Plaša profila speciālists
Pēc astoņu gadu prombūtnes Spānijā, atgriežoties Latvijā un kļūstot par kurzemnieci, diplomētā modes dizainere kļuva par sienu mākslinieci ar niku jeb segvārdu SKART. To varētu netulkot, jo tie ir vien vārda un uzvārda pirmie burti plus vārds "art", kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē "māksla". Bet varētu saprast arī kā ko tādu, kas skar dvēseli. Un Sindijas darbi dvēseli skar...
"Jūs teicāt – aiziesim līdz baznīcai, bet mēs atnācām pie bērza... Jā, tā arī ir mana baznīca." Tā sākas mūsu iepazīšanās ar Sindiju. Tiekamies laikā, kad beidzot pēc ilgstošās un mazliet mokošās nākšanas ilgi gaidītais pavasaris ir atnācis, daba ir burtiski uzsprāgusi zaļumā, ziedēšanā, čiepstēšanā, burbuļošanā un treļļošanā, un Sindija, šķiet, to izbauda pārpārēm: "Daba ir mana svētnīca. Es te atnāku, apskauju bērzu un pastāstu, kā man iet. Vai tas ir miera vai iedvesmas avots, jūs vaicājat? Ne tas, ne tas. Viņš vienkārši ir. Un ar savu būšanu atgādina man par to, ka mēs te visi tā vienkārši esam šai skaistajā pasaulē. Un tik vienkārši mums arī ir jābūt."
Sindija ir neticams sarunu biedrs, kas pamanās caur savas dzīves pieredzi nemitīgi nonākt pie ļoti globālām tēmām, dziļiem un vispārīgiem formulējumiem, ļoti daudz citēt, piemēram, savu iemīļoto Imantu Ziedoni, un tajā pašā laikā ne druskas nepietuvoties banalitātes robežai. Viņa nevis izmisīgi cenšas ar katru atbildi pārsteigt, šokēt, izaicināt, bet sarunājoties domā, šaubās, iedziļinās un tik ļoti ir klāt mūsu sarunai, tieši te un tieši tagad. Jo to, ka jādzīvo ir šajā mirklī, šajā vietā un ar šiem cilvēkiem, kas tev nav doti tāpat vien, Sindija ir sapratusi pavisam noteikti. Turklāt nevis vienkārši jādzīvo, bet jādara tas, kā Ziedonis saka – Dzīves jēga ir prieks! Vai gan kāds pārsteigums, ka mazā mājiņa netālu no Skrundas ir pašas mākslinieces rokām piedzīvojusi tādu krāsu prieka sprādzienu, ka mazā meitiņa to dēvē par konfekšu mājiņu. Protams, ar klātesošu Ziedoni.
Mazais konfekšu namiņš ir īsta dārgumu lāde, jo katrs tā stūris slēpj kādu Sindijas aizraušanos. Te ir iesāktas ļoti neparastas, sievišķīgas, bet ne ikdienišķas pērļu rotas, blakus tiek izšūti barokāla stila dīvānu spilventiņi pašas interjeram, vēl ir tamborējumi, adījumi, kāds molberts...
Tētis Sindiju esot smejoties saucis par plaša profila speciālistu, bet viņa ir cieši pārliecināta, ka katrs cilvēks var iemācīties pilnīgi visu, tas ir tikai gribas jautājums.
Jā, talanta varbūt vienam ir vairāk, citam mazāk, bet apgūt var jebko. Un visu daudzo prasmju pamatus Sindijai ir ielikuši Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, jo tieši tur lieliskie pedagogi iemācīja zīmēt: "Man lietišķajos bija brīnišķīga skolotāja Ilze Starka, un joprojām zīmējot man dažreiz burtiski galvā skan viņas balss nevis ar zāģēšanu, bet ar būtiskiem atslēgas punktiem. Tas ir tik svarīgi jaunajam radošajam cilvēkam nevis apgriezt spārnus un likt darīt tikai un vienīgi tā, bet ļaut atrast savu veidu, varbūt ne galēji pareizo, bet tieši viņam derīgo un būtisko."
Dzīve gan studiju laikā uzmeta kūleni, topošā māksliniece iepazina Rīgas naktsdzīvi, bohēmu, un, kā pati Sindija nosmej – tā es pāris gadus arī nodejoju. Diemžēl lietišķos nācās pamest, tomēr ar milzu gribasspēku, direktora pierunāšanu un saņemšanos mācības tika pabeigtas, turklāt ar brīnišķīgām sekmēm.
Spānijas periods
Sindijas tā laika darbi esot dusmīgi, jo viņa pati tolaik, līdz savam Spānijas periodam, bijusi dusmīgs cilvēks, jo tieši tā jutusies. Tas pavisam nav bijis viegls laiks, jo tētis, protams, nepriecājies par meitas atskaitīšanu no mācībām un vairs nav atbalstījis, tāpēc nācies cīnīties pašai. 12 gadus Sindija nostrādājusi par viesmīli un no tā arī iztikusi gan Rīgā, gan vēlāk arī Spānijā.
"Tas ir ļoti labs darbiņš jauniem cilvēkiem, piedevām brīnišķīgs veids, kā iemācīties valodu, jo pēc pusgada es jau runāju spāniski," stāsta Sindija, atklājot, kāpēc viņas darbos klātesoši ir tauriņi:
"Es nesen paanalizēju to tauriņu būšanu un sapratu, ka viņi patiesībā ļoti atgādina mani – kā tauriņš no tārpiņa kļūst par ļoti skaistu radību, tāds maģisks process."
