Skaista ģimene – tikai no ārpuses
Labdarības maratons "Dod pieci!" ir pirmā reize, kad Ludmila publiski nolēmusi dalīties ar savu dzīves stāstu un savu pieredzi. Publiski atvērties jaunietei ir grūti.
"Mani vecāki bija mākslinieki, tētis ar mammu strādāja teātrī, tētis bija tehniskais direktors. Es varētu teikt, ka piedzimu labā ģimenē. Man bija viss nodrošināts. Mums bija ļoti labs dzīvoklis, man bija sava istaba, un viss it kā bija," stāstu iesāka Ludmila.
Tad viņas ģimene sāka piedzīvot grūtības – 90. gados teātri, kurā strādāja Ludmilas vecāki, slēdza, un vecāki palika bez darba.
"Mēs vēlējāmies aizbēgt uz Kanādu, bet, kā jūs zināt, tajos laikos bija ļoti grūti tikt uz ārzemēm. Sākumā es ar tēti aizbraucu, un mani vecāki sarunāja, ka mana mamma arī atbrauks, un mēs tur paliksim dzīvot. Mēs ar tēti gaidījām, bet mamma neatbrauca," stāstīja Ludmila.
Viņai ar tēti nācās atgriezties Latvijā, bet ģimene no ārpuses joprojām izskatījās ļoti skaisti, tā, it kā viss būtu kārtībā, jo Ludmilas tētis sāka veidot pats savu uzņēmumu. Tikai Ludmila redzēja, ka viņas vecāki ārkārtīgi bieži strīdējās. Skandāli bija katru dienu. Vienā brīdī Ludmilas tēvs sāka viņas mammu iespaidot fiziski.
"Mans tēvs "palaida rokas" pret manu mammu. Es atceros, ka mana mamma bija zilumos, ka viņai bija zilas kājas," atklāja Ludmila.
Tēvs palūdza aiziet
"Tēvam parādījās mīļākās. Viņam bija ap 50 [gadu], mīļākajām ap 18. Vienā jaukā dienā viņš atveda uz mājām vienu no mīļākajām un pateica, ka mēs tagad visi dzīvosim vienā dzīvoklī," stāstīja Ludmila.
Tā arī notika – tēvs ar Ludmilai svešo sievieti dzīvoja vienā istabā, viņa ar mammu otrā. Protams, viņas mammai to bija grūti izturēt, un viņa nolēma iesaistīt policiju. Ludmilai tikmēr sākās problēmas skolā, jo bija grūti koncentrēties mācībām.
"Vienā brīdī mans tēvs izmeta mani un manu mammu no dzīvesvietas. Mums vajadzēja kaut kā izdzīvot. Mēs ar mammu aizbraucām uz laukiem. Tēvs vispār mums nepalīdzēja. Mēs nezinājām, kur vērsties, kur prasīt kādu palīdzību," atklāja Ludmila.
Viņa ar mammu dzīvoja lauku mājā Tukuma pusē bez elektrības. Ludmilai tobrīd bija 13, 14 gadi. Skolu mainīšana ietekmēja viņas raksturu – viņa palika klusa un nekomunicēja ar saviem vienaudžiem.
"Mani audzināja tikai mamma, un mums bieži pietrūka ēdamā, bieži vien es nevarēju nomazgāties, nevarēju dabūt tīras drēbes.
Tad, kad es atnācu uz skolu un apsēdos savā solā, es vienkārši gribēju būt neredzama, lai mani neviens neredz. Es saprotu, ka mamma darīja visu iespējamo, lai nodrošinātu man labu dzīvi, bet, dzīvojot laukos, darbu dabūt bija ļoti grūti," stāstīja Ludmila.
Dzīves apstākļi ietekmēja arī Ludmilas veselību, viņa saslima ar astmu. Tajā laikā gan bija grūti uzreiz nonākt pie šīs diagnozes, ārsti minēja gan bronhītu, gan tuberkulozi.
"Māja bija mitra. Es atceros vienu reizi, kad es piecēlos, un man pat mati bija piesaluši pie spilvena, jo [no mājas] ļoti ātri izgāja siltums," atminējās Ludmila.
Klasē viņa bija vientuļa. Neviens negribēja ar viņu draudzēties, un viņa arī nezināja, kā uzsākt sarunu. Ludmila tika atstumta.
"Es vienkārši negribēju dzīvot. Bieži man bija lēkmes no tā, ka es nevaru paelpot. Lielu savu dzīves daļu pavadīju ne tikai mājās, bet arī slimnīcā," atklāja Ludmila.
Krīzes centrā lika aizvērties
Visu šo laiku, arī to, kuru Ludmila pavadīja slimnīcā, viņas tēvs par meitu nelikās ne zinis. Skolā par Ludmilu ņirgājās – gan vienaudži, gan skolotāji. 15 gadu vecumā ievērojami bija kritušās arī meitenes sekmes. Esot mājās, vienīgā iespēja, kā mācīties, bija aukstumā un sveču gaismā. Skaudrie apstākļi meiteni noveda arī līdz domām par pašnāvību.
"Mana mamma vienmēr man ir teikusi, ka ir jāpiedod cilvēkiem, un tajā laikā es neieredzēju savu tēvu, es neieredzēju to situāciju, kurā es esmu, es neieredzēju sevi. Mamma bieži man teica, ka mani mīl, ka viņa man ir gatava atdot visu, kas viņai ir, un es to arī redzēju," stāstīja Ludmila.
Diemžēl viņas mammai Ludmilas veselības apsvērumu dēļ uz brīdi nācās meitu ievietot krīzes centrā, jo citādi viņa nespēja par viņu parūpēties, nespēja nodrošināt siltu vietu, kur dzīvot.
