Vētrainie deviņdesmitie
Aleksejs uzauga 90. gados. Ģimenē netrūka siltuma un mīlestības, bet vienlaikus bijuši arī izaicinājumi. Tas nebija vienkāršs laiks, un viņa ģimene, gluži kā daudzas citas, neko daudz atļauties nevarēja.
"Mēs priecājāmies, ja mums kādreiz bija makaroni un mēs varējām kaut ko tādu paēst. Vienvārdsakot, bija grūti. Grūti laiki. Pagalmā bija diezgan agresīva vide. Tur es daudz ko redzēju, daudz kas mani šokēja. Es domāju, ka tajā pašā laikā tas man arī kaut ko deva. Tur es redzēju, ka cilvēks var pazaudēt savu dzīvību tikai tāpēc, ka kaut kādi vārdi nesakrita ar to, ko gribēja dzirdēt cits cilvēks," stāstīja Aleksejs.
Lai arī jaunības laiks bijis grūts, Aleksejs uzskata, ka tas palīdzēja saprast, kādas vērtības viņam ir svarīgas un ko viņš neatbalsta.
"Tagad mēs runājam latviski, bet gribu piebilst, ka latviešu valodas tur vispār nebija. Līdz pat maniem 29 gadiem," atklāja Aleksejs.
Nonāca citā realitātē
Viņš atzina, ka cilvēks, kurš nekad nav bijis Daugavpilī, visticamāk, nesapratīs, par ko Aleksejs runā.
"Jo latviešu valodas nebija nevis tāpēc, ka es vai mani radinieki, vai citi cilvēki negribētu runāt latviski, bet gan tāpēc, ka tur nav, kur praktiski pielietot to valodu, jo apkārt viss ir krieviski.
Manā bērnībā man pat tādas domas nebija, ka kaut kas varētu notikt latviski. Tikai tad, kad pārvācos uz Rīgu, sapratu, ka ir kaut kāda cita realitāte," stāstīja Aleksejs.
Nonākot Rīgā, viņam kļuva skaidri arī daudzi politiski lēmumi – kāpēc notiek pieminekļu nojaukšana, kāpēc notiek strīdi par krievu valodu.
"No šejienes tas izskatās citādāk. Tur, manuprāt, ir vienkārši tas… Vispār Latgale ir tāda pamesta zeme, aizmirsta zeme. Mums valsts līmenī vajadzētu par to parūpēties, lai uzbūvētu normālu komunikāciju ar cilvēkiem, kuri tur dzīvo. Pašlaik ir tāds laiks, kad vajag runāt konkrēti," vērtēja Aleksejs.
Viņaprāt, cilvēki šobrīd iedalās trīs grupās. Ir tie, kuri atbalsta latviešu valodu, runā tajā un izturas pret to ar cieņu. Ir tie, kuri, lai gan prot abas valodas, nesaprot, kāpēc viņiem būtu jākomunicē latviski vidē, kurā praktiski neviens latviski nerunā. Tāpat ir arī tie, kuri atbalsta karu, Krievijas agresiju, Putina režīmu.
Par pēdējo Aleksejs bilst: "Ar to grupu diemžēl mēs jau neko vairs neizdarīsim. Mēs jau pazaudējām to laiku, kad to komunikāciju varēja uzbūvēt ar tiem cilvēkiem, lai viņiem būtu pareizas vērtības, lai viņiem vispār būtu mīlestība pret savu valsti. Bet otrā grupa – tā ir tā grupa, ar kuru mums ir jāstrādā, un mēs to varam izdarīt."
Pārvarēja bailes un sāka runāt latviski
Viņš uzskata, ka cilvēkiem nepieciešamas valsts apmaksātas programmas, kas sniegtu dažādas iespējas iemācīties un praktizēt latviešu valodu. Aleksejs pats jau skolas laikā apguva latviešu valodu, taču tā tas arī palika. Tikai dzīvojot Rīgā, viņš nolēma attieksmi mainīt. Tā bija viena konkrēta diena, kurā Aleksejam pēkšņi notika "klikšķis", un viņš nolēma mēģināt runāt latviski.
"Man vienkārši bija bail sākt runāt ar akcentu un ar kļūdām. Es sev izvirzīju mērķi to pārvarēt. Jau pagājis gads, un es runāju latviski. Joprojām ar kļūdām, joprojām ar akcentu, bet es runāju. Viss ir galvā. Ja mēs gribam pārvarēt to valodas strīdu, to kauju, kas pastāv mūsu valstī, katram jāsāk ar sevi," sprieda Aleksejs.
Aleksejs uzsvēra, ka neviens viņam šī gada laikā nav pārmetis par kādām kļūdām vai akcentu. Tas viņu iedrošinājis turpināt mācīties un praktizēties.
"Tiem, kas runā krieviski un tajā pašā laikā neatbalsta karu, viņiem vajag sākt mācīties, sākt praktizēties, jo bez tā nebūs nekādas nākotnes. Valsts valoda ir sakrāls pamats," pauda Aleksejs.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
