"Mana bērnība, es nevarētu teikt, ka bija pilnīgākais sapņu piepildījums un izcila, bet tajā pašā laikā man nebija nekādu problēmu bērnībā, lai es izaugtu par kaut kādu riska pusaudzi, jaunieti vai tusētos apkārt. Es varētu teikt, ka man bija normāla vidusmēra bērna bērnība," stāstīja Sintija. 

Attiecības ar vecākiem viņai bija ļoti mīlošas, varbūt pat pārāk mīlošas, jo viņa līdz pusaudžu vecumam bija vienīgais bērns ģimenē, līdz ar to ieguva visu, ko vēlējās.

"Tāpēc varbūt pēc tam, pusaudžu gados, kad izaugu, es meklēju kaut kādu adrenalīnu, kas manos ideālajos apstākļos pietrūka," pauda Sintija.

Viņa neuzskata, ka "nomaldījās no ceļa". Drīzāk tā bija apstākļu sakritība, kurā jauniete nonāca. Sintija nedzīvoja lielā pilsētā, līdz ar to izvēle starp vienaudžiem, ar ko draudzēties, nebija liela.

Par savu bariņu viņa stāstīja: "Es atceros, ka bija pat reizes, kad bija ballītes un citi pīpēja, lietoja alkoholu, bet es tēloju, ka iedzeru, un pēc tam to izlēju vai izspļāvu ārā. Vai cigarete vienmēr man izkrita no pirkstiem. Es vienkārši ļoti gribēju būt piederīga šajā bariņā, tāpēc arī darīju visas tās lietas, kuras darīja viņi."

Vienlaikus jauniete turpināja labi mācīties, piedalīties konkursos un interešu izglītības pulciņos, viņa nelamājās un visādi citādi mājās turpināja būt tā pati labā meita, kuru viņas vecāki tik ļoti vēlējās redzēt. 

"Nekas neliecināja par to slikto pusi, kas notika piektdienās, sestdienās vai pēc skolas. Es dzīvoju principā divos skolnieces tēlos.

Man gribējās būt ar šo kompāniju, jo tie puiši un meitenes bija skolas noteicēji, krutais bariņš, kurš noteica to, kas ir stilīgi, ar ko ir stilīgi draudzēties, ar ko nav," atzina Sintija.

Viņa ļoti labi apzinājās riskus, bet vienlaikus juta iekšēju dzinuli pievienoties šai kompānijai un viņu aktivitātēm. 

"Tev gribas to adrenalīnu, tev liekas, ka kaut kādā ziņā jums visiem ir kaut kas kopīgs, jums visiem pietrūkst kaut kāds draivs. Tie jaunieši, ar kuriem es draudzējos – viņi nebūt nebija slikti, viņi arī bija ļoti gudri, viņi apzinājās, ko dara. Tieši tāpēc tas savilka mūs kopā," pauda Sintija.

Draudzība beidzās pēc traģēdijas, kas visai kompānijai atvēra acis uz notiekošo.

"Tas bija atgadījums, kurā autoavārijā cieta, es teiktu, 60% no mūsu draugu kompānijas. Tas bija pēc ballītes. Es atceros, ka ārā bija ziema, ļoti slidens ceļš. Tie puiši bija nedaudz vecāki nekā es. Mums nākamajā dienā bija jāiet uz skolu, bet viņi piedāvāja braukt naktī ar šo mašīnu visiem kopā uz vēl kādu citu tusiņu. Mēs ar draudzeni un viņas brāli palikām un teicām, ka nebrauksim. Es nezinu, kā tajā brīdī nostrādāja kaut kāds klikšķis – nekāpt tajā mašīnā, 14–15 gados apzinoties, ka šoferis pie stūres būs dzēris, blakus sēdētāji būs dzēruši," atzina Sintija. 

Viņa nezina, kāpēc šim piedāvājumam nepiekrita, jo viss ritēja jautri – ballīte, draugi, alkohols. Nākamajā rītā, kad Sintija aizgāja uz skolu, direktore pasauca viņu un izstāstīja, ka notikusi autoavārija, kurā, iespējams, cietuši viņas draugi. 

"Pēc kaut kādas trešās, ceturtās mācību stundas mums pateica, ka visi, kas bija šajā automašīnā, ir nomiruši.

Tajā brīdī nostrādāja, protams, žēluma klikšķis, kāpēc viņi, un vēl joprojām tā ir, bet tas bija kaut kāds arī liels klikšķis  visiem pārējiem, kas nebija šajā mašīnā, bet kas varēja būt," stāstīja Sintija.

Viņa atzina, ka pēc tam ilgi domājusi par to, ko viņa pati varēja darīt citādāk, lai šāda situācija neizveidotos – varbūt viņa varēja teikt, lai draugi vairs nekur nebrauc, varbūt kāds būtu ieklausījies, taču vainot sevi pie notikušā arī nav jēgas. Mainīt to vairs nav iespējams.

Notikušais laika gaitā licis jaunietei pārdomāt šādas draudzības un ballīšu jēgu. Draugu nāves viņu ļoti iespaidoja. Sintija pēc tam stingri novilka robežas attiecībā uz šādām ballītēm, kompānijām un alkoholu.

"Es tā īsti vairs nekad neesmu lietojusi alkoholu vai jebko citu tā, kā tas bija tajā kompānijā pieņemts. Tā noteikti ir kaut kāda trauma un atbildība – apzināties to, ka es atkal varu nonākt šādā situācijā," par 15 gados piedzīvoto klikšķi un tā ietekmi uz viņas dzīvi stāstīja Sintija.

Visbēdīgākais tajā visā bija redzēt, kā sāp šo jauniešu ģimenēm, atzina jauniete, – jo tas ir kas tāds, ko vairs nav iespējams izlabot.

"Augot lielākai, es sapratu, ka tas jau nenāk tikai no jauniešiem, tas nāk no ģimenes. Es nevaru vainot vecākus, bet kaut kādā ziņā tas, kādā vidē tu nonāc un ar ko tu draudzējies, ir vecāku atbildība," pauda Sintija.

Vienlaikus viņa atzina, – ir jaunieši, gluži kā viņa pati, kuriem ģimenē viss ir kārtībā, tieši tāpēc tiek meklēts adrenalīns dažādās jauniešu kompānijās un bīstamās aktivitātēs. Jaunieši bieži vien neapzinās, ka katrai rīcībai ir sekas, un pie tā ir jāstrādā.