Raidierakstā "Veiksme neveiksmē" apkopotas sarunas ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem par viņu ne tik vienkāršo ceļu pretī panākumiem un iedrošina klausītāju, ka ar darbu, neatlaidību un apņēmību ir iespējams sasniegt daudz. Kas tad ir veiksme un cik lielu lomu tā spēlē katra dzīvē?
Veiksmei nav formulas
"Veiksmei, visticamāk, nav algoritma un formulas. Es ticu, ka veiksme seko labākajiem un stiprākajiem, bet, tā kā nav kaut kāda vienādojuma, kā kļūt veiksmīgam, tad veiksme ir ļoti neprognozējama substance," vērtēja Renārs.
Viņš atzina, ka bieži cilvēki apkārtējos vērtē pēc tā, cik otrs ir pārticis. Jo viņš vairāk dzīvē ir sasniedzis, jo cilvēks veiksmīgāks, bet patiesībā tā ne vienmēr ir.
"Ja norīvē to nost līdz triviālai un nedaudz naivai būtībai, cilvēks ir diezgan veiksmīgs, ja viņš dzird, redz, joprojām ir šeit uz zemes. Katru dienu ieeju sociālajos tīklos un redzu, ka kāds diezgan tuvu manam vecumam ir aizgājis aizsaulē, līdz ar to veiksme ir būt šeit," vērtēja Renārs.
"Vienlaikus katram veiksme un laime ir citādāka. Tie ir ļoti relatīvi jēdzieni. Vienam vajag mazumiņu, lai viņš justos laimīgs un veiksmīgs, citam atkal vajag lielas ambīcijas, gāzt olimpus, kalnus un sasniegt virsotnes. Tāpēc ir grūti aizkļūt līdz atbildei, kāds tad ir veiksmīgs un laimīgs cilvēks," viņš atzina.
Dažādas veiksmes un neveiksmes savā dzīvē Renārs visbiežāk piedzīvojis un izjutis tieši sportā, jo tur katrs zaudējums ir neveiksme un katra uzvara – veiksme. Līdz ar to arī par veiksmi viņš spriež salīdzinājumos ar sportu.
"Veiksme varbūt ir tad, ja tu, piemēram, jāj ar zirgu, esi otrajā vietā, un pirms tevis pirmajā vietā esošais paklūp. Un tev paveicas. Bet ļoti daudz kas ir atkarīgs tomēr no paša spēkiem, no ticības sev, no tā, kā tu esi sagatavojies. Tad pie labas veiksmes, pie sakritības konkrētajā sporta veidā veiksme var stāvēt klāt," analizēja Renārs.
Viņš arī sprieda, ka, iespējams, mums kā nācijai, kā sportistiem trūkst pārliecības, ticības sev, ka mēs spējam.
"Lēnām un tādiem uzplaiksnījumiem šī ticība parādās, ja, teiksim, Latvijas basketbola izlase iekļūst Pasaules kausā. Viss, kā mums trūka, – jo uzvārdi mums ir, – mums trūka tikai uzvaras un, iespējams, nedaudz arī veiksmes. Un, lūk, pēkšņi veiksme stāv klāt tam, cik ļoti labi mēs šādā virknējumā esam spēlējuši, un esam Pasaules kausā," viņš pauda.
Zaudējuma un neveiksmes garša
Nav noslēpums, ka tieši ar basketbolu Renārs nodarbojies lielāko savu dzīves daļu.
"Četru gadu vecumā vieglatlētika, pēc tam teniss, pēc tam hokejs, pēc tam dzeltenā kaite (smejas). Nē, es tiešām beidzu savu hokeja karjeru ar dzelteno kaiti. Tad septiņu gadu vecumā mūsu klasē ienāca un rekrutēja garākos puikas uz Valda Valtera basketbola skolu. Tajā brīdī, kad es sāku spēlēt basketbolu un mani paņēma tajos pirmajos 50, man bija skaidrs, ka es spēlēšu basketbolu," stāstīja Renārs.
