Laukos vislabāk sajūt Latviju
26. augusta vakarā Valles pamatskolas direktors Jānis Viegliņš savā "Facebook" profilā ierakstīja: "Valles pamatskola ir veiksmes stāsts. Valles pamatskola ir maza skola starp mežiem un laukiem, bet ar lielu gribasspēku un "Bērns 1. vietā" attieksmi. Paldies vecākiem par uzticēšanos. Paldies skolotājiem par atbalstu. 3 nedēļās +26 bērni bērnudārzā. Gada laikā +29% bērnu skolā. Gada laikā +7 skolotāji. Aktivizējām speciālo programmu bērniem ar valodas traucējumiem."
Vienlaikus kādā no saviem ierakstiem Viegliņš uzsvēris, ka cīnās ne jau par lauku skolām, bet gan par savu identitāti.
"Es vienmēr esmu piekritis tiem cilvēkiem, kuri saka, ka Latvija nav tikai pilsētas.
Es vienmēr esmu domājis, ka mēs, latvieši, esam tāda strādīga lauku tauta. Lauki mūs ir veidojuši un formējuši mūsu gribasspēku. Man liekas, ka laukos visvairāk mēs varam sajust mūsu Latviju, dzimteni," pauda Viegliņš.
Ar to, kas apkopots un no paaudzes paaudzē nodots latviešu folklorā, ticējumos un dainās, iespējams saskarties, tikai atrodoties laukos un dabā, tāpēc lauki, viņaprāt, ir daļa no latviešu identitātes. Savukārt lauku skolas ir šīs identitātes koncentrētais avots.
"Tāpēc man tas ir tik ļoti, ļoti svarīgi, un man liekas, ka katram būtu ļoti svarīgi sajust tās mūsu skolas un to pienesumu, ko viņas mums dod. Tas ir kaut kas vairāk nekā nauda, tas ir vairāk nekā nekā plāns, ekseļi, tas ir... Tā ir runa par mums, cilvēkiem," uzsvēra Viegliņš.
Viņš mazās lauku skolas salīdzināja ar mobilo sakaru tīkla torņiem: ar izglītību un kultūru var teikt, ka esam labā zonā tikai tad, ja ir ievērots noteikts sakaru torņu biežums uz noteiktu kvadrātkilometru skaitu.
"Man šķiet, ka arī izglītībai ir vajadzīgi šie torņi, kas dod gaišumu, kas dod informāciju tālāk tiem cilvēkiem. Jo vairāk ir šo gaišo mūsu izglītības un identitātes nesēju, jo labākā zonā esam. Tāpēc ir ļoti būtiski saglabāt šo tīklu, jo – kas notiek ar mobilo tālruni, ja nav šo torņu? Cilvēki atsakās no pakalpojuma un saka, ka viņi nelietos tevi, tu esi grūts viņiem palicis. Es domāju, ka ar izglītību mēs nedrīkstam pieļaut, lai izglītības iegūšana un kultūra paliek grūta cilvēkiem, jo tu neesi zonā – jo nav skolas," skaidroja Viegliņš.
Bērns pirmajā vietā
Iespējams, tieši pateicoties Viegliņa neatlaidībai un ticībai, ka skolas laukos ir gaismas un izglītības torņi, viņam izdevies Valles pamatskolu ne tikai pagaidām nosargāt, bet arī panākt, ka skolēnu skaits tajā pieaug.
"Vienā vārdā to varētu definēt kā anormālu trakumu, anormālu ticību savai skolai, saviem skolotājiem, sabiedrībai, kurā tu esi. Tas ir fanātisms, bet, protams, tas viss būtu tikai tāds emociju kopums, ja tam blakus nebūtu arī zināšanas un prasmes," atzina Viegliņš.
Viņš neslēpa, ka skolas direktoram mūsdienās jābūt spēcīgām zināšanām un prasmēm sabiedriskajās attiecībās, mārketingā un savā ziņā arī pārdošanā.
