Māris un vecāki zemnieku saimniecībā saimniecībā "Klīves" Jelgavas novada Elejas pagastā audzē teju visu, nodarbojas ar lauksaimniecību, augļkopību, biškopību un mājražošanu, taču lielākais Māra lepnums ir bioloģiskais ābeļdārzs. Māris pats vēl dzīvo Rīgā, kas gan viņam nepatīk burzmas un skaļuma dēļ, bet jā – Māris ir lauksaimnieks no galvaspilsētas. Viņu gan nesastapsiet ļaužu baros, Māri visbiežāk var sastapt darbojamies ābeļdārzā, bet vēlāk tirgū kāds atkal viņam pajautās – vai šie ir poļu āboli. Māra un vecāku stāsts ir par paaudžu maiņu Latvijas zemē. Un par āboliem, kas ir mūsu pašu – ne poļu.
Smags darbs mijas ar lauku romantiku
"Tas viss sākās, kad tēvam bija jāizvēlas, vai pārņemt vecā tēva zemi 1991. gadā, vai turpināt būt par lauksaimniecības fakultātes pasniedzēju augļkopībā. Viņš izvēlējās sākt saimniekot. Tā mēs sākām audzēt sākumā graudus, kartupeļus, cukurbietes. Tad vēlāk jau sapratām, ka interesanti ir augļi, ogas, un sākām stādīt dārzu. Katru gadu stādījām klāt dārzus līdz šobrīd ir 80 hektāri," stāstīja Māris.
Saņemto zemi iekopt nebija viegls un patīkams darbs. Vietām to klāja dadži un nātres cilvēku augumā. Tāpat bija jāsakopj ēku drupas, jānolīdzina savu laiku nokalpojušās kūtis, jāaizved novārtā pamestie būvgruži. To visu ļoti labi Māris atceras.
"Atceros sevi maziņu, kā braucu uz šejieni un sākumā pļāvu ar izkapti – zāli, nezāles, nātres, te bija arī dadži cilvēku augumā. Mēs tos zāģējām ar "Družba" – bija tāds motorzāģis, lai varētu visu attīrīt. Pēc tam jau pļāvu ar trimmeri, un tad jau braucu ar traktoru, vedu graudus no kombaina rudenī. Vasaras es pavadīju šeit, un brīvdienas arī," atminējās Māris.
Viņš atceras arī skaisto – īpašo smaržu rudenī, kad kūla kviešus, kad viņš varēja rāpties piekabē tos līdzināt un dzīvoties. Tāpat arī ziedošos dārzus pavasarī, kad zied ābeles un ķirši, bet zem tiem apakšā dzeltens pieneņu paklājs.
"Tas ir dabas pilnbrieds, briedums, kas sāk veidoties no tā punkta –, ziedēšana, jaunība skaistums," pauda Māris.
Pilsētas lauksaimnieks
Māris pats joprojām dzīvo Purvciemā, bet uz saimniecību brauc trīs reizes nedēļā – pirmdien, otrdien un trešdien.
"Ceļos no rīta, paēdu brokastis, sabučoju sievu un bērniņu un braucu uz saimniecību. Es nezinu, sevi nevarētu iedomāties citādu darbu darot. Esmu strādājis arī birojā, bet te ir tāds miers, kad nav stresainu cilvēku apkārt. Rīgā, man liekas, vairāk dzīvo tādi steidzīgi cilvēki, kas visu laiku kaut kur skrien. Es tikmēr skatos, kā daba mainās. Vedu "Skolas augli" pa Jelgavas novada skolām un skatos rudenī, kā lapas krāsojas, kā sniegs uzkrīt. Varu baudīt dabas neskartību un to, kā daba mainās. Būt tam visam pa vidu un to visu piedzīvot," pauda Māris.
Protams, saimniecības uzturēšana nav tikai par romantiku un dabas vērošanu. Bieži tas ir smags darbs no agra rīta līdz vēlam vakaram. Mārim to palīdz veikt vesela komanda, bet ir situācijas, kas pārsteidz nesagatavotu.
"Piemēram, šogad mums ir saslimis viens no galvenajiem darbiniekiem, kas ir kombaineris un mehāniķis, un tad šķita, kā mēs tagad nokulsim graudus? Kā iesēsim rapsi? Kā iesēsim kviešus? Šķita, ka zeme būs jāizīrē. Tad kombainam saplīsa smalcinātājs, un mēs kūlām bez smalcinātāja. Kaimiņš jau zvana – "nu, vai tu jau neizīrē?" Tas apkārtējo saimniecību spiediens, kuri iekāro katru kvadrātcentimetru no mūsu apsaimniekotās zemes, ir ļoti liels. Atliek kādu kļūdu pieļaut, kad tevi jau meklē rokā – domā, ka tev jau neveicas, ka tu jau izīrēsi tūlīt," stāstīja Māris.
Čīkstētāji ir aizbraukuši
"Eleja ir mazpilsēta – vislabākā, kāda vien var būt no mazpilsētām, kur dzīvo cilvēki, kas pārsvarā strādā Jelgavā un Rīgā, un daudz kur citur. Vai arī apkārtnes saimniecībās. Mums apkārt ir dārzeņu audzētāji, saimniecības, arī pie mums strādā no Elejas cilvēki," stāstīja Māris.
