Dace nāk no muzikālas ģimenes. Skolā pirmajā klasē viņa vienu mēnesi apmeklējusi keramikas pulciņu, kur iemācījās izveidot māla rozītes, un ar to arī viss beidzās.
"Interese bija, bet man nekas nesanāca, jo tur bija jāveido visādas figūriņas, kuras man nesanāca. Mēnesi es tur nogāju, pēc tam pārgāju uz mezglošanu. Mezglošana man padevās, bet arī tur es ilgi nedarbojos," stāstīja Dace.
Dace pēc izglītības ir psiholoģe. Neilgi pastrādājusi reklāmas aģentūrā, bet pēc tam 20 gadus valsts pārvaldē. Viņa ir jaunākā meita trīs bērnu ģimenē, un arī pašai nu ir kupla ģimene – pieci bērni, no kuriem vecākā ir meita Alise.
"Tā kā es biju pirmais bērns, es biju viena kādu laiku. Mani vecāki filmēja veselu filmu par manu bērnību. Bet tas, ko es atceros no bērnības, ir mazliet vēlāk, kad man jau bija māsa Arta. Mēs pēc skolas pie omes gājām, tur lielākoties pavadījām visu bērnību – smilšu kaste, šūpoles, kokos kāpām, visādas leļļu mājas un pilsētiņas cēlām," stāstīja Alise.
Tomēr jau kopš bērnības lielu daļu Alises laika aizņēma mākslas skola – viņa atšķirībā no mammas gāja gan gleznošanas klasē, gan keramikas pulciņā.
"Man māksla ir bijusi visu mūžu blakus, tuvumā. Es biju kautrīga. Kad aizveda mani pirmo reizi uz gleznošanas nodarbību, skolotāja Ilze Pauliņa, kas ir cienījama māksliniece Tukumā kopā ar savu vīru, bija tieši gleznošanas pasniedzēja un keramikas pasniedzēja. Viņa man ir viena no tādiem zelta skolotājiem, kas vispār ir mākslu ielikusi pamatos. Esmu milzīgi pateicīga," pauda Alise.
Pirms pieciem gadiem Alise un arī viņas mamma Dace abas kopā nolēma padziļināti apgūt keramiku Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tur ir izveidota īpaša divu gadu programma cilvēkiem pēc vidusskolas.
Pirms tam Alise jau bija pabeigusi Rīgas Celtniecības koledžu un ieguvusi arhitektes izglītību, bet visai ātri sapratusi, ka tas nav viņas dzīves aicinājums. Vasarā viņa uzzināja par iespēju apgūt keramiku, bet nebija droša, vai tas būs solis pareizajā virzienā.
Dace atcerējās: "Viņa aicināja mani līdzi – atbrauc ar mani uz to skolu, paskatīsimies kopā, kāda tur ir tā sajūta. Nu, labi. Es tajā laikā esmu mājās, esmu aizgājusi no darba valsts pārvaldē, lai izdomātu, ko darīt dzīvē tādu, lai tas sniegtu gandarījumu. Piektais bērniņš ir piedzimis, viņam jau ir divi gadi, bija laiks kaut ko mainīt."
Tā mamma ar meitu abas aizbrauca uz skolu, lai vienkārši paskatītos, kā tur izskatās, un uzzinātu, kādas iespējas tā piedāvā.
"Tas beidzās ar to, ka Alise iesniedza dokumentus keramiķos, un es uzrakstu iesniegumu keramiķos, jo man jau dokumentu nemaz nav līdzi.
Viņas abas ar administratorīti mani pierunā – nu tik forša programma, baigi feini, nāc. Tātad iestājos, iesniedzu to pieteikumu. Sēdējām pēc tam abas, dzērām kafiju un domājām, kā šito izstāstīt tētim," stāstīja Dace.
Sākotnēji viņas vīrs nav bijis sajūsmā, jo tobrīd cerēja, ka sieva palīdzēs grāmatvedībā, nevis pēkšņi kļūs par keramiķi, bet ar laiku, redzot, cik Dace un Alise abas ir priecīgas par mācībām, ģimene šo pēkšņo soli pieņēma.
"Tur bija brīnišķīgi! Es sāku mācīties, un tas bija vienkārši… Tā vide un skolotāji ir tik iedrošinoši un atveroši, ka izrādās – es māku gan zīmēt, gan gleznot, gan veidot, gan kompozīcijas taisīt, gan vēl datorgrafikas beigu beigās," stāstīja Dace.
Tobrīd Dacei bija 43, bet mācības nesagādāja milzu raizes, jo katrā solī viņai blakus bija arī Alise. Abas kopā viņas pēc skolas pabeigšanas Tukumā izveidoja savu keramikas darbnīcu "Mēness bļoda". Neizmantotās pirts ēkas telpas tika pārvērstas mammas un meitas radošajā paradīzē.
Šobrīd tur pārsvarā top porcelāna trauki – bļodas, krūzītes, šķīvji un vāzes, bet nedaudz ir atrodami arī māla un akmens masas trauki. Ejošākais produkts ir krūzītes, tās tiek veidotas dažādās formās un izmēros.
Alise un Dace piedāvā arī dažādas meistarklases, sapņo par jaunu virpu un lielāku krāsni, bet brīvdienas pavada tuvākos un tālākos tirdziņos.
"Es jūtos tā, it kā pēc visiem tiem gadiem un pieciem bērniem man būtu kāds uzdāvinājis lielo dāvanu.
Es tiešām jūtos godīgi šo visu nopelnījusi un arī ļoti pateicīga, jo es diezgan ilgu laiku dzīvē, vismaz gadus 10, domāju, ka gribu darīt kaut ko sev – savam priekam un gandarījumam, un es nevarēju izdomāt, kas tas ir. Šis ir atnācis man patiešām kā liela dāvana, un es tā arī jūtos," pauda Dace.
Alise tikmēr paralēli darbam keramikas studijā turpina arī gleznot.
"Gleznošana, es neteiktu, ka man tas ir vaļasprieks – tā ir tāda nepieciešamība dzīvē. Tas ir tas, kā es izlieku savas emocijas un iekšējo pasauli. Citi raksta dienasgrāmatas, es gleznoju savu dienasgrāmatu," viņa stāstīja.