"Man šķiet, ka tas man ir palīdzējis saprast zaudējuma un neveiksmes garšu, ka tas ir normāli, ka tu kaut ko zaudē, lai pēc tam atkal uzvarētu. Katra neveiksme un zaudējums ir skola," viņš atzina.
Ar basketbolu Renārs nodarbojās un arī pelnīja līdz pat 27 gadu vecumam, bet tad interneta ziņu portālus pāršalca virsraksts – "Basketbola klubs Liepājas "Lauvas" atsakās no Renāra Zeltiņa".
"Man ir bijuši tikai divi arodi dzīvē – basketbolists un šobrīd šovmens, pasākumu vadītājs. Divi darbi, un no viena es esmu atlaists, man uzteica darbu. Un šis bija tas virsraksts. Tas notika pēc krustenisko saišu plīsuma, lielās traumas, ko ieguvu. Pagāja pusotrs vai divi gadi, es atguvos, vēl turpināju spēlēt klubā un komandā, un tad, būsim godīgi, diezgan loģiski mani arī atlaida no kluba, jo es nerādīju tādu sniegumu, kādu rādīju pirms tam. Es to tīri fiziski vairs nevarēju izdarīt," stāstīja Renārs.
"Tajā brīdī man likās, ka man visa zeme ir sagruvusi zem kājām un tāda apokalipse iestājusies, jo pirmo reizi nonācu situācijā, kad mani atlaiž no darba un es nezinu, ko darīt. Tā bija viena no manas dzīves lielākajām bedrēm," viņš atzina.
Šobrīd gan, atskatoties uz notikušo, Renārs saprot, ka komandas lēmums bija pilnīgi pareizs – lai spēlētu basketbolu, nepietiek vien ar to, ka esi foršs cilvēks, ir jābūt labai veselībai, ir jāspēj gūt punkti. Vienlaikus tobrīd, pēc iestāšanās bezdarbniekos, sajūtas bija citādas, un viņš pirmo reizi piedzīvoja, ko nozīmē depresija.
"Pirms tam es nezināju, kā tas vispār izpaužas un kas tas ir, bet tā pavisam noteikti bija depresija par tādu neziņu par nākotni, – ko darīt, kā būt, ko es vispār spēju. Man joprojām nav augstākās izglītības, arī tajā brīdī nebija. Tā bija tāda savu spēju noniecināšana, ka man nav superspējas, ko man tagad darīt dzīvē? Man nav augstākās izglītības, bet to, ko es mācēju, es vairs nevaru darīt tādā kvalitātē. Ko man darīt, kurā virzienā doties?" savas sajūtas aprakstīja Renārs.
"Es domāju, ka daudzi cilvēki, šajā sprūdnī nokļūstot, arī savās domās iesprūst. Un tur es biju. Es nezināju, ko es gaidu, bet tad tas atnāca pats. Tāds vēstnesis un veiksmes pasta balodis atlidoja. Ja tas nebūtu noticis, man daudzi ir prasījuši un vaicājuši, bet man nav atbildes, kurā nozarē, kurā departamentā, kurā vietā es šobrīd būtu," viņš atzina.
Lasi arī:
Atpazīstamībai līdzi nāk izaicinājumi
Renārs basketbolu nomainīja pret darbošanos televīzijā, pasākumu vadīšanu un "Ghetto games". Visai drīz sabiedrība viņu iemīlēja, un atpazīstamība sāka augt. Līdz ar to nāca arī jauni izaicinājumi – kā visu paspēt, kā nepazaudēt sevi?