Arī tauriņi krūtīs joprojām trīsot, jo Sindijai ļoti patīk dzīvot – gan skarbā pieredze, gan prieka un laimes mirkļi, tas viss ir jāpiedzīvo un jābauda. Bet, tā kā tai brīdī Sindijai bija 25 gadi, viņa bija dusmīga uz visu dzīvi, tad izdomāja sakravāt koferi un doties uz Spāniju. Šeit viņa sāka strādāt kā brīvprātīgā ar bezpajumtniekiem, bet ātri vien nonāca pie secinājuma, ka daudzi no viņas aprūpējamajiem dzīvo un ēd krietni labāk nekā viņa pati.
"Es biju šokā, bet tā bija ļoti interesanta pieredze, kas liek aizdomāties, vai sistēma tiešām palīdz problēmās nonākušiem cilvēkiem, vai tomēr, atvieglojot viņiem dzīves apstākļus, īstenībā veicina to, ka viņi paši vairs savas problēmas pat necenšas risināt," prāto Sindija, atklājot, ka tieši Spānijas laiks viņai bijusi viena no izteiksmīgākajām pieredzēm, piemēram, tad, kad nedēļu nav, ko ēst. Un kad tu tāds nedēļu no plikiem rīsiem pārticis cilvēks izej tautās un tev saka, cik brīnišķīgi tu izskaties, tad laikam jāatzīst, ka tiesa vien būs teicienam par mākslinieka dzīvošanu pusbadā: "Māksliniekam noteikti reizēm labāk ir pustukšs vai pavisam tukšs maciņš, jo tas viņam liek kustēties. Vismaz par sevi es varu teikt, ka tāda pārticība liek pārlieku atslābt, bet tāda skabarga – būt nomodā."
Tieši Spānijā tapa Sindijas pirmais sienas gleznojums, jo viņai vienkārši palūdza… Viņa dzīvojusi blakus durvīs prieka mājai, kur nez kā bija uzzinājuši, ka Sindija labi zīmē. Tad nu nācis absolūti negaidīts piedāvājums apgleznot prieka mājas sienu. "Es diezgan ilgi domāju, kā to varētu darīt," atminas Sindija, "un tad es uzgleznoju tādu ļoti glamūrīgu sešdesmito gadu sievieti ar brīnišķīgu frizūru. Meitenes bija ļoti priecīgas par to skaisto skatu, kas viņas tagad prezentē."
Tā viņas mākslā sākās lielo formu laiks, turklāt nevis vienkārši lielo, bet milzīgi apjomīgo formu laiks. Viņas lielformāta darbi salikumā ar hiperreālismu – pateikt, ka tas ir prātam neaptverami, ir nepateikt neko. Interesanti, ka Sindija pēc dabas esot ļoti nepacietīgs cilvēks, kam vajag visu tepat un tūlīt, bet reālisms noteikti neietilpst tepat-un-tūlīt kategorijā, šāda apjoma darbos tas ir rūpīgs, stundām un pat dienām ilgs darbs. "Kad man piedāvāja Rīgā apgleznot vienu gājēju tuneli, es domāju, ka es tur arī nomiršu, ka tas darbs nav izdarāms. Bet es pārvarēju savas bailes, un iznāca brīnišķīgs darbs," atzīst Sindija.
Paskatoties atpakaļ, Sindija secina, ka viss viņas dzīvē izmainījās brīdī, kad viņa atļāvās ļauties un patiesi darīt to, ko sirds tajā brīdī liek. Pēdējos gados viņa pastiprināti pievērsusies Bībeles lasīšanai, un tad jo sevišķi skaidri viņai atklājies, kā Dievs mūs vada, ja mēs vienkārši tam ļaujamies.
Pašos pamatos Sindijas dzīvi izmainīja meitas piedzimšana: "Kad ir bērns, tad ir svarīgas skaidra vieta un skaidras vērtības – lai mazajam ir stabila vide, kur viņš aug." Pirms pāris gadiem kādā ziemas vakarā Sindija sēdējusi, raudājusi un teikusi vīram – lūk, mēs te tagad sēžam savā komfortiņā, bet mums ir jādara kaut kas vairāk, jāpalīdz kādam, jādara kaut kas sabiedrības labā. Tad viņa aizgājusi uz tuvējo aprūpes namu un pieteikusies direktorei palīgā, kaut grīdas mazgāt – darīt jebkuru darbu, lai kalpotu.
"Tas vienkārši bija mans aicinājums," atceras Sindija, "es sāku lasīt priekšā Bībeli sievām, kas gulēja gultās. Tad es iepazinos ar Zigi, kurš man stāstīja, ka arī viņš glezno. Tā tas sākās." Sākās kopīgas garas pastaigas, vizinot veco vīru ratiņkrēslā gar Ventu, sagādājot materiālus, mudinot Zigi atsākt zīmēt, pamācot, iedrošinot, arī pašai strādājot ar viņa dzīvesgājuma fotogrāfijām. Un rezultējās viss ar kopīgu izstādi Skrundas kultūras namā, kas apliecina Sindijas noformulēto tik vienkāršo un reizē tik grūti piepildāmo dzīves patiesību: "Tas arī ir mūsu uzdevums uz šīs zemes – palīdzēt viens otram. Tur patiesībā nav pat runa par smagu darbu vai lieliem ieguldījumiem. Tur ir runa par laiku – vienkārši atnāc, pasēdi cilvēkam blakus un parunājies!" Bet vispār Sindija pēdējā laikā dresējot sevi pārāk nekritizēt citu cilvēku uzskatus, domas vai darbus – neskaties, ko dara citi, bet dari pats. Un dari saskaņā ar savu sirdi, jo ne velti draugiem piederošajā sporta zālē, ko arī Sindija izdaiļoja, uz sienas ir atkal jau būtisks citāts - "Tavs svarīgākais muskulis - sirds!"
Skrundā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operators Armands Rudzītis, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
