Imantam mīlestība pret mūziku parādījās jau agrā bērnībā, jo viņa mamma bija profesionāla mūziķe. Viņam obligāti bija jāiet mūzikas skolā klavieru un kora klasē.
"Klavieres bija obligātas, bet es nevaru teikt, ka man patika spēlēt to, ko man uzdod, jo jau no paša sākuma es gribēju radīt kaut ko pats, tāpēc es nejutos ērti, man bija grūtības ar to, ka man ir jādara kaut kas, ko jau kāds cits ir izdomājis manā vietā," atzina Imants.
Toties mājās viņam bija liela plašu kolekcija. Jau no piecu gadu vecuma viņš pats mācēja uzlikt plates un klausījās tās regulāri. Imants diezgan ātri iemīlēja rokmūziku, viņa mīļākā plate bija grupas "The Rolling Stones".
"Lai nonāktu pie tā, ka es pats sāku rakstīt dziesmas, mūziku un arī tekstu, man ir bijuši dažādi pieredzējumi, piedzīvojumi. Īpaši daudz kas no tā, kas noticis agros pusaudžu gados, ir atstājis iespaidu uz to, kāpēc un kā es rakstu dziesmas," stāstīja Imants.
Viņš atklāja, ka gan bērnībā, gan pusaudžu vecumā piedzīvoja lielas grūtības iekļauties sociālajā vidē.
"Man vienmēr bija sajūta, ka tas viss, kas notiek apkārtējā vidē, man nešķiet interesants," viņš paskaidroja.
Daudz krāšņāka viņam šķita savas iekšējās pasaules uzburtā aina. Viņš daudz laika pavadīja vienatnē, klausoties mūziku un fantazējot. Skolas gados viņš uzturēja draudzīgas attiecības ar vienaudžiem, bet bija grūti iekļauties un aizrauties ar to pašu, kas aizrāva citus.
"Tāpēc es daudz laika pavadīju viens, vienatnē, visu ko izdomājot. Agrīnos pusaudžu gados, aptuveni 14 gadu vecumā, es sajutu to iekšējo protesta garu, kas droši vien raksturīgs daudziem jauniem cilvēkiem, un sāku meklēt kaut kādu izeju no tās, kā es tobrīd uzskatīju, uzspiestās realitātes. Tad es piedzīvoju saskarsmi ar apreibinošām vielām," atklāja Imants.
Pirmo reizi alkoholu jaunietis pamēģināja 14 gadu vecumā, cigaretes tāpat. Tā bija pagājušā gadsimta 90. gadu nogale, kad nešķiroja, kam šīs vielas drīkst vai nedrīkst tirgot. 14 gadu vecumā gan alkoholu, gan cigaretes brīvi iegādājās viņš pats.
"Īsā laika posmā, 15 gadu vecumā, es kļuvu smagi atkarīgs no smēķēšanas, es smēķēju trīs paciņas katru dienu. Man bija ļoti zema balss, nopīpēta tik agrā vecumā. Paralēli tam sākās mana tā brīža mīlestība pret alkoholu.
Tā bija ļoti spēcīga mīlestība, jo tajā es atradu spēcīgu mierinājumu, un tas man deva arī lielu iedvesmu. Es kaut kā iemācījos caur to pastāvēt, man kļuva interesanti," atminējās Imants.
Protams, tas viņu noveda interesantā, bet jaunietim nelabvēlīgā un kriminālā vidē Rīgas centrā. Jaunieši tolaik, kā viņš pats atminējās, uz ielas varēja brīvi lietot lielu daudzumu alkohola.
"Ja pārāk lieli mēsli netika darīti, tas tika pieļauts. Tur pat bija policija un tā tālāk, bet viss tur notika. Es biju regulāri piedzēries un bieži vien tādā kondīcijā turpat arī pagulēju zālītē, bet kaut kā vienmēr es tomēr atkal piecēlos, un viss turpinājās," stāstīja Imants.
Nepagāja ilgs laiks, līdz viņam pirmo reizi parkā tika piedāvātas narkotikas. Viņa acu priekšā vairāki jaunieši narkotikas "uz kredīta" iegādājās, un turpat arī dūra pirmo heroīna devu.
"Es biju baigajā pālī, bet sapratu, – ja es šito tagad pamēģināšu, ka tas būs viss, ka tad, visticamāk, es… Ka tie būs pāris mēneši… Es mazliet jau sapratu savu vilkmi, un es izdarīju izvēli. Es nepaņēmu, es toreiz paliku pie alkohola," atminējās Imants.
Bohēmas dzīve viņu viļņveidīgi pēc tam piemeklējusi daudzu gadu garumā, bet tik smaga atkarība, kāda Imantu piemeklēja vecuma posmā no 15 līdz 17 gadiem, viņam vairāk nav bijusi.
"Tolaik es regulāri piedzēros līdz bezsamaņai. Es regulāri biju komā. Vispār tajā laikā es biju nospriedis, ka īpaši ilgi dzīvot nav vērts, jo dzīve neko pārlieku aizraujošu nepiedāvā, un es dzīvoju ar domu, ka man ir aptuveni viens gads.
Es biju pārliecināts, ka līdz 17 gadu vecumam es nenovilkšu. Es vienkārši dzīvoju ar domu, ka tas viss vienā brīdī beigsies, un tas būs relatīvi drīz, līdz ar to es varu dzīvot ar aizrautību, un man principā ne no kā nav jābaidās," stāstīja Imants.
Vienā brīdī notiekošo atklāja viņa mamma, jo kāda skolotāja viņai piezvanīja un izstāstīja, ka Imants skolu vai nu neapmeklē vispār, vai ierodas uz stundām piedzēries. Tas bija lūzuma punkts. Viņam tika piedāvāta iespēja doties ceļojumā, doties uz Šrilanku, aizbraukt no visa prom uz pāris mēnešiem, pilnībā nomainīt vidi.
"Es sākumā ļoti pretojos tam, jo nebiju pārliecināts, ka vēlos kaut ko baigi mainīt, bet beigās es piekritu, un mani aizveda uz Šrilanku uz trīs mēnešiem. Es dzīvoju budistu klosteros starp mūkiem, es pirmo reizi dzīvē redzēju pilnīgi citu vidi, pilnīgi citādāku dzīvesveidu. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu. Tajā laikā es neko nelietoju, jo tur nebija tādas iespējas, un es piedzīvoju kaut ko fundamentāli jaunu," atminējās Imants.
Tad, kad viņš atgriezās Latvijā, protams, atkal no jauna iekrita iepriekšējā atkarībā, bet tajā pašā laikā viņam bija parādījusies cita perspektīva – interese par dzīvi.
Šobrīd viņš, kā pats vērtē, dzīvo labi. Jā, viņa atkarības tā līdz galam nekad nav pazudušas un joprojām iekšā mājo, ir klātesošas, bet Imants vairs nepīpē trīs paciņas cigarešu dienā.
"Kopš tā laika, kad es nonācu saskarsmē ar budismu, es atkal un atkal, caur laikiem mainot savu ārējo tēlu, piemēram, es tomēr atkal un atkal noskuju galvu. Tādējādi it kā atbrīvojoties no tā, kas manī ir uzkrājies, no kaut kādas enerģijas. Tāpat ir ar atkarībām. Kādu posmu tās ir aktuālas, teiksim tā, es esmu tajās iekšā, bet tad man tas vienkārši piegriežas un es jūtu, ka man vajag atbrīvoties, attīrīties," stāstīja Imants.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
