Gabrielu, kurai ir 26 gadi, Latvijas Radio satika Bastejkalnā Rīgā. Kopš bērnības viņa dzīvo Latvijā, Rīgā.
Dzīve bez robežām
Latvijas Radio sāk ierakstu sēriju "Dzīve bez robežām".
Nedēļas laikā ik darba dienu izskanēs stāsti par homoseksuāliem cilvēkiem, kas dzīvo dažādās Eiropas valstīs. Vai, aizbraucot no Latvijas, viņi nonāk svešumā vai tomēr jūtas kā mājās?
Projekts tapis ar Baltijas Mediju izcilības centra stipendiju.
"Strādāju advokātu birojā, esmu advokāta palīdze, ikdienā strādāju ar dažādām lietām. Viena būtiska darba sastāvdaļa ir arī palīdzība LGBT pāriem gan saistībā ar viņu ģimeņu atzīšanas procesiem, gan arī vēlāk ar dažādu tiesību īstenošanu, ar viņu jautājumu risināšanu vai jebkādām problēmām, ar ko viņi saskaras, tad cenšamies palīdzēt," pastāstīja Gabriela.
Vieglāk uz to skatīties kā uz juridisku kāzusu
Viendzimuma attiecības Latvijā ir likumīgas kopš 1992. gada, savukārt viendzimuma laulības Latvijā juridiski neatzīst, tajā skaitā arī tās, kas noslēgtas citās valstīs. Satversmes 110. pantā ir noteikts, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti". Savukārt saskaņā ar Civillikuma 35. pantu ir aizliegta laulība starp viena dzimuma personām.
Taču homoseksuāli pāri Latvijā var tikt atzīti par ģimeni. Jau vairāki desmiti pāru ir saņēmuši tiesas spriedumus, kuros konstatēta "publiski tiesisko attiecību pastāvēšana", proti, atzīts, ka starp pāri pastāv ģimenes attiecības Satversmes 110. panta izpratnē.
"Jā, arī es esmu ar savu dzīvesbiedri iesniegusi pieteikumu, lai mūsu ģimene tiktu atzīta. Šobrīd gan mēs to darām tīri simboliski, lai būtu tāds pirmais, negribas teikt "papīrs", jo tas jau nav pats svarīgākais. Bet to atzīšanu no valsts vai kaut kādu papildu drošību tomēr gribas, apliecināt mīlestību arī vienai pret otru. Tas ir vienīgais veids, kā šobrīd Latvijā to juridiski saistoši var izdarīt," norādīja Gabriela.
Gabriela ar savu draudzeni Elīnu ir kopā sešus gadus. Abas ir juristes un arī iepazinušās studiju laikā, kad piedalījās juristu sacensībās, kur notiek tiesu procesu izspēles. Ļoti negaidīti draudzīgās attiecības pārtapušas par mīlasstāstu.
"Braukt precēties uz ārzemēm, lai pēc tam atbrauktu un tā laulības apliecība šeit neko nenozīmētu, arī negribas.
Mēs abas esam juristes, tāpēc es spēju abstrahēties un ļoti juridiski par to runāt, bet, iespējams, tāpēc ka tā ir vieglāk. Ir vieglāk uz to skatīties kā juridisku kāzusu, ko mēs atrisināsim un panāksim, ka šis jautājums tiks atrisināts," sacīja Gabriela.
Orientāciju neuzskata par svarīgāko personības daļu
Kā atminas Gabriela, jau bērnudārzā viņa esot bijusi homoseksuāla, pat ja tolaik vēl to neapzinājās. Būdama pusaudze, esot redzējusi kādu seriālu, kurā bijis sieviešu pāris. Tas licis saprast savu seksualitāti, proti, ka tā var būt, tas nav nekas slikts vai nepareizs un to, kas īsti ar viņu notiek.
Gabriela tobrīd neslēpa savu seksualitāti – par to vienkārši izvēlējās nerunāt: "Biju nedaudz slepenāka, kad man bija 18, 19 gadi, kad arī tā sabiedrība nebija tik pieņemoša un iekļaujoša. Un tad vēl bija kaut kādas bailes par to, vai man vispār darbā vajadzētu ko tādu teikt, kā mani universitātē uztvers. Bet man vienmēr ir bijis tā – ja man pajautās, es nemelošu, un ar laiku man sāka kļūt vienaldzīgi, ko domā citi."
Kā stāsta Gabriela, ar tā saucamo "iznākšanu no skapja" nekad nav aizrāvusies, jo nedz viņa, nedz arī viņas draudzene Elīna neuzskata seksuālo orientāciju par svarīgāko daļu, kas nosaka abu dzīves vai personības.
Tomēr, ja kāds jautās, viņa būs atklāta un nemelos, neslēps savu orientāciju. "Es gribētu dzīvot pasaulē, kur tam vispār nebūtu nekādas nozīmes, kur man nebūtu jāsatraucas par to, kas es esmu, kā to definēt. Vienkārši – vai nu man patīk, kas man patīk, vai nu man nepatīk neviens. Es jūtos kā es, un absolūti nevienam tas neinteresētu," pauda Gabriela.
