"Pats galvenais ir nebaidīties. Man dzīvē tā ir paveicies, ka man parasti nav bijušas bailes. Es no sākuma daru un tikai tad domāju par sekām. Ne vienmēr varbūt, protams, tas ir labi, bet tas nozīmē, ka bieži riskēju, daru un tad skatos – kā būs, tā būs.
Bieži jau gadās kļūdīties, bet nav tādu nepatikšanu, no kurām nevarētu izkāpt," pauda Reinis.
Vēl augstskolas laikā viņš sāka vārīt un tirgot priežu čiekuru sīrupu. Tagad viņa uzņēmumam "Mītavas čiekurs" ir jau 10 gadi, un pērn tas bija viens no populārākajiem tūrisma objektiem Jelgavas novadā.
Strādā jau no 12 gadu vecuma
"Vispār jāsaka godīgi, ka es laikam nebiju pats ērtākais bērns nedz skolā, nedz mammai. Es biju tāds atraktīvs, varbūt pārāk dažreiz. Šad tad kādas ziepes sataisīju, bet vidusskolas laikā jau mazlietiņ prāts pieauga," stāstīja Reinis.
Viņš vienmēr bijis aktīvs – bērnībā nodarbojās ar blēņām, bet vidusskolas gados aktīvi iesaistījās pašpārvaldes darbā, dejoja tautas deju kolektīvā un sportoja.
"Pārsvarā lielāko daļu savas dzīves pavadīju sportā un biju tiesnesis. Es pelnīju naudu, tiesājot basketbola spēles. Tā kā no 12 gadu vecuma jau esmu strādājis praktiski katras brīvdienas," stāstīja Reinis.
Pēc vidusskolas Reinis devās, kā pats norādīja, šķietami vieglāko ceļu – studēt uzņēmējdarbības ekonomiku, kurai bija trīs gadu programma.
"Tas man likās ērti, viegli. Tā saucamā komforta zona. Turklāt trīs gados varēju iegūt jau augstāko izglītību. Man tas šķita arī interesanti, jo visu mūžu ir interesējusi iespēja nopelnīt," stāstīja Reinis.
Aktīvs arī augstskolas laiks
Augstskolas sākumā viņš ar kursabiedriem mēģināja nopelnīt un uzsākt biznesu dažādos veidos, taču viss vairāk vai mazāk palika hobija līmenī. Paralēli tam viņš turpināja būt aktīvs studentu vidū.
"Augstskolas laikā iepazinos ar sievu, iestājos pašpārvaldē un kļuvu arī par pašpārvaldes vadītāju universitātē, bet tad radās fantastiska iespēja aizbraukt apmaiņas programmā. Izdevās sievu pierunāt braukt līdzi, toreiz vēl draudzeni, un mēs abi aizbraucām studēt uz Bratislavu," stāstīja Reinis.
Pēc pusgada jaunieši atgriezās mājās. Reinis paralēli studijām sāka strādāt viesmīlības nozarē – dažādos restorānos. Visai ātri Reiņa ģimenē pieteicās pirmais dēls, tāpēc viņš par iespēju veidot savu uzņēmumu sāka domāt arvien nopietnāk.
"Beigās mums bizness iesākās pavisam nejauši, jo Jēkabs, vecākais dēls, bija apslimis, un tas klepus viņam bija ilgstošs.
Netikām ar to galā, tāpēc meklējām dažādas alternatīvas, kā palīdzēt. Tad, kad antibiotikas vairs nedarbojās, sieva bija uzgājusi priežu čiekuru sīrupa recepti," stāstīja Reinis.
Sāka sešu kvadrātmetru mazā virtuvē
Sākotnēji sīrupu Reinis vārīja tikai pašu vajadzībām, taču tad radās doma, ka to kā dāvanu Ziemassvētkos varētu uzdāvināt draugiem un radiem. Guvuši ļoti pozitīvas atsauksmes, nākamajā gadā viņi nolēma to pagatavot arī tirgošanai.
"Recepte bija supervienkārša. Tos čiekurus vajadzēja vārīt trīs stundas uz lielas uguns ar cukuru un ūdeni kopā. Mēs bijām salasījuši vienu lielo lielveikala maisiņu pilnu ar čiekuriem un mājās savārījām 60 puslitrīgās burkas, kuras mēs tirdziņā pārdevām," stāstīja Reinis.
Nākošajā gadā čiekuri tika lasīti jau lielākā apjomā. Tos var vākt tikai no koka, tikai zaļus un tikai maijā, kad tie tik tikko parādījušies un vēl mīksti.
"Dzīvojām Jelgavā, īres dzīvoklī, un mūsu virtuve bija, šķiet, seši kvadrātmetri, kurā mēs vārījām to sīrupu.