Eleja ir bāze, no kurienes nāk saimniecības darbinieki – gan ogu lasītāji, gan traktoristi, gan metinātāji. Eleja ir vieta, kur dzīvo cilvēki, kas prot un saprot saimniecības darbus – ar čaklām rokām.
"Vispār laukos ir grūti strādāt, jo ir ļoti lieli apjomi. Piemēram, es gribu griezt ķiršu dārzu, bet tas ir trīs hektāru liels. Es pieeju pie tā, sāku griezt, bet saprotu, ka neiet tik ātri uz priekšu, kā gribētos. Tad tu ieraugi to kopējo apjomu. Tu diendienā dari to vienu darbu līdz tas darbs ir izdarīts, un vajag ļoti lielu pacietību un motivāciju, lai nepamestu to," stāstīja Māris.
Fiziski arvien vairāk darbu var atvieglot – ar elektriskajām šķērēm, elektrisko zāģi, arborista motorzāģi, bet tāpat tas prasa spēku un pacietību. Par saviem darbiniekiem, kas darbos palīdz, Māris lielākoties lepojas un ir priecīgs – viņi nečīkst, bet dara.
"Arvien mazāk, man liekas, arvien mazāk čīkst. Vairāk vienkārši dara. Čīkstētāji ir aizbraukuši projām uz ārzemēm. Tie laimes meklētāji. Palikuši ir tie darītāji, kas ir gatavi kaut vai piedalīties talkā un sakopt gan Latviju, gan savu sētu. Vairāk ir tie darītāji palikuši," viņš vērtēja.
Lai ir skaisti, bet ne pārāk skaisti
Savā saimniecībā Māris arvien vairāk virzās uz bioloģisko pusi, taču tas nav tik vienkārši.
"Cilvēki grib to bioloģisko, ar mazāk ķīmijas, taču arī, lai tas būtu skaists. Mēs kā saimniecība to mācāmies. Mēs ejam kursos, kuros stāsta, kā audzēt bioloģiski ābolus, piemēram. Šajā sezonā mēs esam apvienojuši ķīmisko ar bioloģisko, jo mums daudzi smidzinājumi ir tādi, kas ir tikai bioloģiskajās saimniecībās. Kaut gan mēs varētu visus ķīmiskos dot, vislabākā ir šī sadarbība starp ķīmisko un bioloģisko, kad ieliek pusi uz pusi," pauda Māris.
Tāpēc Māra audzētie āboli ir ne tikai garšīgi, bet arī skaisti. Jā, gadās pa kādam plankumiņam, taču tie pieder pie lietas. Ja ābols ir izaudzis pārāk smuks, cilvēki tirgū netic, ka tas nenāk no Polijas. Ja ābols izaug ar kraupi, ne tik smuks, tad atkal jautā – kāpēc tik nesmuks? Daļai cilvēku nekad nebūs labi, viņi vienmēr gribēs tieši to, kā tev nav, atzina Māris, bet tas viņu mudina attīstīties – liek meklēt, kā izaudzēt to, ko patērētāji vēlas.
"Es redzu laukos biznesu. Es redzu, ka var nopelnīt, audzējot ķiršus, avenes, ābeles, aprikozes. Tās ogas, kuras cilvēkiem garšo, kuras viņi grib patērēt vairumā, par kurām viņi ir gatavi maksāt. Šobrīd augļu un ogu nozarē mēs nepietiekoši saražojam pret patēriņu. Tas nozīmē, ja mēs ražosim intensīvāk vai vairāk hektāros, tad tuvosimies šim pabarošanas līmenim," vērtēja Māris.
Senču aicinājums
Māra lielākās bailes ir jautājums – kā strādāt tālāk, ja kāds no komandas svarīgajiem zobratiem pēkšņi izkrīt? Nav runa tikai par darbiniekiem, arī viņa vecāki joprojām strādā saimniecībā bez īstas algas – par vēdera tiesu, lai saimniecība varētu attīstīties, varētu funkcionēt.
"Bez subsīdijām mēs esam mīnusā. Ražošanas izmaksas ir augstākas, nekā ienākumi no pārdotās produkcijas. Kāpēc to visu nepārdot? Jo tas ir senču īpašums no tēva puses. Ir sajūta, ka tā ir daļa no manis.
Kad tēvs teica, ka zvanīja kaimiņš un prasīja viņam, vai mēs neizīrējam zemi, šķita, ka daļu no mana ķermeņa grib izīrēt. Daļu no manis grib atdot projām," skaidroja Māris.
Viņš joprojām ikdienā dzīvo Rīgā, jo daļu sava laika pavada tirgū, pārdodot izaudzēto, bet viņa sirds jau sen ir Elejā – savu senču zemē, kur neviens neliek steigties, tikai darbi dzen uz priekšu.
"Tas nav tikai par naudu. Tas ir kaut kur dziļāk. Tas ir kaut kāds senču aicinājums – apstrādāt šo zemi, kaut ko no tās iegūt un dot tālāk," secināja Māris.