"Tajā mirklī, kad mums ir finansēšanas modelis – nauda seko skolēnam vai pašvaldībai, skolai, skaidrs, ka tas vairāk nav stāsts par kvalitāti, bet stāsts, ka nauda seko tur, kur ir vairāk.
Tas ir stāsts par to, kā prast iegūt vairāk šos skolēnus, un principā prasme iepakot, ja drīkst tā teikt, savu skolu – kļūt saprotamiem sabiedrībai, stāstīt stāstus, iedvesmot sabiedrību, likt sabiedrībai sev ticēt," norādīja Viegliņš.
To visu ņemot vērā, Viegliņš radījis Valles pamatskolai no apkārtējām skolām atšķirīgu identitāti, uzsverot solījumu sabiedrībai, ka Valles pamatskolā bērns ir pirmajā vietā.
"Tas ir mūsu solījums. Tas nav reklāmas sauklis, tas ir solījums visai mūsu skolas domāšanas prizmai. Pie jebkura lēmuma, ko mēs skolā pieņemam, mēs uzdodam tikai vienu jautājumu: vai tas, ko mēs darām, vai tas bērnam ir pirmajā vietā? Ja nav, tad mēs to metam nost.
Nav jēgas darīt neko, kas neatbilst tam, kas tu esi, tāpēc šis "bērns pirmajā vietā" mums ir ļoti fundamentāls uzstādījums un arī mūsu panākumu avots, jo tas ir mūsu karogs, mūsu solījums cilvēkiem," stāstīja Viegliņš.
Nav pedagogs, bet ir lielisks vadītājs
Direktors arī pateicās vietējai kopienai un sabiedrībai par to, ka viņa solījumu uzklausīja, atbalstīja un tam noticēja. Viņaprāt, tas ir pats svarīgākais – nebaidīties dot solījumus un parādīt cilvēkiem, ka tos ir iespējams īstenot.
"Mēs esam fantastiski stipra tauta. Mēs esam ļoti gaiši, jauki cilvēki. Mums ir jābeidz slēpties zem mūsu maskām un kokoniem, zem bailēm par to, ka mūs var nesaprast, zem bailēm nesolīt par daudz, nesapriecāties par ātru.
Jā, laba daudz nevajag, bet mēs esam iekšā ļoti gaiši. Mums tikai jāļauj spīdēt," uzsvēra Viegliņš.
Tāpat direktors uzsvēra, ka viens pats skolu tik īsā laikā mainīt nu nekādi nevarēja. Pati skola un tās bērni un darbinieki jau bijuši gaiši, atvērti un zinoši. Viņam tikai atlicis to parādīt viņiem pašiem.
Interesanti, ka entuziasma pilnais Valles pamatskolas direktors, kurš ir arī šīs skolas absolvents, nemaz nav pedagogs, bet gan jurists. Viegliņš ieguvis maģistra grādu arī uzņēmējdarbības vadībā, kā arī šobrīd doktorantūrā apgūst izglītības vadību.
"Man tiešām nav pedagoģiskās izglītības. Man ir tikai 72 stundu kurss pedagoģijā. Redziet, es tāpēc nejaucos pedagogu darbā. Tas ir viens no maniem iekšējiem noteikumiem – es nevaru mācīt pedagogu, kurš ir 10, 20 un 30 gadus strādājis. Man nav šādas profesionālās prasmes, bet es esmu ļoti lielisks vadītājs, un tā ir mana prasme," sprieda Viegliņš.
Sākot strādāt par direktoru, viņam bijuši divi galvenie mērķi – pilns pedagogu sastāvs un bērnu skaita pieaugums. Abus mērķus, piesaistot zinošus un entuziasma pilnus skolotājus, kas kā magnēti pievilkuši skolēnus, Viegliņam izdevies sasniegt.
"Zināt, šeit man ļoti palīdz mans uzņēmējdarbības domāšanas veids, ka svarīgs vienmēr ir plāns. Tev ir jābūt fantastiskam plānam, un tad dzīvē var izdarīt jebko. Jebkurš jebko dzīvē var sasniegt, un es to mācu arī bērniem – nav dzīvē pārāk lielu sapņu, jautājums tikai ir, kāds ir plāns," pauda Viegliņš.