Astoņus mēnešus mēs ar sievu katru sestdienu un svētdienu braucām uz tirdziņiem, nekādu naudu vispār netērējām, visu tikai krājām, lai būtu pirmajai iemaksai hipotēkai," stāstīja Reinis.
Tagad ģimene dzīvo un audzina bērnus savā privātmājā ciematā Atpūta – klusumā un mierā, uzsvēra Reinis, taču vienlaikus joprojām pavisam tuvu Jelgavai.
"Tā mums izdevās nokļūt uz šo ciematiņu, kurā mēs varam gan pieņemt tūristus, gan stāstīt par sevi, gan ērti ražot un darboties," norādīja Reinis.
Turpina mācīties un eksperimentēt
Savas privātmājas garāžā Reinis izveidojis nelielu ražotni, kur kopā ar sievu Ingu gatavo nu jau ne tikai priežu čiekuru sīrupu, bet arī konfektes, cepumus un citus produktus.
Lai attīstītu ražošanu, Reinis sāka studēt pārtikas tehnoloģiju. Tāpat viņš īstenojis vairākus Eiropas Savienības projektus, lai iegādātos vārāmo katlu un čiekuru kaltēšanas krāsni, kā arī izveidojis piebūvi, kur uzņem tūristus.
"Mēs izpētījām, ko tad ar tiem čiekuriem drīkst darīt un ko nedrīkst, un nonācām pie secinājuma, ka tos īstenībā nedrīkst vārīt. Čiekurus vajag karsēt, un 70 grādi ir tā maksimālā robeža, kad tie saglabā gan ēteriskās eļļas, gan C vitamīnu," stāstīja Reinis.
Apgūstot šīs zināšanas, abi ar sievu mainīja pilnīgi visu. Tagad čiekuri no sākuma tiek blanšēti, bet pēc tam četras stundas karsēti. Tāpat, pilnveidojot sīrupa recepti, Reinis samazinājis izmantojamā cukura daudzumu.
Priežu čiekurus Reinis ar sievu ievāc Latvijas Valsts mežu jaunaudzēs, kas, izrādās, ir atļauts.
"Bijām pat savulaik mēģinājuši slēgt vienošanos ar "Latvijas Valsts mežiem", kura beigās izrādījās nevajadzīga, jo čiekuru ievākšana un noņemšana no koka absolūti nekādu ļaunumu priedei nenodara. Cits stāsts ir par priežu pumpuriem. Tos ņemot no centrālajiem vai sānu zariem, var nodarīt pāri priedei, jo zari var nokalst, var dzīties sānu zari jauni ārā un priedīte var sākt augt kropla. Tāpēc priežu pumpurus var ņemt tikai no pazarēm," stāstīja Reinis.
Priežu čiekuru karameles un pat marmelāde
Lai palielinātu ievākto čiekuru apjomu, Reinis ievietoja reklāmu sociālajā tīklā "TikTok", kurā aicināja cilvēkus doties uz mežu, vākt priežu čiekurus un par atlīdzību nodot tos viņam.
"Tas tiešām nostrādāja. Ja mēs pagājušogad 2,1 tonnu ievācām pa gandrīz visu mēnesi, tad šogad 2,5 tonnas mēs savācām nepilnās divās nedēļās," stāstīja Reinis.
Gadiem ejot, Reinis turpināja apgūt arvien jaunas zināšanas par čiekuru īpašībām un radīja arvien jaunus produktus.
"Tad, kad radās konkurences sajūta, bija interesanti pamēģināt kaut ko jaunu papildus. Bija azarts būt labākam, foršākam, interesantākam.
Tad arī izveidojām foršu sadarbību ar Jelgavas uzņēmumu "Karameļu darbnīca", un radās mūsu kopīgais projekts – čiekuru karameles," stāstīja Reinis.
No priežu čiekuriem Reinis gatavo arī dažādus uzlējumus, medu, šokolādi, sukādes, zefīrus, tēju, cepumus un pat marmelādi, ko ekskursijās vāra kopā ar bērniem. Priežu čiekurus Reinis pat eksportē uz ārzemēm. Visu to viņš paveic kopā ar sievu un bērniem, kas aktīvi iesaistās un palīdz vecākiem darbā.
"Ja man pirms 10 gadiem jautātu, vai ar čiekuru produkciju varēs izdzīvot un strādāt tik ilgu laiku, protams, es teiktu, ka nē. Tā šķita kā tāda īstermiņa fiksā biznesa ideja, bet ir jābūt drosmīgam. Nevajag baidīties, vajag darīt, un tad sanāks viss. Vajag tikai mēģināt," pauda Reinis.
