitātes dēļ: "Ja mēs esam Spānijā vai Šveicē, tad mēs varam saņemties rokās. Latvijā kaut kā automātiski to nedari. Viens ir tas, ka tu jūti, ka cilvēki skatīsies greizi. Otrs, varbūt Latvijā principiāli ir mazāk pieņemts izrādīt savas emocijas. Piemēram, Dānijā vai Spānijā mēs jebkuram varam pateikt, ka esam precēti, šeit [Latvijā], protams, arī to varam, bet parasti tu saskaries ar to, ka cilvēki jūtas neērti, nezina, kā reaģēt."
Attieksme mainās arī Latvijā
Viendzimuma attiecības Šveicē ir likumīgas kopš 1942. gada, Dānijā no 1933. gada. Savukārt viendzimuma laulības Šveicē ir atļautas no 2022. gada, Dānijā – no 2012. gada. Abas valstis tiek uzskatītas par ļoti draudzīgām LGBTQ kopienai.
Runājot par aizbraukšanu prom no Latvijas, Antons atzina, ka šeit pilnībā komfortabli nejūtas un, dzīvojot citās Eiropas valstīs, ir pieredzēta krietni pieņemošāka sabiedrība.
Tomēr viņš uzsver, ka situācija Latvijā arī mainās. Līdz ar paaudžu maiņu sabiedrības attieksme pret LGBTQ kopienu kļūs iekļaujošāka.
Vai viņiem bijusi doma doties pavisam prom no Latvijas? "Kā iespēja vienmēr pastāv, šajā gadījumā teikt: atgriezties uz ārzemēm vai arī aizbraukt. Vai tas ir saistīts ar homofobiju vai kaut ko citu? Mūsu dzīve Spānijā bija diezgan laba pieredze, mēs tur tiešām jutāmies kā mājās. Un viens no plāniem ir, protams, ka tad, kad būsim pensijā, tad varēsim nopirkt māju kaut kur Spānijā un pārvākties uz turieni. Mēs tur kopumā jūtamies daudz labāk – cita kultūra, cits klimats, cita sabiedrība," atklāja Antons.
