Ieva ir daudzpusīga personība, kas aktīvi darbojas gan LGBT+ kopienas atbalstīšanā, gan dažādās veselības un labsajūtas jomās. Šobrīd nekas neliecina, ka viņai dzīves laikā nācies iziet cauri daudziem izaicinājumiem. Ieva ļoti labi zina, kas ir strīdi ģimenē, seksuālā vardarbība, naudas trūkums, kā arī emocionālie pārdzīvojumi.
Klases klauns
Ievas bērnība bija līdzīga kā daudziem citiem vienaudžiem, kas uzauguši 90. gados. Mamma mājās audzināja viņu un viņas divus gadus jaunāko brāli, bet tēvs tikmēr jaunajā Latvijā centās sasniegt labāku dzīvi un mājās bija visai maz.
"Manās atmiņās par bērnību man nav sajūtas, ka man kaut kas būtu trūcis. Vismaz materiālajā aspektā vai finansiālajā noteikti nav tādas sajūtas. Vecāku uzmanība – jā, ļoti iespējams, uz to atskatoties šobrīd. Bet tā bija diezgan laimīga bērnība, garas vasaras," stāstīja Ieva.
Viņa pati, šobrīd uz to laiku atskatoties, vērtē, ka skolas gados bija ļoti uzmanību alkstoša un skaļa. Lai gan Ievas sekmes vienmēr bija ļoti labas, jauniete bieži nonāca skolas direktora kabinetā.
"Es biju tāds klases klauns, es vienmēr meklēju kaut kādas pozitīvās lietas, jo māju situācija… Lai gan viss bija labi, man pietrūka uzmanības vai kādu pozitīvo aspektu. Līdz ar to es nodarbojos ar dažādām dumpinieciskām lietām, kas no mana subjektīvā viedokļa bija cīnīšanās par taisnību," stāstīja Ieva.
Drošības sajūta izirst
Kad Ievai bija 14 gadi, viņa ar ģimeni no Siguldas pārvācās dzīvot uz Rīgu. Ievai bija grūti atrast cilvēkus sev apkārt un vietu, kur iederēties. Atnākot uz jaunu skolu, viņa jutās nedroši, turklāt arī mājās drošības sajūtu gūt nebija iespējams, jo vecāki bija nolēmuši šķirties.
"Kad māju situācijā pieaugušā nav, tu, protams, meklē ārpusē kaut kādu vietu, kur vari būt piederīgs, kur pats sāc tēlot un ieņemt šī pieaugušā lomu.
Tā publika, ar ko es sagāju kopā, tie bija mani draugi uz to laiku noteikti, bet es no Siguldas atnācu ļoti naiva. Pilnīgi noteikti tajā vecumā ne tuvu nedomāju par attiecībām vai jebkāda veida seksuālu pieredzi," stāstīja Ieva.
Vienlaikus Rīgā viņai bija klasesbiedrene, kura jau bija stāvoklī. Visai ātri arī Ieva nonāca tādā vidē, kur ļoti daudz tika lietots alkohols un narkotikas. Vecāki, protams, neko no tā neredzēja, bet pēc gada viņa pati saprata, ka nevēlas doties šādā virzienā. Līdz ar to pēc devītās klases viņa nomainīja skolu un spontāni nolēma arodvidusskolā mācīties par frizieri.
"Tur kaut kur pa vidu izšķīrās vecāki. Viņi savā starpā nesarunājas, un man tas bija baigi izdevīgi. Tajā brīdī man jau bija 15, 16. "Mammu, es palikšu pie tēta. Tēti, es palikšu pie mammas" – un es varu palikt, kur es gribu. Tā es ļoti daudz dzīvojos apkārt," stāstīja Ieva.
Trauksme un trūkums
Nemanāmi Ievai piezagās trauksme un depresīvs noskaņojums. Viņa izvairījās iet uz skolu, jo izjuta milzīgu stresu, nomāktību, bailes un vienlaikus arī kaunu par to, ka tā jūtas. Tolaik trauksme un psiholoģiskas grūtības nebija plaši apspriests temats, un vecāki viņu, protams, nesaprata. Iesāktās mācības arodvidusskolā izčibēja.
"17 gados es aizgāju no mājām, sāku strādāt. Mēģināju mācīties attālināti, neklātienē. Beigās pabeidzu Eiropas tālmācības vidusskolu," viņa stāstīja, norādot, ka pilngadības sasniegšana sakrita līdz ar 2008. gadu, kad Latviju skāra krīze un bija grūti atrast darbu.
"Darbs man bija, bet algu nemaksāja, jo nebija naudas," piebilda Ieva.
20 gadu vecumā viņa devās strādāt uz Angliju, bet arī tur nopelnīt iztikai bija ārkārtīgi grūti, tāpēc viņa pēc gada atgriezās un uzsāka attiecības ar puisi. Savukārt viņas brālis nupat bija "iznācis no skapja" un atklājis māsai, ka ir homoseksuāls. Ieva toreiz vēl negribēja atzīties, ka arī pati jau kopš padsmit gadu vecuma mēdz tikties ar sava dzimuma partnerēm.