"Es ļoti labi atceros, ka mani uzaicināja Latvijas Universitātes radio ciemos parunāties uz tā laika podkāstu. Viņi man teica, ka aicināja dažādus cilvēkus, bet liela daļa nenāk un pat neatbild. Es tikko sācis, tāds jauns, marinēts gurķītis, teicu – bet kā, kā var neatbildēt? Kā var nenākt? Un tagad tikai, pēdējos gados, es pilnībā saprotu – nav iespējams, it īpaši attīstoties un augot sociālajiem tīkliem, visiem atbildēt, visiem izdabāt, izglābt visus. Līdz ar to, kam es varu, tam es cenšos taktiski atbildēt, jo katrs, kurš raksta, nezina, cik vēl daudzi bez viņa raksta. Viņam tā lieta ir vienīgā un svarīgākā," stāstīja Renārs.
"Diezgan ātri sadegu tādā ritulī un sapratu, ka es vienkārši nevaru savu enerģiju dot pilnīgi visam – iet uz visiem pasākumiem, kur man aicina, atbildēt visiem, iet uz visām vecmeitu ballītēm, kurā man jāpasniedz roze," viņš turpināja.
Renārs uzsvēra, ka viena no panākumu atslēgām ir prasme produktīvi sadalīt savu enerģiju.
"Iespējams, kāds apvainojas, bet, lai es justos komfortabli un labsajūtā, it sevišķi šobrīd, kad man ir atbildības, kad man ir ģimene, sieva, man ir darbi, – man ir tomēr jāspēj kaut kā tas viss sakalkulēt," viņš secināja.
Veiksmīgie arī raud
Tāpat Renārs uzskata, ka ļoti svarīgi ir laikus apzināties, ka arī veiksmīgajiem, bagātajiem, slavenajiem – visiem ir savas likstas.
"To spilgti parāda sociālie tīkli, it sevišķi "Instagram" vide, kurā ik pa brīdim parādās reālijas. Tādas reālijas, kurās mēs katrs saskatām sevi. Tās ir kaut kādas mazās ikdienas lietiņas, kurās cilvēkiem neveicas vai neiet. Cilvēks, to redzot, salīdzina ar sevi un jūtas tā, it kā akmens būtu nokritis no sirds – arī citiem tā ir, es neesmu vienīgais," skaidroja Renārs.
Šobrīd Renārs dara to, ko patiešām mīl, bet arī viņa dzīvē ir brīži, kad trūkst enerģijas, spēka, kad vienkārši apnīk darīt vienu un to pašu.
"Lai arī cik ļoti man kādā brīdī apnīk dot enerģiju un vispār darīt vienu un to pašu, es esmu ļoti veiksmīgs un laimīgs tādā ziņā, ka esmu atradis darbu, ko es mīlu, un man ir izcils, plūstošs grafiks – es varu paņemt brīvdienas, kad es vēlos, un pavadīt laiku ar ģimeni. Tā ir privilēģija un priekšrocība. Es nevaru to nenovērtēt, tāpēc man sevi kaut kādā ziņā arī mākslīgi ir jāpiespiež – mīli, Renār! Apnīk, bet mīli!" viņš atzina.
Savukārt tiem, kas šobrīd jūtas tā, it kā veiksme viņus būtu atstājusi novārtā, Renārs novēlēja pacietību un ieteica vispirms parūpēties par sevi.
"Pirmkārt, es novēlētu pacietību, jo ļoti daudzas lietas nenotiek uzreiz. Sākot ar vēlamo augumu sporta zālē, ar sapņu darbu vai mērķi, ko esi nospraudis karjeras izaugsmē. Pacietīgi, lēnām, sistemātiski praktizējot, darot, ticot sev un ar pārliecību ejot solīti pa solītim, tu tur nonāksi agrāk vai vēlāk un to sasniegsi," uzsvēra Renārs.
"Otra lieta – rūpēties par veselību. Trešā lieta – ieguldīt zināšanās. Nav obligāti jāmācās augstskolā. (..) Sevis pilnveidošana un izglītība noteikti ir tas, kas virza uz priekšu," viņš ieteica.