Izvēle starp vēderu un sapni
Vēl viens interesants fakts par Valles pamatskolas direktoru – savulaik viņš sapņoja par operdziedāšanu.
Viegliņa mamma vairāk nekā 30 gadus strādāja Valles pamatskolā par vēstures skolotāju, taču dēlu viņa audzināja viena, pati nākdama no bērnunama. Viegliņš atklāja – bērnībā dzīvojis lielā trūkumā.
Viņam nav bijis nedz zeķu, nedz apakšbikšu, mammai ir bijuši lieli parādi, un viņi principā daudzus gadus ir pārtikuši tikai no kartupeļiem, taču vienlaikus Viegliņam vienmēr bijusi ticība, ka viss dzīvē būs labi, jo viņš kļūs par operdziedātāju.
"Sapnis par to, ka es varētu būt operdziedātājs, man palīdzēja laukos. Katru reizi, kad es biju nokritis uz ceļiem, un katru reizi, kad man šķita, ka es kaut ko dzīvē nespēšu, es vienmēr sev teicu: nekas, Jāni, tu būsi operdziedātājs," stāstīja Viegliņš.
Ceļš līdz studijām Mūzikas akadēmijā nav bijis viegls, tomēr pēc divu gadu mācībām, apgūstot akadēmisko dziedāšanu, no šī sapņa tomēr nācies atteikties.
"Tas diemžēl atkal bija stāsts par naudu. Es strādāju benzīntankā par laukuma puiku – es biju sētnieks benzīntankā, lai paralēli varētu izdzīvot Rīgā, jo mamma mani nevarēja uzturēt. Tā rezultātā man pa naktīm vajadzēja strādāt un vakaros strādāt, un man neskanēja tā, kā vajadzēja, lai skan. Tad mans pedagogs man teica, ka man ir jāizvēlas, – vai es palieku un dziedu, vai es strādāju, vai es mācos. Tajā brīdī, kad tu izvēlies starp vēderu un sapni, diemžēl tajā brīdī man uzvarēja vēders, bet es sev nozvērējos, ka es nekad vairs vēdera dēļ sapni neizmainīšu," stāstīja Viegliņš.
Vēlas bērniem dot spārnus
Viņš neslēpa, ka pašam joprojām ir mazliet žēl, ka mācības Mūzikas akadēmijā nav izturējis, taču vienlaikus viņš šobrīd tāpat ir uzmanības lokā, būdams direktors, un tas viņam sniedz milzīgu gandarījumu.
"Daļēji šis sapnis piepildās, jo es tāpat esmu pie cilvēkiem. Tas, kurš vienreiz ir bijis uz skatuves, viņš zina šo sajūtu, cik tā enerģētiski baro, cik tu daudz atdod, bet cik tu daudz saņem. Kaut kā līdzīgi es tagad arī esmu uz skatuves un uzmanības lokā," secināja Viegliņš.
Viss paša dzīvē pieredzētais Viegliņam liek arī citādi skatīties uz bērniem. Skolā viņa direktora kabineta durvis vienmēr ir vaļā, un tajā ir laipni aicināti iegriezties ne tikai skolotāji, bet arī bērni.
"Tad, kad es biju maziņš, man pašam nebija, pie kā aiziet. Es vienmēr atceros to sajūtu, kad man neviena nebija, un es nekad nevēlos, lai tiem bērniem, no kuriem arī, iespējams, kādam neviena nav, manas durvis būtu ciet.
Tāpēc es vienmēr sava kabineta durvis turu vaļā, lai jebkurš mazais speciālists var ienākt iekšā un ar mani parunāties. Un viņi arī atnāk. Es vienmēr esmu gribējis bērniem dot spārnus. Es gribu parādīt, ka mēs viņiem ticam," sacīja Viegliņš.