Situācija uzlabojas, bet ne rožaina
Gabriela uzsvēra, ka viņai ir paveicies, jo, uzaugot un dzīvojot Rīgā, ir bijusi tādā cilvēku "burbulī", kur ar homofobiju nav ievērojami saskārusies. Tomēr viņa apzinās, ka krietni citādāk sokas cilvēkiem, piemēram, Latvijas reģionos.
"Es zinu tos stāstus, kas notika pirmajā praidā un pirmajā praida gājienā. Ja mēs salīdzinām ar šādu punktu, tad tā situācija [Latvijā] ir uzlabojusies par 180 grādiem. Ja mēs skatāmies jau tādas briedušas sabiedrības acīm, tad tā situācija nav tik rožaina," sacīja Gabriela.
Pirmais Rīgas praids Latvijā notika 2005. gadā, nākamajā gadā tika organizēti dažāda veida pasākumi, taču praida gājiens nenotika. Abus gadus Latvijā saista ar protestiem, kur cilvēki, kas iestājas pret LGBTQ kopienu, apmētāja praida dalībniekus ar olām un izkārnījumiem.
Turpmākajos gados, lai gan praidi norisinājās vien ar ievērojamu policijas klātbūtni, tie notika, un ar katru gadu situācija arvien vairāk uzlabojās. Piemēram, šī gada praida gājienā piedalījās vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku, tostarp dažādi Latvijas uzņēmumi, organizācijas un diplomāti, un gājiens noslēdzās bez būtiskiem starpgadījumiem.
"Kopumā man nav bail sadoties rokās uz ielas. Es tā nejūtos, un godīgi sakot, es tā nejutos arī 2015. gadā. Bet ir atšķirība, ko es arī apzinos, – pret divu meiteņu pāri neizturas tā, kā izturas pret divu puišu pāri.
Diemžēl tā nelabvēlīgā attieksme ir baisāka pret diviem puišiem, un tā vardarbība ir lielāka, vismaz manā pieredzē," norādīja Gabriela.
Pērn organizācijas "Mozaīkas" redzeslokā nonākuši deviņi vardarbīgi uzbrukumi pret LGBT kopienas pārstāvjiem, no kuriem neviens nav vērsies policijā. Tāpat saņemti 300 ziņojumu par naida runas gadījumiem internetā.
Regulējums vajadzīgs arī neiecietības mazināšanai
Gabriela uzskata – kamēr nebūs regulējuma, kas pasargā viendzimuma pārus, tostarp visu LGBTQ kopienu, tikmēr arī sabiedrībā pastāvēs dažādi stereotipizēti uzskati un neiecietība pret homoseksuāliem cilvēkiem.
"Šie pāri arī veido ģimenes, un jebkura ģimene ir pelnījusi aizsardzību. Ģimene ir sabiedrības šūniņa, kas tālāk veido visu sabiedrību, un mēs nevaram atstāt novārtā kaut kādus padsmit procentus no šīm šūniņām tikai tāpēc, ka kaut kādu iemeslu dēļ mums viņas nav pieņemamas vai nepatīk," sacīja Gabriela.
Uzklausot cilvēkus, kas viņai norāda uz dzīvošanu grēkā vai pretēji dabas likumiem, Gabriela saprot, no kurienes nāk šis cilvēks, bet uzsver – es dzīvoju savu dzīvi un esmu pelnījusi tādu pašu aizsardzību savai ģimenei kā ikviens cits pāris.
Viņasprāt, Latvijas sabiedrība ir kļuvusi iekļaujošāka attiecībā pret LGBTQ kopienu. Un tas arvien vairāk uzlabosies līdz ar paaudžu maiņu, jo jau tagad jaunieši saprotot, ka ikkatram cilvēkam ir sava vērtība.
"Ja sabiedrība redzēs, ka mēs esam visapkārt, ka mēs esam jūsu advokāti, mēs esam jūsu ierēdņi, mēs esam jūsu autobusa šoferi, mēs esam jums visapkārt, un līdz šim nekas sliktāks jums no tā nav bijis, tad nepadariet to dzīvi mums grūtāku," uzsvēra Gabriela.
Gabriela nav domājusi par pārcelšanos prom no Latvijas: "Nē, ne ilgtermiņā un noteikti ne orientācijas dēļ. Drīzāk studiju dēļ. Bet man ļoti patīk Latvija, man patīk šeit dzīvot, man patīk daba, man patīk mūsu jūra un meži. Līdz ar to es negribu mainīt savu dzīvesvietu, kamēr vien tas nav absolūti nepieciešams vai nav kaut kādi citi spiedoši apstākļi. Un es arī nejūtos tā, ka man būtu kaut kādi apsvērumi saistībā ar manu identitāti vai orientāciju, kas liktu man meklēt citu vietu.
Es jūtos fiziski droši, es nejūtos droši juridiski, bet es nejūtos slikti. Un es strādāju pie tā, lai būtu labi."
