Diagnoze astoņu gadu vecumā
Savu bērnību pirms diabēta Alise atceras visai maz, taču viņa labi atceras to brīdi, pēc kura viss mainījās. Tas bija 2003. gads, kad Alisei tika diagnosticēts pirmā tipa diabēts. Pirms tam viņai bija strauji pasliktinājusies veselība. Kā bērns viņa bieži slimoja, bet tad pievienojās arī tādi simptomi kā neremdināmas slāpes, vajadzība naktī iet uz tualeti un straujš svara zudums.
"Ejot pie speciālistiem, kaut kur apkārt vīdēja doma par diabētu, bet neviens to īsti skaļi neteica. Tad kādā vakarā mamma teica, ka mums jāgatavojas braukt uz slimnīcu. Es daudz par to nedomāju, bet negribēju atrasties slimnīcā. Kad man tika paziņots, ka man patiešām ir pirmā tipa diabēts, es nedomāju, ka tajā brīdī man radās trauma. Es vienkārši gribēju būt mājās," stāstīja Alise.
Apziņa par to, kas ir diabēts, Alisei nāca krietni vēlāk. Tikai ar laiku viņa izprata savas diagnozes ēnas puses un to, ka tagad viņai savā ikdienā būs jāiegulda nopietns darbs savā veselībā. Tas nenācās viegli.
"Jau no bērnības atceros, ka mani glikozes līmeņi nebija perfekti. Tolaik tos dēvēja par sliktiem. Tas ar laiku deva man negatīvu sasaisti ar šo slimību un glikozes mērīšanu. Ja jau rezultāti ir slikti pārsvarā, tad varbūt es varu izlaist šo posmu un glikozi nemērīt?" stāstīja Alise.
Tas viņai kā bērnam un vēlāk arī pusaudzim bija ačgārns veids, kā sevi pasargāt no kārtējām sliktajām ziņām – no sliktajiem glikozes rādītājiem.
Diabētam nav brīvdienu
Dzīvi ar diabētu Alise raksturo kā nepārtrauktu darbu bez brīvdienām un iespējas atslābt pat naktī, jo slimība regulāri uzmodina arī nakts vidū.
"Dzīvē ar diabētu nenoliedzami šis emocionālais slogs nāk komplektā – citreiz vairāk, citreiz mazāk, bet tomēr vienmēr ir klātesošs.
Lai arī cik ļoti tu centies atsvešināti un matemātiski pieiet tam visam, tas nesanāk, jo tas tomēr notiek ar tavu ķermeni. Vismaz man ir tāda sajūta, ka kopš diagnozes atklāšanas es neesmu varējusi tā pilnībā atslābt, jo ir sajūta, ka vienmēr ir jāpatur viena auss un acs vaļā, lai varētu reaģēt," stāstīja Alise.
Jauniete bija nogurusi no nemitīgās cīņas un vēlējās pilnvērtīgi pievērsties tam, kas viņai tajā brīdī bija svarīgi – mācībām, mākslai, draugiem. Tāpat viņai bija svarīgi, ko vienaudži par viņu domā, un viņa nevēlējās izcelties.
"Bija brīdis, kad es diabētu noliku otrā plānā un tam arvien mazāk pievērsu uzmanību. Protams, nebija tā, ka diabēts teica: labi, Alise, es te fonā padarbošos, un mums viss būs kārtībā. Ņemot vērā, ka mans aizkuņģa dziedzeris nefunkcionē, un es nedarīju viņa vietā to darbu, kas man būtu bijis jādara, mana veselība ar laiku tikai un vienīgi pasliktinājās," atzina Alise.
Pagrieziena punkts – bīstamas komplikācijas
Sliktu pašsajūtu augstā glikozes līmeņa dēļ Alise tolaik pieņēma par normu, bet šobrīd viņa brīnās par to, kā pašas ķermenis to spēja izturēt.
"Man likās, ka tajā momentā svarīgāk ir studēt un priecāties, un izbaudīt visu, ko studentu dzīve man var piedāvāt, un smēķēt. Lūdzu, ja jums ir diabēts, nesmēķējiet! Tas ir ārkārtīgi slikti. Pats diabēts jau ir liels spiediens uz asinsvadiem, un smēķēšana to visu padara vēl daudz sliktāku. Tas ir kas tāds, ko es ārkārtīgi nožēloju. Tā bija absolūti liela kļūda," atzina Alise.
Pagrieziena punkts notika brīdī, kad Alise neviļus bija pieteikusies piedalīties kādā pētījumā par cilvēkiem ar diabētu un acu veselību, un acu ārsts viņai noteica vēl vienu diagnozi – diabētisko retinopātiju. Tā ir viena no būtiskākajām diabēta komplikācijām, kas skar acu sīkos asinsvadus, padarot tos trauslus un deformētus.
"Ja nekas situācijā nemainās, tas patiešām var novest līdz dažādām redzes deformācijām, kā arī akluma.
Par laimi, ārsti mani tā kā savāca pie sevis un sāka veikt dažādas procedūras, lai saglābtu to, ko es tajā brīdī tur biju ievārījusi. Taču bija posms, kad man tādā ātrā, īsā laikā redze patiešām redzami pasliktinājās," stāstīja Alise.
Lai arī cik ačgārni tas neizklausītos, brīdī, kad Alise sāka redzēt arvien sliktāk, viņa beidzot ievēroja veselības kopainu. Viņa sāka apzināties ārstu kabinetos izlīmēto plakātu un brīdinājumu nozīmi. Viņa saprata visus endokrinologu rājienus par iespējamajām komplikācijām, ko viņa savulaik tik bieži tika dzirdējusi, bet laidusi gar ausīm.
Palīdzēja glikozes sensors
No jauna iemācīties rūpēties par savu veselību un neignorēt diabēta simptomus, kas noveduši pie smagajām komplikācijām, Alisei palīdzēja ne tikai šī jauniegūtā apziņa, ka kaut kas savā dzīvē ir jāmaina, bet arī glikozes sensori, kas tolaik tikai parādījās, bet strauji kļuva arvien populārāki.
Pateicoties glikozes sensoram, viņa vairs nejutās izstumta vai neiederīga vienaudžu vidū, jo viņai vairs nebija pastāvīgi jādomā, kur un kā diskrēti veikt glikozes mērījumus un ko par to padomās draugi.
"Man ir maza, pavisam diskrēta ierīcīte, kas uz manu viedtālruni sūta informāciju reizi divās minūtēs. Manuprāt, šis sensors bija absolūts pagrieziens manās attiecībās ar diabētu un arī manā tālākajā diabēta aprūpes kursā," atzina Alise.
Šobrīd viņa sapņo par tādu veselības aprūpes sistēmu Latvijā, kas būtu spējīga nodrošināt un kompensēt diabēta pacientiem visas nepieciešamās medicīnas ierīces, tostarp glikozes sensorus, kā arī medikamentus un procedūras.
Tās ir lietas, kas tiešām ir ļoti vajadzīgas un būtiski atvieglo diabēta pacientu ikdienu, bet lielākoties ir arī ļoti dārgas un uzliek papildus slogu, skaidroja Alise.
"Skatoties uz to, cik lēni tomēr mūsu valstī šie procesi kustas, tas šobrīd laikam vairāk ir sapnis, nevis realitāte," atzina Alise.