"Tā bija tāda iestāde, kurā tu nokārto dokumentus, bet neviens ar tevi necenšas parunāt, kā tu jūties. Es biju jūtīgs bērns, krīzes centrā raudāju, bet man vienkārši lika aizvērties un gulēt," atklāja Ludmila.
Vislielākais meitenes bailes bija, ka viņu mammai varētu atņemt. Ludmilas mamma necīnījās ar viņas tēvu par aizbildniecību vai uzturlīdzekļiem, jo par spīti visam joprojām uzskatīja – bērnam ir nepieciešams tēvs, lai arī kāds viņš nebūtu, bet līdzekļu, par kuriem iztikt, bija maz.
Par sevi rūpējas no 16 gadu vecuma
"16 gados es sāku strādāt, gāju vakarskolā. Strādāju pa dienu, vakarā mācījos. Pēc tam es iestājos augstskolā, un tagad mācos maģistrantūrā. Mana mamma nedzīvo Latvijā, viņa ir aizbraukusi projām. Tas, ko man viņa ir iemācījusi, ir nekad nepadoties, iet uz priekšu un, ja kādam ir grūti, censties palīdzēt," pauda Ludmila.
Kad Ludmila jau bija pilngadīga, viņas attiecības ar tēvu atjaunojās, tēvs palīdzēja ar dzīvesvietu un iztiku studiju laikā.
No šodienas skatu punkta jauniete saprot – viņai par notiekošo nevajadzēja klusēt, sevišķi par emocionālo vardarbību no klasesbiedru un atsevišķu skolotāju puses, taču tolaik viņai bija bail. Šī iemesla dēļ viņa vienmēr iesaistās un aizstāv tos bērnus un pusaudžus, kuri tiek pazemoti. Ludmila iesaistījusies arī bērnu nometņu rīkošanā, lai palīdzētu tiem bērniem, kas nāk no līdzīgiem apstākļiem, kā viņa pati.
"Es vienkārši zinu, kā viņi jūtas, un es zinu to situāciju, kad tev ir bail kādam atklāties un kaut ko pastāstīt, jo tev liekas, ka tu dabūsi 100 reizes atpakaļ, un labāk ir paklusēt. Tas nav pareizi!" uzsvēra Ludmila.
Tas, ka viņai bērnībā pietrūka, bija apkārtējo vēlme uzzināt, kas ar meiteni notiek, kā viņa jūtas. Silta jaka ziemā, iespēja kaut kur pastrādāt, lai nopelnītu, vai vienkārša aprunāšanās, dalīšanās ar informāciju, kur meklēt palīdzību, – šie nelielie soļi viņai būtu nozīmējuši ārkārtīgi daudz.
"Gribas to sapratni, gribas, lai ar tevi parunā, gribas, lai [tevi redz], nevis izliekas, ka tevis nav. Es tiešām mainīju ļoti daudz skolas. Es tik labi atceros vienu situāciju, tā bija kāda astotā klase, es koridorā raudāju, un pie manis pienāca viena 12. klases meitene un apķēra mani. Man tas bija tāds šoks. Ar mani nekas tāds dzīvē nekad nebija noticis, kad pie manis pienāk un vienkārši samīļo," atklāja Ludmila.
Viņas padoms jauniešiem līdzīgā situācijā ir: par spīti visam – nenoslēgties sevī un runāt. Atrast kaut vienu uzticamu personu, ar kuru izrunāties.
KONTEKSTS
Sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad aicina palīdzēt riskam pakļautiem bērniem un jauniešiem. Vecrīgā, Doma laukumā, izbūvētajā stikla studijā uz 158 stundām ieslēgts Latvijas Radio 5 ētera personība Toms Grēviņš, lai sešarpus diennakšu garumā tiešraidē pirmo reizi "Dod pieci!" vēsturē viens pats atskaņotu tikai par ziedojumiem izvēlētās dziesmas.
Savukārt blakus "Dod pieci!" studijai sākusies garākā labdarības skriešanas stafete. Tās laikā, iesaistot pēc iespējas vairāk skrējējus, uz skrejceliņa bez apstājas paredzēts noskriet 158 stundas.
Ziedojuma iespējas un mērķis
- No 1. līdz 21. decembrim – tīmekļa vietnē dod.pieci.lv iespējams apmainīt ziedojumu pret savu mīļāko dziesmu Latvijas Radio 5 ēterā ar elektronisko norēķinu starpniecību.
- No 1. līdz 21. decembrim ziedot var visās "Circle K" uzpildes stacijās, kur tiks pieņemti gan skaidras, gan bezskaidras naudas ziedojumi. Šogad, tāpat kā pērn, "Circle K" dubultos to ziedojumu apjomu, kas saņemti viņu degvielas uzpildes stacijās.
- No 15. līdz 21. decembrim skaidras un bezskaidras naudas ziedojumi tiks pieņemti arī labdarības maratona stikla studijā Vecrīgā, Doma laukumā.
- Līdz pat Zvaigznes dienai, 2024. gada 6. janvārim, ziedojumi tiks pieņemti labdarības organizācijas Ziedot.lv tīmekļa vietnē www.ziedot.lv, izvēloties projektu "Dod pieci!".
Visi saziedotie līdzekļi 100% apmērā caur projekta partneri – labdarības organizāciju Ziedot.lv nonāks pie bezpeļņas organizācijām, kas sniedz profesionālu palīdzību bērniem un jauniešiem, kuri palikuši bez pienācīgas ģimenes un sabiedrības aprūpes, cietuši no vardarbības un citiem noziegumiem, saskaras ar dažādām dzīves grūtībām.