Diagnoze – bipolārie traucējumi
Ar laiku, esot attiecībās ar otru cilvēku tikai tāpēc, lai justos droši, bet nevis tāpēc, ka tas radītu laimes sajūtu vai prieku, Ievas psiholoģiskās problēmas un trauksme pastiprinājās. Bija dienas, kad viņa neizkāpa no gultas vispār. Par laimi, to pamanīja Ievas mamma, kas steidza meklēt risinājumus.
"Nonākot pie psihiatra un izejot pēc tam arī terapijas kursu, principā ļoti ātri es nonācu pie diagnozes – bipolārie traucējumi.
Es joprojām ik pa diviem gadiem eju un mainu psihiatrus, un ceru, ka varbūt man nav šīs diagnozes, jo ir palicis labāk, bet – nē, man joprojām ir šī diagnoze. Vienkārši es daudz labāk šobrīd ar to funkcionēju," stāstīja Ieva.
Šobrīd viņa zina, ka ar bipolārajiem traucējumiem var veiksmīgi sadzīvot, apmeklējot terapiju un lietojot medikamentus. Bet tas viņai prasīja daudzus gadus.
Vienaudži nezināja, kā rīkoties
Šobrīd par mentālo veselību tiek runāts daudz vairāk, bet tolaik, kad ar šīm problēmām pirmo reizi saskārās Ieva, situācija bija pavisam atšķirīga. Neviens viņu neprata atbalstīt, un neviens no tuviniekiem nezināja arī to, ka Ieva 17 gadu vecumā piedzīvojusi seksuālu vardarbību – viņu sazāļoja un seksuāli izmantoja trīs vīrieši.
Apmēram mēnesi pēc izvarošanas Ievai vēl bija vēlme cīnīties un meklēt palīdzību, bet šie paši vīrieši draudēja viņai, ka visu ir nofilmējuši un visiem izstāstīs, ko tieši ar viņu darīja, ja viņa nolems kaut kā rīkoties.
"Tajā vecumā tas liekas ļoti apkaunojoši. Tev liekas, ka neviens nekad tevi negribēs, ka tu esi izmantota, tu esi pretīga, tu esi netīra. Ir visas šīs sajūtas, un tu to vienkārši nospied kaut kur nost. Sajūtas ir neaprakstāmas. Kā cietumā," stāstīja Ieva.
Ieva uzsvēra, ka nevēlas teikt, ka ir cietusi no seksuālas vardarbības, jo naratīvs šādos gadījumos vienmēr ir tieši šāds – sieviete tika izvarota vai sievietei tika nodarīts pāri.
"Bet naratīvā nekad netiek izmantots tieši šis vārds – vīrietis, ka vīrietis nodarīja pāri. Neviena sieviete, ticiet man, nav izvēlējusies būt tajā pozīcijā vai apzināti provocējusi, lai viņai fiziski vai seksuāli, vai emocionāli nodarītu pāri," viņa uzsvēra.
Tāpat Ieva uzsvēra, ka nevēlas, lai cilvēki viņu žēlotu, lai izturētos pret viņu savādāk. Viņasprāt, daudzas sievietes nekad neatklāj notikušo, jo nevēlas uzspiest sev šo seksuālas vardarbības upura zīmogu.
"Tas nav par mani. Tas ir par situāciju, kurā es tiku ielikta citu cilvēku vardarbīgas rīcības rezultātā," norādīja Ieva.
Savā drošajā burbulī
Ieva atklāja, ka šobrīd par to, kam gājusi cauri, ir spējīga runāt tāpēc, ka atrodas ļoti uzticamu un labu draugu burbulī. Drošībā. Ieva ir līdzdibinātāja, vadītāja un dīdžejs kultūrvietā un naktsklubā "Skapis", kas ir LGBT cilvēkiem radīta un droša vieta.
"Līdz ar to man ir ļoti foršs burbulis apkārt, kurā es varu atļauties arī ģērbties, kā es gribu, un es zinu, ka neviens mani neaiztiks. Man ir šī priviliģētā situācija, ka man ir iespēja radīt sev patīkamu vidi un paplašināt to tālāk sev apkārt, un atrast līdzīgi domājošus cilvēkus," stāstīja Ieva.
Šobrīd Ieva jūtas laimīga un ir lepna par to, cik daudz dzīvē ir sasniegusi. Protams, viņa atzīst, ka bipolārajiem traucējumiem ir gan kāpumi, gan kritumi, bet kopumā ar savu dzīvi Ieva jūtas apmierināta.
"Es esmu lepna par to noieto ceļu jau no tās meitenes 14 gados, kura nevarēja ieiet skolā, kura šobrīd var uzvilkt bikini un pie dīdžeju pults naktī dīdžejot, un justies droši savā ķermenī, justies labi par sevi, uzstāties publikas priekšā. Jā, man ir superīga partnere, mēs esam gadu jau kopā, kas man liekas jau mūžība. Es esmu ļoti stabilās un tiešām laimīgās attiecībās," stāstīja Ieva.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
